Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 24. jūnijs

    

Jaunumi

2018-05-30
Olaine atceras
Intervija ar kādreizējo Olaines pagasta padomes priekšsēdētāju Aiju Zanderi

Ar dziļām saknēm savā zemē

Zanderu mājas Medemciemā ir viena no dažām vissenākajām saimniecībām šajā pusē – dzimtas saknes sniedzas tālu 18. gadsimtā, un šodien “Zanderos” saimnieko jau ceturtā un piektā paaudze. Aija un Alfrēds Zanderi izrāda līdz šim apzināto dzimtas ciltskoku. Nozīmīga vieta tajā ir pazīstamajai vācbaltiešu Medemu dzimtai – 1856. gadā Olaines baznīcā mācītājs salaulāja barona Medema meitu un Alfrēda Zandera vecvectēvu. Barons ļāva jaunajai ģimenei izpirkt mājas un zemi, un tā sāka veidoties Zanderu dzimtas nams.
Pēc 160 gadiem, pārdzīvojot divus karus, revolūcijas, dedzināšanas, tautas atmodas un citus notikumus, Zanderu mājās aizvien ir darbīga un dzīvīga noskaņa. Māju saimniece Aija Zandere – kādreizējā Olaines pagasta padomes priekšsēdētāja, kura šeit dzīvo no 1972. gada, – intervijā atskatās uz Olaines attīstības pirmsākumiem 90. gados.

Kāpēc un kā sākāt pētīt Zanderu dzimtas vēsturi?

Vīram bija apaļa jubileja, tad nu es ar vēsturnieku palīdzību apkopoju ziņas par Zanderiem. Man šķiet, ir ļoti būtiski apzināt savus senčus, saprast to, no kā esam cēlušies, kas ir bijis un paveikts pirms mums. Līdzīgi esmu pētījusi arī savus vecākus, pamazām top ciltskoks pa manas mammas senču līniju.

Pati arī esat veidojusi Olaines vēsturi. Kā nonācāt pagasta pārvaldē?

Tur ir gan sava daļa sakritības, gan sava daļa likumsakarības. Tās bija 80. gadu beigas, lielo pārmaiņu laiku sākums. Lāpu gājieni, Tautas fronte, barikādes, Baltijas ceļš un citi ļoti pacilājoši notikumi. Es tad strādāju uzņēmumā “Latvijas papīrs” Rīgā, kur nonācu pēc Industriālā politehnikuma Celulozes un papīra ražošanas tehnologu kursa beigšanas. Starp citu, mēs bijām pirmais kurss šajā specialitātē.
Līdzīgi kā vīram, arī mani vecāki un vecvecāki ir ar dziļām saknēm lauksaimniecībā, un, iespējams, tur arī ir likti pamati šim īpašību apvienojumam manī, kas velk uz lauksaimniecību un atbildības uzņemšanos. Atceros, 1989. gadā bija izziņots, ka iedzīvotājiem ir jātiekas ar ciema padomes pārstāvjiem. Apdarījām neatliekamākos darbus mājās un abi ar vīru gājām paklausīties. Tur stāsts par vēlēšanām, mūsu apkaimē būšot pirmais iecirknis, vajagot nominēt kandidātu. Viena no senākajām šīs apkaimes iedzīvotājām – Lindas kundze – saka, lai taču Zanderes vedekla iet. Tobrīd uztvērām to vairāk kā joku, jo man pat domas nebija par administratīvu darbu. Tomēr, tā kā neviens kandidēt tā arī nepieteicās, piekritu, – lai jau raksta manu vārdu, ja vajag. Gada nogalē notika tautas deputātu vēlēšanas, pamatā tur piedalījās brigadieri, agronomi, kolhozu priekšsēdētāji, bet pirmajā tautas deputātu padomes trīsdesmitniekā līdz ar viņiem iekļuvu arī es.

Ar ko sākās Jūsu pienākumi?

