Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 20. augusts

Jaunumi

2016-06-16
Olaine atceras
"Personības izšķirošā nozīme" - intervija ar Inu Cēberi.

Inai Cēberei ilgus gadus ir bijusi nozīmīga loma Olaines kultūras dzīves tapšanā. Darbs kino un kultūras nama vadītājas amatā, vēlāk arī kā skolotājai 1. vidusskolā, ir pierādījis, ka nozīmīgas un paliekošas lietas notiek tur, kur cilvēki strādā no sirds, kur darbs ir viņu aizraušanās, ikdiena un arī svētki. Ina savās atmiņās par Olaines kultūras dzīves pirmsākumiem piemin vairākas šādas personības – cilvēkus, kuru enerģija aizrauj arī citus. Ciešu saikni ar kultūras dzīvi Ina ir saglabājusi arī šodien – viņa turpina darboties Olaines Kultūras nama folkloras kopā "Dzedzieda".

Kad un kā nonācāt Olainē?

Dzimusi esmu Rīgā, vecāki pēc kara pārcēlās uz Skaistkalni, kur es pabeidzu vidusskolu. Vēlāk pabeidzu kultūras darbinieku tehnikumu Rīgā, bet Jēkabpilī ieguvu grāmatveža-ekonomista diplomu.

Uz Olaini atbraucām 1964. gadā, kad te jau bija sākusies un notika lielā būvniecība. Mans vīrs bija pabeidzis Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti un tika nozīmēts darbā Olainē par meistaru. Te bija izveidots celtniecības trests "Himstroj", lielākā daļa tā darbinieku atbraukuši no Brocēniem, kur nesen bija pabeiguši darbu pie šīfera un cementa rūpnīcas būves. Ķīmijas industrija tolaik bija lielā cieņā – vienlīdz vērienīgi attīstīja gan izglītību, gan ražošanu. Tāpēc Olainē kā vienā no ķīmijas nozares centriem tika ieguldīta milzīga nauda.

Kad atbraucām, līmes rūpnīca un kūdras fabrika jau bija uzbūvētas, arī pirmās dzīvojamās mājas – tā saucamās barakas, ko bija būvējuši vācu karagūstekņi. Attīstoties rūpniecībai, bija vajadzīgi strādnieki, piemēram, kūdras fabrikas vajadzībām cilvēkus ieveda no Baltkrievijas, cilvēki veselām sādžām atbrauca. Visiem bija vajadzīga dzīvesvieta, tāpēc notika vērienīga un strauja dzīvojamo namu būvniecība, un celtniecībā pamatā strādāja ieslodzītie, konvoju uzraudzībā. Arī manam vīram bija jāvada šāda "celtnieku" brigāde, kur vajadzēja ņemt vērā arī ieslodzīto hierarhiju, jo viņi klausīja savas autoritātes, kuri paši nemaz nestrādāja. Būt normālās attiecībās ar šiem neoficiālajiem grupu "līderiem" bija kritiski svarīgi. Daļa no šiem ļaudīm apguva celtnieka arodu un tā arī palika šeit.

Kur tad paši tajā laikā dzīvojāt?

Pašā sākumā dzīvojām pie rūpnīcas uzbūvētā elektrības apakšstacijas mājiņā, kur bija komunālais dzīvoklis. Vēlāk bija atsevišķa istaba profesionālās skolas kopmītnēs, un tikai pēc tam pašiem savs dzīvoklis.

Vīrs sāka darba gaitas celtniecībā, bet jūs – kā nonācāt līdz kultūras nama vadītāja darbam?

Sākumā strādāju Rīgā, viesnīcu trestā par revidenti, bet Olainē darba gaitas sāku celtniecības tresta "Himstroj" sagādes daļā. Braukājām apkārt pa visām pilsētām, kur tika ražoti būvmateriāli – nepieciešamie materiāli bija dažādos veidos "jāsarunā". Arī dažādi darbi jāorganizē, piemēram, vienubrīd es biju atbildīga par cementa piegādi. Tas nebija vienkārši, jo sākumā cementu veda no Podoļskas parastos vilciena vagonos, neiesaiņotu. To vajadzēja pārkraut kravas automašīnās – ārprātīgi smags darbs, putekļi piecstāvu mājas augstumā! Viss balstījās uz cilvēku savstarpējām attiecībām, jo izšķiroša nozīme bija tam, vai un kā tu spēj ar cilvēkiem atrast kontaktu, sarunāt, vienoties.

