Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 21. janvāris

  

Jaunumi

2016-04-27
Olaine atceras
Intervija ar Liju un Jāni Preciniekiem - pirmajiem Olaines "mohikāņiem".

Lija un Jānis Precinieki Olainē dzīvo kopš piecdesmito gadu beigām, kad tolaik vēl tikai topošajā pilsētā bija uzbūvētas dažas pirmās dzīvojamās mājas, klubs un bērnudārzs. Pēckara gados šeit attīstījās kūdras ieguves nozare, kas deva darbu un iztiku daudzu karā izpostītu ģimeņu ļaudīm. Tā arī pamazām sāka veidoties pilsēta un iedzīvoties tās ļaudis – līdz ar strādniekiem atbrauca pirmie celtnieki un pirmās bērnudārza audzinātājas, kuru vidū bija arī Lija Preciniece. Savu darba mūžu viņa veltījusi Olaines bērniem – vispirms kā bērnudārza audzinātāja, tad kā metodiķe, un šodien ar prieku atceras aktīvo un notikumiem bagāto darba mūžu. "Uz ielas un veikalā vēl tagad mani sveicina, dažkārt viņi tā mainījušies, ka pazīt nevar," par saviem kādreizējiem audzēkņiem saka Lijas kundze.

Jūs abi esat vieni no pirmajiem Olaines iedzīvotājiem. Kā šeit nonācāt?

Lija:

"Uz Olaini atbraucu ar diplomu no Pedagoģiskās skolas, kur mācījos par bērnudārza audzinātāju. Viss sākās ar īstu manis pārbaudījumu, tas bija 1957. gads. Kūdras fabrikas bērnudārzam [Kūdras ielā, šobrīd te atrodas tirgus, aut.] blakus bija uzbūvētas dzīvojamās mājas, kur dzīvoja fabrikas priekšniecība un grāmatvedība, un bērnu mammas visu dienu vēroja, kā es ar mazajiem spēlējos rotaļu laukumā. Kā uz paplātes! Bet laikam jau viss bija labi, jo vakarā atnāca vadītāja un teica, ka esmu pieņemta. Tolaik katrā grupiņā bija 20–25 bērni, krievi un latvieši, visi kopā.

Kāpēc tieši Olaine? Tolaik bija īpaša komisija, kas katram jaunajam speciālistam nozīmēja vietu, kur strādāt. Man vispirms piedāvāja vakanci Maltā, bet es atteicu – mamma ar tēti dzīvoja Suntažos, mēs ar māsu bijām pierakstītas Rīgā, negribēju tik tālu. Pēc dažiem mēnešiem piedāvāja Olaini, un tas jau šķita pieņemami."

Jānis:

"Es atbraucu uz Olaini no Latgales, no Krāslavas puses. Tēvs atnāca no kara, mūsu māja bija nodedzināta, un visa ģimene braucām šurp, jo bija tādas ziņas, ka te varēs dabūt darbu. Tēvs sāka strādāt kūdras fabrikā, vēlāk arī es – vispirms kā elektriķis un pēc kāda laika kā galvenais enerģētiķis."

Kā tad te izskatījās, kad tikko atbraucāt?

Lija:

"Gandrīz nekā nebija no tā, kas tagad. Zirgu staļļi, kūtis ar lopiem, teju vai katra ģimene sev lopiņus turēja iztikšanai. Bija tikai viens veikals, salikts no trim vagoniem. Dažas mājas, milzīgs laukums, dubļi – pa tiem stampājām uz dzelzceļa staciju, lai tiktu uz Rīgu. Bija vilciens, kas veda strādniekus, un paretam arī autobuss, tas pieturēja aiz dzelzceļa.

Toties mums bija klubs ar deju placi, tur vakaros gājām uz dejām. Kultūras namā iepazinos ar savu nākamo vīru. Tie, kas te toreiz sāka dzīvot, tie jau faktiski arī bija pirmie Olaines iedzīvotāji. Pirmie trīs gadi man bija grūtākie, jo vakaros braukāju uz studijām universitātē, juridiskajā fakultātē. Bet, kad piedzima bērni, pēc darba izbraukāt kļuva pārāk grūti. Tā arī paliku bērnudārzā – 25 gadus nostrādāju kā audzinātāja, tad vēl 23 gadus kā metodiķe, kas ir līdzīgi mācību pārziņa amatam skolā. Tas jau bija vēlāk uzbūvētā, krietni lielākā bērnudārzā, kur kopumā bija 12 grupiņas, 24 audzinātājas, trīs muzikālie pedagogi.