Pirmais lielais darbs bija aktīva iesaiste zemes reformā, zemes komisiju veidošanā un šo komisiju darbā. Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs piedāvāja uzņemties vadīt zemes komisijas darbu. No sākuma neaptvēru, kas tas būs par “zvēru”. Zinu, ko nozīmē pie zemes strādāt, dārzā rušināties, bet zemes komisija… Sastāvs tur bija ļoti daudzpusīgs un kompetents – pārstāvēti bija tādi amati kā sovhoza vadītājs, mežsaimnieks, agronoms, Latvijas lauksaimniecības akadēmijas mācībspēks un citi. 1991. gada oktobrī mani pieņēma darbā par Olaines pagasta Tautas deputātu padomes valdes priekšsēdētāja vietnieci. Un tā sākās manas kā algotas darbinieces darba attiecības ar pagasta, vēlāk novada, izpildvaru, kas turpinās vēl tagad. Šobrīd esmu būvvaldes speciāliste teritoriālplānojuma un zemes ierīcības jautājumos.

Zemes komisijas darbs – tie jau faktiski tādi neatkarīgās Latvijas pirmie mērnieku laiki.

Jā, tie bija mērnieku laiki un visai vētraini laiki, jo spēles noteikumi, likumdošana, mainījās kādas reizes desmit divpadsmit. Līdz 1991. gada vasarai cilvēkiem un organizācijām bija jāiesniedz pieprasījumi par zemes piešķiršanu lietošanā. Bija zemju mantinieki, bija tādi, kam zeme piešķirta mūža lietošanā, bija ap 12 tūkstošiem dārziņu, arī dažādas juridiskās personas – sākotnēji tas bija milzīgs dokumentu kalns. Par katru iesniegumu īsā laikā bija jāpārliecinās, cik tas pamatots, jāveic dokumentu pārbaude, tostarp jādodas pētīt papildu informāciju arhīvā. Sākām risināt daudzas un dažādas situācijas, kad mantoto zemi faktiski atdot lietošanā nevarēja, jo, piemēram, uz tās jau uzbūvēts ciemats vai kādas infrastruktūras būves. Tās bija diezgan komplicētas un emocionālas sarunas par kompensācijām, līdzvērtīgiem zemes gabaliem un tamlīdzīgi. Daži tā arī neatkāpās no savas prasības, sūdzēja mūs tiesā, bija pat gadījums, kad zemes komisiju solīja uzspridzināt. Pieredze ļoti bagātīga. Šī procesa rezultātā izveidojās pirmais zemes ierīcības projekts visā Olaines pagastā.

Tolaik bijāt pagasta priekšsēža vietniece?

Par pagasta padomes priekšsēdētāja Aivara Pozņaka vietnieci es nostrādāju no 1989. gada līdz 2002. gadam – šajā laikā bija trīs pašvaldību vēlēšanu cikli. 2002. gadā saskārāmies ar padomju laiku mantojuma problēmu, – aktualizējās jautājums par ķīmisko atkritumu klātbūtni, rezultātā man bija jāpārņem pagasta vadība. Kā vadītāja es nostrādāju turpmākos septiņus gadus, kad atbilstoši pašvaldību teritoriālajai reformai mūs apvienoja ar Olaines pilsētu.

Jūs pati gribējāt vadīt pagastu vai uzņēmāties to darīt apstākļu spiesta?

Alfrēds Zanders: “Kas viņai cits atlika – visi jau arī pirms tam viņu sauca par valdnieci…” (Smejas.)

Nu, ja jau tā sauca, tad laikam bija pamats un nācās vien šo priekšstatu iemiesot. Kādi bija lielākie izaicinājumi, ar ko saskārāties pašā sākumā?

