Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 27. aprīlis

  

Jaunumi

2016-08-24
Olaine atceras
"Olaines tapšanas stāsts - no 17. gadsimta "Skadiņiem" līdz mūsdienu pilsētai" - intervija ar Āriju Spuņģi.

Ārija Spuņģe ir Olaines Vēstures un mākslas muzeja direktore jau vairāk nekā 20 gadus, muzeja veidotāja kopš tā pastāvēšanas pirmās dienas. Uzklausot Ārijas kundzes stāstu par viņas dzīvi Olainē kopš 1960. gada, jāsecina, ka enerģiska un dzīves daudzveidībā ieinteresēta cilvēka mūžā var paspēt to, ko cits nespētu izdzīvot i trīs mūžu garumā. Muzeja veidošana un vadīšana, aktīva dalība korī un citos kultūras dzīves procesos, darbs keramiķa arodā, piedalīšanās amatnieku izstādēs un bērnu keramikas pulciņa vadība – tas viss Ārijas Spuņģes dzīvē veidojies un attīstījies paralēli. No 2010. gada Ārijas kundze vada Olaines novada senioru biedrību "Liepas", viņas telefons mūsu sarunas laikā zvana teju nepārtraukti. Pēc intervijas laikrakstam rindā jau gaida nākamā – LTV raidījumam "Ielas garumā".

Kam radās ideja par Olaines muzeju, un kā tas tapa?

Olaines muzeja dibināšanu rosināja kādreizējais Olaines domes priekšsēdētājs Ojārs Kienkass – viņš mani uzrunāja un iedrošināja šo darbu uzņemties. Alga arī tiem laikiem bija neliela – 40 lati mēnesī, taču es piekritu, jo iepriekšējais darba posms bija noslēdzies un šis man šķita gana interesants izaicinājums. Tāds tas arī bija. Muzeju sākām būvēt pilnībā no nulles, pašvaldība bija piešķīrusi telpas, kur bija vajadzīgs pamatīgs remonts, to arī pašu spēkiem organizējām. Muzeja veidošanas sākums datējams ar 1995. gada 22. novembri, bet jau nākamā gada 30. aprīlī atklājām pirmo izstādi – tie bija Olaines novada amatnieku un mākslinieku darbi.

Kur ņēmāt pirmos eksponātus?

Pirmos 200 eksponātus saņēmām no Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcas "Biolar". Organizējām arī ekspedīcijas pa Olaines novadu, lai muzeja krājumu papildinātu ar senām fotogrāfijām, rakstītiem materiāliem un priekšmetiem. Oficiālā muzeja atklāšana notika 1997. gada 14. februārī, kad pilsēta atzīmēja 30 gadu jubileju. Tad atklājām pastāvīgo muzeja vēstures ekspozīciju un arī mākslas darbu izstādi. Sākums, protams, saistās ar daudzām tehniskām ķibelēm un jautājumiem, piemēram, pirmajos darbības gados muzejs nebija apkurināms, un ziemas mēnešos te pamatīgi salām. Sākotnēji muzeja vajadzībām varējām izmantot divas zāles, viena vēlāk pārtapa par laulību zāli.

Kādā virzienā Olaines muzejs varētu attīstīties, lai piesaistītu vairāk apmeklētāju, arī ārvalstu tūristus?

Mana lielākā iecere, kura nav piepildījusies, bija Latvijas purva muzeja izveide Olainē, lai interaktīvi parādītu purva veidošanos, floru un faunu, dzīvi purvā, kūdru kā Latvijai ļoti nozīmīgu izejvielu. Jau tika izstrādāta šāda muzeja vīzija – tas būtu nacionālā mēroga muzejs, domāju, ar potenciālu veicināt tūrisma plūsmu uz Olaini.

Šobrīd muzeja darbinieki ir uzkrājuši zināmu pieredzi muzeja darbā, muzejs attīstās, organizē izglītojošus pasākumus, pārveido, uzlabo un veido jaunas ekspozīcijas. Jāsaka, ka muzejam piemērotas – gaišas un plašas telpas ar augstiem griestiem – ir bijis un paliek mans lielākais sapnis un novēlējums Olaines muzejam nākotnē.

Kūdras apguve ir bijis viens no būtiskajiem posmiem Olaines tapšanā. Kas vēl ir lielākie pagrieziena punkti Olaines vēsturē?

