Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 21. novembris

  

Jaunumi

2016-05-24
Olaine atceras
"Stacija diviem" - intervija ar Māru un Pēteri Gailumiem.

"Kā kārtīgi izturēts pieczvaigžņu konjaks," – par savu laulību 50 gadu garumā saka Māra un Pēteris Gailumi. Līdzīgi kā daudzus citus pirmos olainiešus, arī viņus uz pagājušā gadsimta vidū strauji augošo Olaini atveda iespējas, ko jauniem ļaudīm varēja dot topošais ķīmiskās industrijas centrs. Skujenes pagasta Cēsu rajonā dzimusī Māra un Sakstagala pagasta Rēzeknes rajonā dzimušais Pēteris satikās savu darba gaitu sākumā – Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcā.

Viņu abu stāsts sākas ar Olaines staciju – gan Māra, gan Pēteris te pirmo reizi izkāpa pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem. Sastapa viens otru un palika.

Viens no jums ir dzimis Cēsu pusē, skolojies Elejā, otrs no Latgales – kā abi nonācāt Olainē?

Māra:

"Mēs ģimenē bijām septiņi bērni, piedzimu, kad mammai bija jau četrdesmit, tētim – četrdesmit pieci. Vecākiem nebija iespēja mani finansiāli balstīt, sūtīt vidusskolā, taču paldies manai māsai Veltai, kura uzņēmās mani skolot. Velta strādāja Vilces pienotavā un piedāvāja mani paņemt pie sevis. Tā es sāku mācības Elejas vidusskolā, kur faktiski sākās mans ceļš uz universitāti. Bez mācībām vēl arī gatavoju ēst, mazgāju veļu, kopu dārzu, gāju māsai palīgā uz pienotavu un esmu viņai bezgala pateicīga par šo ļoti vērtīgo pamatu – darba tikumu.

1959. gadā es pabeidzu vidusskolu un nonācu sava veida krustcelēs – īsti nebija skaidrs, ko tālāk? Kā daudzsološa nozare tika ļoti slavēta ķīmija, bija pat tāda rīme: "Sintētiskas ēdamvielas baros ļaužu masas lielas, ķīmiju tad visi slavēs, nebūs tādu, kas vairs gavēs. Mazus zēnus, meitenes inkubators izperēs." Izdomāju, ka jāiet mācīties ķīmiju, jo šajā nozarē būs attīstība, tātad jaunie speciālisti varēs dabūt dzīvokli, kas tajos laikos bija milzīgs izaicinājums. Iestājos Latvijas Universitātē, Bioloģijas fakultātes ķīmijas nodaļā. 1964. gadā tika izveidota atsevišķa Ķīmijas fakultāte, mēs bijām paši pirmie absolventi. Mana specialitāte bija analītiskā ķīmija, kas faktiski ir viens no zinātniskās darbības virzieniem. Diplomdarbs bija saistīts ar hromotogrāfiju jeb vielu atdalīšanu pēc to ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Diezgan sarežģīta tēma, it īpaši tam laikam.

Katram absolventam tika izdota apliecība ar nosūtījumu uz darbavietu, kur jānostrādā vismaz gads. Un labā ziņa – katrs tika pie kopmītnes. Manā gadījumā tā bija Olaine. Priekšstats par pilsētu bija miglains – studiju laikā vairākus gadus biju braukusi topošajai pilsētai garām, tas arī viss.

Un te, ziemas laikā, es kopā ar bariņu citu absolventu pēkšņi esmu kupenā pie Olaines stacijas... Čāpojām vispirms uz plastmasu pārstrādes rūpnīcu, lai ierāda mums dzīves vietu. Pirmā bija paliela istaba desmit cilvēkiem ēkā, kas atrodas iepretim tagadējai 1. vidusskolai. Katram dzelzs gulta, mazs skapītis, uz diviem stāviem kopēja virtuve. No desmit iemītniecēm latvietes bijām trīs. Pamazām iedzīvojāmies, sāka nākt draugi, radās arī kopīgas intereses brīvajam laikam. Drīz vien ar draudzeni nopirkām slēpes un gandrīz katru dienu pēc darba slēpojām."