Viena liela problēma, ko atrisinājām, bija siltumapgāde. Vēsturiski izveidotā siltumtrase bija piecus kilometrus gara, kas nozīmēja lielus siltuma zudumus. Uzbūvējām savu katlumāju, kas bija krietni efektīvāks risinājums apkurināšanai.
Nākamais jautājums bija bērnudārzi, jo vienubrīd māmiņām sāka maksāt pieklājīgus pabalstus un daudzviet Latvijā bērnudārzus privatizēja, to vietā veidojās uzņēmumi un bankas. Mēs tomēr nolēmām bērnudārzu saglabāt, vēlāk nodibinājām arī sākumskolu, un pēc tam, valsts politikai mainoties, bija redzams, ka šis lēmums ir bijis pareizs.
Trešais lielākais problēmjautājumu bloks bija un aizvien vēl ir – ar ekoloģiju saistītas lietas, kas tradicionāli ir Olaines sāpīgā tēma. No vienas puses, mums ir attīstīts industriālais centrs, mēs dodam darbavietas, bet tas vienmēr arī kaut ko “maksā”. No saviem kā pagasta vadītājas laikiem visspilgtāk atceros mūsu cīņu pret sadzīves atkritumu poligona izveidi Pēternieku teritorijā. Aptuveni 60 hektāru platībā, likvidējot skaistu mežu, bija iecerēts būvēt atkritumu glabātuvi, taču iedzīvotāji iestājās pret un savā veidā mums palīdzēja arī melnais stārķis, kas ligzdoja šajā apkārtnē. Otrs līdzīgs stāsts – ideja veidot šķidro bīstamo atkritumu dedzinātavu, ko arī izdevās apturēt. Jāsaka, ka dažāda veida ķīmisko atkritumu problēma, ko esam mantojuši no padomju laikiem, prasa risinājumu, taču, lai pamatīgi attīrītu augsni no ilgus gadus krāta piesārņojuma, – tas ir ļoti dārgs pasākumu komplekss, kur es ceru uz ES fondu atbalstu. Daļa augsnes jau ir attīrīta, šis darbs būtu jāturpina.
Papildus trīs minētajiem jautājumiem jāpiemin arī mūsu teritorijas sadrumstalotība. Olaines lielais izaicinājums vienmēr ir bijis un būs no novada fiziski atdalītā Jāņupe, kas ir tāds sava veida anklāvs, – dažādu iemeslu dēļ ciematu savā paspārnē negribēja ne Ķekava, ne Iecava. Mēs centāmies ciematu integrēt savā saimniecībā, rūpēties par iedzīvotājiem, taču arī šī problēma vēl prasa turpmākus risinājumus.

Pašvaldību teritoriālā reforma 2009. gadā apvienoja Olaines pagastu un pilsētu. Bijāt šīs reformas piekritēja vai pretiniece?

Domāju, ka bijām gana pašpietiekami un aptuveni ar pieciem tūkstošiem iedzīvotāju varējām attīstīties. Bet reforma visā Latvijā bija politisks lēmums un viena pagasta spēkos jau nebija šo kursu izmainīt. Lai gan mēs nebijām vienīgie oponenti – izveidojās Rīgas apriņķa apvienība, kurā apvienojās Rīgas apkārtnē esošās pašvaldības.

Atskatoties uz Jūsu kā pagasta vadītājas darbību, – vai ar šodienas zināšanām un pieredzi Jūs būtu kaut ko darījusi citādi?

Zemes reformas laikā, iespējams, vajadzēja dažus cilvēkus censties pārliecināt par ilgtspējīgākiem, prātīgākiem risinājumiem. Pieļauju, ka varējām mērķtiecīgāk piesaistīt pagastam dažādu pakalpojumu sniedzējus, lai dzīve iedzīvotājiem būtu ērtāka un patīkamāka. Ja pilsētā tas atrisinājās, tad ārpus tās veikali, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, arī kultūras iestādes attīstījās lēni. Tomēr jāsaprot, ka ilgus gadus mēs risinājām faktiski izdzīvošanas jautājumus – lai būtu siltums, lai cilvēkiem būtu darbavietas, bērniem – pirmsskolas mācību iestādes. Tas bija mūsu primārais uzdevums.

Kas ir būtiskākās Olaines priekšrocības – iedzīvotājiem, uzņēmējiem?

Pēdējos gados Olaine pasniedz sevi kā zaļu un vienlaikus ekonomiski augošu pilsētu. Tas ir pareizi, – atceros, ka jau 2004. gadā, domājot par teritorijas attīstību, mēs nonācām pie ļoti līdzīga stratēģiskā redzējuma. Ņemot vērā pēdējo gadu tendences ekonomikā, es kā perspektīvu pievienotu arī transporta un loģistikas virzienu, jo esam tuvu Rīgai un šeit ir teritorijas, kur var attīstīt uzņēmējdarbību. Iespējams, arī privātmāju rajoni varētu paplašināties, bet abām minētajām lietām ir nepieciešama infrastruktūra – ceļi, gāze, ūdens, kanalizācija.

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: info@fpda.lv 
 

Vārda dienas svin:
Jānis
Jaunumi e-pastā
Jūnijs, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
123
45678910
11121314151617
18192021222324
252627282930