Pēc tam sākās mana darbošanās kultūras dzīvē. Tur, kur šobrīd redzama Olaines strūklaka, savulaik bija "Himstroj" darbinieku arodbiedrības klubs, kur es strādāju kā vadītāja vairāk nekā desmit gadus. Rīgā biju kādu laiku pastrādājusi kā grāmatvede, taču šis darbs mani nekad īpaši nav saistījis, darbs klubā bija krietni tuvāks sirdij. Turklāt biju viena no pirmajām klubu vadītājām Latvijā ar augstāko izglītību šajā jomā – 1976. gadā es pabeidzu kultūras darbinieku mācību iestādi Ļeņingradā. Diemžēl šis diploms atjaunotās Latvijas izglītības sistēmai izrādījās nederīgs...

Ar ko klubs nodarbojās?

Klubs sešdesmito gadu beigās bija īsts pilsētas kultūras norišu centrs – bērni mācījās spēlēt akordeonu, notika deju pulciņi, dramatiskais pulciņš, dziedāšana, aušana, šūšana, adīšana, svešvalodu kursi un daudzas citas lietas. Nekādas greznās telpas jau mums nebija – zāle, skatuvīte, trīs palīgtelpas un slīpa grīda, jo klubā bija paredzēta iespēja demonstrēt kino. Tomēr cilvēki nāca strīpām vien, dzīve klubā kūsāja, jo īsti nebija citu izklaides iespēju. Nedēļas nogalēs rīkojām balles, Jaungada un citus pasākumus, ko šeit nāca svinēt dažādu rūpnīcu darbinieki, arī privāta rakstura svinībām ilgu laiku Olainē iecienītākā vieta bija tieši "Himstroj" klubs. Vairāki šodien zināmi mākslinieki te savulaik ir spēlējuši un dziedājuši, piemēram, kā jauns puika te spēlēja Harijs Užāns, savu orķestrīti organizēja ģitārists Vadims Geiko.

Bija pasākumi, kuros klubā sanāca ap 400 viesu, pie durvīm gara rinda, lai tiktu iekšā. Neskatoties uz lielo cilvēku skaitu, nekādu ekscesu nebija, paši tikām ar visām situācijām galā. Ja kāds atnāca iedzēris, sarunājām, ka šobrīd iekšā nevarēs tikt, un viss bija kārtībā. Kluba ēkā mums bija interesanti kaimiņi – sākotnēji ēkas otrā galā atradās milicija, vēlāk par kaimiņiem kļuva bērnu bibliotēka, ar kuru klubam veidojās lieliska sadarbība, pateicoties bibliotēkas darbiniecēm Natālijai Gertnerei un Maigai Gasparovičai.

Kāpēc šī kluba laiki beidzās?

Kluba "ēra" sāka norietēt, pateicoties straujajai būvniecībai Olainē, jo tam visapkārt tika saceltas mājas. Kad noasfaltēja ceļu, klubs palika tādā kā bedrē, jo apkārt zemes līmenis tika paaugstināts. Turklāt laiki bija mainījušies, bija augstākas prasības un jauni ieradumi, un klubs vienkārši bija novecojis – piemēram, lai izmazgātu grīdas, ūdeni ņēmām no radiatoriem, jo klubā nebija nedz ūdens, nedz labierīcību.