Pēteris:

"Es biju pabeidzis Bioloģijas fakultāti Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Par skolotāju mācījos, jo par mata tiesu diemžēl neiekļuvu mediķos, un praksē jau visai drīz sapratu, ka skolotāja darbs nav mans aicinājums. Pirmā darbavieta man bija Gulbīša vidusskola Gulbenes rajonā, kur gan nostrādāju tikai dažus mēnešus, jo novembrī iesauca armijā. Nonācu Poltavā, kur gatavoja armijas radiospeciālistus, pēc tam dienēju Kaļiņingradā.

Pēc dienesta, atgriežoties Latvijā, nolēmu izkāpt Olaines stacijā, jo biju avīzēs lasījis, ka šeit būvē jaunas rūpnīcas, tātad darbaspēks būs vajadzīgs. Armijas formā atnācu uz Ķīmisko reaktīvu rūpnīcu un tiku pie darba par tehniķi.

Man gan nebija, kur dzīvot, bet, paldies Dievam, viena mana kursa biedra mamma piedāvāja gultas vietu Rīgā. Tā arī braukāju katru dienu, atceros, no rītiem gar šaursliežu dzelzceļa malu bija iemīta dubļaina taciņa, pa kuru viss tas tūkstošgalvu pūlis zosu gājienā pa tumsu slāja uz savām darbavietām. Ziemā rūpnīcas priekšā stāvēja divas šņācošas lokomotīves, kas ar tvaiku apsildīja rūpnīcu un deva karsto ūdeni."

Ko jūs darījāt ķīmisko reaktīvu rūpnīcā, un ko šī rūpnīca ražoja?

Māra:

"Mēs visi, tikko universitāti pabeigušie ķīmiķi, atbraucām uz Olaini, tas bija 1965. gada februāris. Absolventi nokļuva vai nu Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcā (tagad – "Biolar"), vai plastmasu pārstrādes rūpnīcā. Abas tad vēl bija jaunbūves stadijā. Dažus mēnešus pavadījām, lasot specializēto literatūru, veicot pirmos eksperimentus pagaidu laboratorijā, strādājām arī kā palīgstrādnieki.

Tad mums piegādāja laboratorijas aprīkojumu – no Zviedrijas, VDR, Čehoslovākijas – viss bija pilnīgi jauns, un mēs sākām darbu pie pirmajām iestrādnēm. Centrālā laboratorija, ko atklāja 1965. gada oktobrī, būtībā bija ķīmisko reaktīvu rūpnīcas smadzeņu centrs. Mēs izstrādājām metodikas komplicētām ķīmiskām vielām, kuras pēc tam tika ražotas bioķīmijas cehā un organiskās sintēzes cehā. Analizējām un standartizējām dažādas vielas. Faktiski šī rūpnīca bija daļa no sazarota procesa, kura gaitā ķīmija kā zinātne – idejas, atklājumi – pie mums tika izmēģināta, saražojot nelielos daudzumos zinātniskiem pētījumiem nepieciešamās vielas. Tāpēc ar zinātniekiem bija cieša sadarbība – ar akadēmiķi Elmāru Grēnu no Organiskās sintēzes institūta, ar Maskavas Molekulārās bioloģijas institūta zinātniskajiem līdzstrādniekiem u.c.

Vēlāk šis kopdarbs kļuva par pamatu dažādu farmācijas un ķīmiskās nozares produktu ražošanai. Mūsu darba devēji, jeb, kā tagad teiktu – pasūtītāji – bija zinātniski pētnieciskie institūti visās PSRS republikās.

Jums abiem mērķis bija tikt pie darba un dzīvokļa. Vai dzīvokli uzreiz varēja dabūt?