Manuprāt, ir trīs nozīmīgi attīstības posmi. Pirmkārt, lielceļa Rīga–Jelgava veidošanās par tirdzniecības un pasta ceļu, un rosība, kas aizsākās šī ceļa malās. Tās bija gan zemnieku saimniecības, gan krogi, kuros atpūtās ceļinieki un viņu zirgi. Kā teikts Olaines vēsturei veltītajā Valdas Vilītes grāmatā "Olaines pagasts. Ceļojums no Žagarkroga līdz Šulca un Bluku krogam", mūsu pagasts kā administratīvi teritoriāla vienība pirmo reizi minēts kādā Rīgas rātes sēdes protokolā 1604. gadā. Pagasts gan tolaik minēts tā senākajā vārdā – Skadiņi, bet apzīmējums "Olaines zemnieki" parādās 17. gadsimta vidū. Mūsu pagasta senākā vēsture dīvainā kārtā saistās ar vietu, ko šodien pazīstam kā Jaunolaini. Protams, šī vieta ir bijusi apdzīvota vēl ilgi pirms tam – dažādas liecības par to rodamas kopš 12. gadsimta.

Otrais nozīmīgais posms bija kūdras ieguve un pārstrāde industriālā apjomā, kas galvenokārt saistās ar Ulmaņa laikiem. Tad Olainē sākās pirmo mājokļu būve strādniekiem. Starp citu, līdz 1945. gadam Olainē atradās vācu karagūstekņu nometne.

Trešais zīmīgais posms aizsākās pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas – ķīmiskās rūpniecības un ķīmijas kā nozares attīstība. Tas, ka kāds piecdesmitajos gados Maskavā ielika pirkstu kartē un pieņēma lēmumu PSRS mēroga ķīmijas rūpniecības milžus būvēt tieši šeit, nozīmēja darbavietas, mājokļu būvi, faktiski, tādas Olaines tapšanu, kādu mēs to pazīstam šodien. Iespējams, atkal liela nozīme bija tieši Rīgas–Jelgavas šosejai, kam ir labi savienojumi ar citām maģistrālēm. Tāpēc muzejā mums īpaša vieta ir atvēlēta senai kartei, kas attēlo šo lielceļu ar visām tam piegulošajām saimniecībām, baznīcām, krogiem 17. gadsimtā.

Kā Jūs pati kļuvāt par olainieti?

Es uz Olaini 1960. gada beigās atbraucu no Tukuma, pēc vidusskolas beigšanas. Pēc kalnainā Tukuma bija grūti pierast pie šīs vietas līdzenuma. Mani vecāki bija pārnākuši uz dzīvi Olainē, jo tēvs pēc atgriešanās no izsūtījuma sāka strādāt Olaines kūdras fabrikā. Pirmo istabiņu piešķīra koka barakās, kuras nu jau izzudušas, to vietā nākušas ķieģeļu "barakas" un daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Tajā laikā Olainē iebrauca ļoti daudz cilvēku, bija vajadzīgas darbarokas jaunajās rūpnīcās, un īsā laikā iedzīvotāju skaits sasniedza pilsētas statusam vajadzīgos septiņus tūkstošus cilvēku. Līdz 1967. gadam Olaine bija pilsētciemats.

Ar Olaini saistās mani studiju gadi, tajā laikā studēju Politehniskā institūta [tagad – RTU, aut.] Ķīmijas fakultātē, kur mācījos Keramikas tehnoloģijas specialitātē. Paralēli uzsāku darba gaitas Mākslas keramikas darbnīcā Rīgā, Maskavas ielā, vēlāk turpināju Ķīmijas fakultātē, kur kopumā nostrādāju aptuveni 30 gadus. Ar keramiķa arodu saikne ir saglabājusies līdz šodienai. Kopš 1979. gada esmu tautas daiļamata meistare, bet 2003. gadā Amatniecības kamerā ieguvu keramiķa amata meistara diplomu.

Īpašs posms manā dzīvē bija 19 gadi Olaines bērnu keramikas pulciņa "Rūķīši" vadībā. Pulciņu sāku vadīt 1987. gadā, savulaik tas bija ļoti populārs – pie manis vienubrīd nāca pat 50 bērnu, bija jāveido vairākas grupas. Pati piedalījos amatniecības izstādēs. Realizējām vienu no manām idejām – organizējām vairākas olimpiādes Rīgas rajona veidošanas pulciņu dalībniekiem. Tas bija ļoti piesātināts laiks, jo visu šo laiku dziedāju tolaik labākajā sieviešu korī "Dzintars", ar kori piedalījos trīspadsmit starptautiskajos konkursos un festivālos ārvalstīs, no kurienes vienmēr atgriezāmies ar diplomiem.

Ja Olainē ierodas tūristi, kurus interesē šīs vietas vēsture – ko Jūs viņiem rādītu kā zīmīgākos objektus?