Tad mani uzaicināja darbā uz kinoteātri "Nākotne", kļuvu par kino direktori. Bija jāplāno filmu repertuārs, jāsaņem filmas no iznomāšanas punkta un jānodrošina kino darbs septiņas dienas nedēļā, ik dienu septiņi seansi. Kino bija 460 sēdvietu. Biļete maksāja 10 kapeikas bērniem un 25 kapeikas pieaugušajiem. No rīta rādījām bērnu filmas, jo skola strādāja divās maiņās un daļa bērnu varēja nākt uz kino no rītiem. Tomēr īpaši iecienītas bija regulārās tikšanās ar aktieriem, kino režisoriem un citiem pazīstamiem ļaudīm, kuri braukāja pa PSRS republikām. Uz tikšanos ar mūsu pašu dakteri Zālīti stāvēja tādas rindas... visi gribētāji nemaz netika iekšā.

Tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem organizējām arī manā nākamajā darbavietā. Pēc kino mani uzaicināja vadīt pilsētas kultūras namu, kur man laimējās sastapt daudzus brīnišķīgus cilvēkus, piemēram, Dainu Plēsumu [tolaik – Daina Biedriņa, aut.]. Viņas pārziņā bija kultūras pasākumu organizēšana, un Dainas enerģija, organizatora spējas bija patiešām apbrīnojamas. Viens no populārākajiem pasākumiem bija interesanto tikšanos klubs "Skandīne", kur viesojās tolaik sabiedrībā pazīstami cilvēki – mūziķi, aktieri, mākslinieki, zinātnieki. Tās bija uzstāšanās ar uzrunu, cilvēki varēja uzdot jautājumus, noslēgumā bija dejas. Zāle vienmēr bija pārpildīta – lai nodrošinātu sev vietu, cilvēki pirka un ik gadu atjaunoja abonementu. Ja kāds pagarinājumu nesaņēma, tas bija skandāls visas pilsētas mērogā.

Kas bija noteicošais tam, lai pasākums izdotos, iesakņotos?

Mana pieredze rāda, ka lieli sasniegumi, skanīgi notikumi, tradīciju veidošanās vienmēr saistās ar spilgtām personībām, šo cilvēku ieguldījumu savā sirds lietā, sirds darbā. Viņi varēja aizraut citus, motivēt. Kā citādi izskaidrot, ka Olainē savulaik varēja notikt Vissavienības čempionāti boksā? Šim sporta veidam pamatus te lika Māris Simsons. Sporta deju [tolaik – sarīkojumu dejas, aut.] tradīciju ienesa skolotāji Dankevici, un arī sporta dejās Olainē notika Vissavienības mēroga sacensības, pilsēta bija pilna ar dejotājiem.

Arī jauktā kora "Dziesma" sākums saistās ar šādu spilgtu personību. Kora dibinātājs un pirmais mākslinieciskais vadītājs bija kordiriģents Ilgvars Matrozis, kurš bija viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem Latvijas koru kustībā un attīstībā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Bija pilna skatuve, ap 60 dziedātāju. Ilgvaru Matrozi koristes burtiski dievināja, domāju, ka daudzas meitenes uzsāka kora gaitas tieši viņa dēļ.

Līdzīgi jau ir arī skolā – 1. vidusskolā es ilgus gadus strādāju par zīmēšanas skolotāju un biju klases audzinātāja no 5. līdz 9. klasei. Arī tur izšķirošs ir personības spēks – kā viens no piemēriem te jāpiemin ķīmijas skolotāja Emerita Lūkina. Pie viņas skolēni stāvēja rindā pēc padoma. Arī Silvija Garoza, manuprāt, ir pedagogs pēc aicinājuma un dedzīga savas profesijas interešu pārstāve arodbiedrībā. Tie ir vien daži piemēri, man ir palaimējies sastapt daudz šādu cilvēku.

Ko jūs kā skolotāja visvairāk gribējāt iemācīt audzēkņiem?

Centos dot ievirzi mācīties iespējami plašā spektrā, būt daudzveidīgiem, jo jebkādas zināšanas un prasmes dzīvē noder. Tagad klausos un brīnos – kādā televīzijas intervijā meitene saka, ka uz laukiem vasarā gan nebraukšot, jo tad taču būšot jāstrādā. Iznāk, esam izaudzinājuši paaudzi, kura darbu uztver kā apkaunojumu un apgrūtinājumu. 

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Bernhards, Boriss
Jaunumi e-pastā
Augusts, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031