Nē, dzīvokļus dabūt tajā laikā vispār bija gandrīz neiespējami. Pēc universitātes absolvēšanas man kabatā bija ķīmiķa diploms, taču nebija, kur dzīvot. Vispirms iedeva kopmītni, tad, jau kopā ar Pēteri, dzīvojām vienā istabā trīsistabu dzīvoklī, ko dalījām ar divām citām ģimenēm. Pie sava pusotras istabas dzīvokļa tikām tikai 1968. gadā. Starp citu, ar Pēteri iepazināmies ķīmisko reaktīvu rūpnīcas centrālās laboratorijas atklāšanas pasākumā, un vēlāk arī abi strādājām vienā mājā.

Ko darījāt pēc darba?

Centāmies braukt uz Rīgu, lai gan naudas nebija, tāpēc galvenokārt pastaigājāmies pa parkiem. Dažkārt aizgājām uz kino, dejām tepat Olainē – uz tādu kā šķūni, ko dēvēja par kultūras namu.

Tolaik brīvā laika pavadīšana, intereses bija diezgan atšķirīgas – cilvēki daudz vairāk tikās, sarunājās, daudzus svētkus kopā svinēja. Bija kopīgas ekskursijas pa PSRS republikām.

Protams, jāatceras arī par vienmēr un visur klātesošo ideoloģisko fonu – tika sludināts, ka 1980. gadā iestāšoties komunisms. Mēs mēģinājām iztēloties, kā tad tur īsti izskatīsies tai komunismā? Ēdīs no kopēja katla, visiem bez maksas būs pieejams tas, kas viņam vajadzīgs. Meitenes satrauca ideja par ģērbšanos vienādās drēbēs, jo, lai arī komunisms, bet gribās katrai savu kleitu mugurā.

Bet komunisms tomēr neiestājās. Kas notika ar rūpnīcu, darbiniekiem?

1970. gadā ķīmisko reaktīvu rūpnīcā notika lielas pārmaiņas, tika izveidota Vissavienības Zinātniski pētnieciskā institūta IREA filiāle, kuru vēlāk, 1976. gadā, pārdēvēja par Vissavienības Praktiskās bioķīmijas institūtu. 1985. gada janvārī tika izveidota zinātniskā ražošanas apvienība "Biolar". Tas bija salīdzinoši turīgs uzņēmums, kas rūpējās par saviem darbiniekiem. 1991. gada septembrī tika izveidota LR valsts firma "Biolar", kurā es nostrādāju līdz 1994. gada novembrim. Visā valstī notika lielas pārmaiņas, kuras skāra arī mani, lielākā daļa darbinieku tika atlaisti.

Un pēc tam?

Man piedāvāja strādāt vienā no Olaines kafejnīcām. Tur tu faktiski esi i bufetnieks, i apkopējs, i publikas izklaidētājs vienā personā. Maksāja 50 latus mēnesī, bet ne par naudu ir runa. Pārmaiņa – no zinātniskās līdzstrādnieces līdz bufetniecei – bija vērtīga saskarsmes pieredze piecarpus gadu garumā. Tad mani pierunāja mācīt bioķīmiju Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžā. Piekritu. Vajadzēja sagatavot mācību materiālus teorētiskām un praktiskām nodarbībām, kas nav tik vienkārši, kā varētu likties. Noderēja manas pētnieciskā un praktiskā darba iemaņas. Pēteris palīdzēja gatavot aprakstus. Pamazām mani panākumi sazarojās – sāku mācīt arī analītisko ķīmiju, laboratorijas darbu tehniku, organisko sintēzi, tad man uzticēja arī savu audzināmo klasi.

Nu koledžā pavadīti 16 gadi, jau sen gatavojos pasniedzējas gaitas beigt. Reiz jau esmu rakstījusi atlūgumu, bet tomēr uz šo mācību gadu lūdza palikt, jo bioķīmijas pasniedzēja manā vietā vienkārši nebija."

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Zeltīte, Andis
Jaunumi e-pastā
Novembris, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930