Olainē tolaik bija arī kāds dakteris?

Neilgi pēc manis uz Olaini atnāca daktere Kubuliņa, medpunkts bija pie bērnudārza "Zīle". Līdz tam iztikām ar kara laika mediķes Zojas palīdzību – viņu cēla augšā pat nakts laikā, ja vajadzēja. Tā arī bija pirmā medicīniskā palīdzība. Ar lielākām problēmām sūtīja uz Rīgu.

Kur tajā laikā dzīvojāt?

Vispirms vispār nebija, kur dzīvot, man atrada mazu istabiņu bērnudārzā. Piedāvāja istabu vecās koka barakās, kur dzīvoja cietumsargi, bet, par laimi, es dabūju vietu pie fabrikas kasieres. Bija laiks, kad trīs ģimenes dalījām istabu. Vēlāk, kad piedzima meita, izcīnīju divistabu dzīvokli. Bet tikt pie dzīvokļa tolaik – tā bija liela un sarežģīta lieta.

Un ko brīvajā laikā?

Vasarā daudz spēlējām bumbu, volejbolu, vakaros gājām uz dejām klubā. Spēlēja akordeonists. Atceros, tādas pavecas sievas sēdēja visrinķī, skatījās, kā jaunie dejo. Pilnīgi kā tādā sādžā. Bija jau arī citur izklaides, piemēram, uz Ozolniekiem gājām kājām uz dejām, pa nakti atpakaļ uz mājām un no rīta uz darbu. Kopīgi visus svētkus svinējām, priecājāmies.

Ar kādām sajūtām atceraties ilgos darba gadus bērnudārzā?

Šis ir bijis ļoti interesants darbs, jo man vienmēr paticis ar cilvēkiem strādāt. Tā ir īpaša prasme un zināšana. Laikam jau labi padevās, ja dārziņā vēl tagad mani mīl, visos svētkos sveic, atceras un uz ielas sveicina. Nu jau kāda trešā paaudze, daudzus vairs nepazīstu. Man vispār vienmēr ir patikuši tie "asie" bērni, aktīvie, kuri visu ko sadomā, izmēģina.

Gadījās jau visādi joki, piemēram, atnāk daži bērni šausmīgi netīri, uz pirti sestdien nav tikuši, bet siltā ūdens jau nebija. Ņēmām un aizvedām ar auklīti visus uz pirti, bērnudārzā drēbes izmazgājām un laidām vakarā tīrus uz māju. Savulaik, sešdesmitajos gados, strādājām arī ar zīdainīšiem – no sešu mēnešu vecuma jau uzņēmām bērniņus, mammas no kūdras purva brauca pusdienlaikā, lai savus mazos pabarotu. Vēlāk gan ņēma tikai no divu gadu vecuma.

Gadījās arī tā, ka sēdējām bērnudārzā līdz pat desmitiem vakarā. Kūdras purvi bieži aizdegās, un vecāki tad tika mobilizēti ugunsgrēku dzēšanai. Pēc kāda laika mums par virsstundu darbu sāka piemaksāt, jo bijām gana kareivīgas, savu panācām.

Kā tikāt galā ar grūti audzināmajiem?

Bērnam ir jādod kāda nodarbe, audzinātāja nedrīkst sēdēt, dzert kafiju un gaidīt, ka bērni tikai paši darbosies. Cilvēku audzina darbs, un jābūt kārtībai, tas bērniem jājūt. Es biju stingra pret vecākiem, izrunājos un tikām galā. Audzinātājas zināja visu par to, kas pilsētā notiek, jo bērni jau godīgi izstāsta visu, pat neprasot.

Droši vien ir bijis gana daudz amizantu gadījumu.

Bija gan visādi kuriozi. Atceros, tolaik iestādēs obligāto Ļeņina portretu visādi dekorēja un izdaiļoja. Mūsu audzinātāja Nadja, labu gribēdama, bija apvilkusi sarkanu špici ap vadoņa bildi, un tas no tālienes izskatījās pilnīgi kā mazs bērns aubītē. Nu, kā jau bērnudārzā!

Brauca pie mums dažādas pārbaudes, komisijas, un vienā reizē tie kontrolieri pamana, ka mums grīdas dēļi šūpojas, jo apakšā bija atstāts tukšums. Viņš man saka: “Iz vas tut pol kačajetsa (1)”. Es pretī: “Karabļ kačajetsa, no ņe toņit (2)”. Viņš tā smējās, bet neviena vārda par mūsu grīdu neteica. Man patīk cilvēki ar humora izjūtu, kas katru sīku neizdošanos neuztver kā traģēdiju.

Politiskā audzināšana nu gan bija augstā līmenī. Katru gadi bija īpašā komisijā jāpierāda, ka esi spējīgs turpināt darbu. Tur bija tādi jautājumi, piemēram, "Nosauciet 11 Valmieras komjauniešus!", "Kas ir Zoja Kosmodenjanska?", "Pastāstiet par Pavļiku Morozovu!" un tamlīdzīgi. Par Pavļiku Morozovu bērniem bija jāstāsta tas, kāds viņš bijis varonis. Vēl no tiem laikiem palikusi atmiņā dziesma: “Ja Ļeņina ņevidela, no ja jevo ļubļu (3)” – ko visu tik tad nestūķēja galvās!

Vai kādā brīdī nav gribējies braukt prom no Olaines?

Man vienmēr ir paticis Olainē, jo esam tikai pusstundas attālumā no Rīgas. Bet pats galvenais – apkārt ir bijuši ļoti labi cilvēki. Olaine ir ļoti mainījusies, un šīs pārmaiņas ir uz labu.


1. Jums te grīda līgojas (krievu val.)

2. Kuģis gan līgojas, taču negrimst (krievu val.)

3. Ļeņinu neesmu redzējusi, tomēr viņu mīlu (krievu val.)


Gaidām jūsu priekšlikumus stāstiem par Olaines tapšanu!

Kā jau zināt, šogad sākam gatavoties nozīmīgiem svētkiem - piecdesmitajam Olaines dibināšanas gadam, ko kopīgi sagaidīsim 2017. gada februārī. Viena no mūsu iecerēm ir katrā "Olaines Domes Vēstis" numurā līdz nākamā gada janvārim publicēt sarunu ar cilvēku, kurš varētu mums izstāstīt savu stāstu par Olaines dibināšanu un pirmajiem pilsētas dzīves gadiem.

Ņemot vērā to, ka kopš februāra esam saņēmuši tikai dažus ieteikumus turpmākajām intervijām rubrikas "Olaine atceras" ietvaros, pagarinām ieteikumu iesniegšanas termiņu līdz maija beigām.

Aicinām ikvienu no jums, kurš pats var dalīties savā stāstā par Olaines pirmsākumiem vai arī var ieteikt kādu cilvēku, kura stāsts par to varētu būt interesants, iesūtīt mums pieteikumu! Tajā jānorāda cilvēka vārds, uzvārds un kontaktinformācija, kā arī īsa informācija par atmiņu vai notikumu, par kuru šis cilvēks varētu mums pastāstīt.

Aicinām iesūtīt arī vēsturiskas fotogrāfijas (tās tiks ieskenētas, oriģinālus atdosim īpašniekiem), dokumentu kopijas un citus materiālus, kas, jūsuprāt, būtu vērtīgs papildinājums pilsētas 50. jubilejā.

Ieteikumus par intervējamajiem cilvēkiem gaidīsim līdz šī gada 31. maijam uz e-pastu olainesdome@olaine.lv vai pa pastu - Olaines novada pašvaldība, Zemgales iela 33, Olaine, Olaines novads, LV-2114, ar norādi "Olaine atceras". Klātienē vēstules un fotogrāfijas var atstāt Apmeklētāju pieņemšanas un informācijas centrā, Zemgales ielā 33 (1. stāvā), Olainē.

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Agnese, Agnija, Agne
Jaunumi e-pastā
Janvāris, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031