Es ik gadu vadu šāda veida ekskursijas. Parasti tās sākas ar t. s. Vidzemes–Kurzemes robežstabu apskati. Šie 2004. gadā restaurētie stabi savulaik atdalīja Kurzemes un Vidzemes guberņas. Iepretī robežstabiem pie Misas upes senos laikos atradās Šulca krogs, kur vēsturiski bija pasta stacija un zirgu maiņas punkts. 1782. gadā pēc Katrīnas II rīkojuma par robežpunktu izveidi Šulca krogā pie Misas upes tika ierīkots muitas punkts un robežas kordons. Ļoti dzīvīga vieta, kur apgrozījās tirgotāji, ceļotāji. Krogs bija īpaši slavens ar to, ka pa ceļam no Jelgavas uz Maskavu te nakšņoja Krievijas ķeizariene Anna Joanovna.

Nākamā pieturas vieta – unikālais Uzvaras līdums, kur Ulmaņa laikā nosusinātā purvā tika uzbūvētas 16 paraugsaimniecības latviešu strēlnieku ģimenēm. 1936. gada septembrī Kārlis Ulmanis te lika pamatakmeni pirmajai ēkai – „Līdumniekiem“ – un nodēvēja šo vietu par Uzvaras līdumu. Tad dodamies uz Pēterniekiem, kur 19. gadsimta nogalē Pētermuižā saimniekoja profesors, agronomijas zinātņu doktors Johans Karls Voldemārs fon Knierims – Rīgas Politehniskā institūta direktors. Pētermuižā institūta studenti teorētiskās zināšanas varēja pārbaudīt praksē īpaši veidotā lauksaimniecības izmēģinājumu stacijā. Apskatam seno Pēternieku pagastnamu, skolu, katoļu baznīcu, un apstājamies pie Olaines muižas vietas Rīgas–Jelgavas šosejas malā. Muižas nams gan diemžēl nav saglabājies, bet par to liecina skaistā koku aleja.

Tālāk ceļojam uz Jaunolaini, kas vēsturiski bija mūsu pagasta centrs – te noteikti jāredz tā sauktā Teodora Zeiferta skola un 18. gadsimta vidū būvētā Sv. Elizabetes baznīca. Ja kāds ekskursants vēlas, varam apskatīt arī pagājušā gadsimta otrajā pusē tapušo ķīmijas rūpniecības kompleksu, kur daļa rūpnīcu sekmīgi strādā vēl šodien.

Skaists atskats Olaines vēsturē. Ko vēlat novadam, tā lielo jubileju sagaidot?

Katram Olaine nozīmē ko citu – man tā nozīmē pagātni, tagadni un nākotni. Šeit ir manas mājas, šeit izauguši un izglītojušies mani divi dēli, šeit esmu atradusi sirdij tīkamu darbu un izmantojusi iespēju izpausties dažādos veidos – mākslā un dziesmā. Šo daudzo gadu laikā, kopš atbraucu uz Olaini, pilsēta ir ļoti izmainījusies, kļuvusi pievilcīgāka, zaļāka, tā nemitīgi attīstās un kļūst modernāka.

Novēlu visiem iedzīvotājiem mūsu pilsētu vienmēr turēt godā un cieņā, lepoties ar tās izaugsmi un pozitīvajām pārmaiņām! Ar labiem darbiem un labu vārdu veidosim jauku apkārtējo pasauli!


Aicinājums visiem, kam ir kāds stāsts par Olaines tapšanu

Šogad mēs kopīgi gatavojamies nozīmīgiem svētkiem – piecdesmitajam Olaines dibināšanas gadam, ko sagaidīsim 2017. gada februārī. Domājot par jubilejas svinībām, svētku koncepcijas veidotāji aicina pilsētas un novada iedzīvotājus iesaistīties svinību tapšanā. Viena no iecerēm, ko esam uzsākuši šī gada martā, ir īpaši godināt tos cilvēkus, kuri ir piedalījušies Olaines tapšanā tās pirmsākumos.

Katrā izdevuma "Olaines Domes Vēstis" numurā publicējam sarunu ar vienu cilvēku, kurš var mums izstāstīt savu stāstu par Olaines dibināšanu un pirmajiem pilsētas dzīves gadiem. Kāda bija mūsu pilsētas un novada ikdiena sešdesmitajos gados? Kā Olaine tika iecerēta un būvēta? Kur un kā ļaudis atpūtās? Šie un citi līdzīgi jautājumi – un olainiešu atmiņās ietvertās atbildes uz tiem – veido plašāku stāstu par to, kādas ir mūsu novada saknes.

Aicinām ikvienu no jums, kurš pats var dalīties savā stāstā par Olaines pirmsākumiem, vai arī var ieteikt kādu cilvēku, kura stāsts varētu būt interesants, iesūtīt mums pieteikumu. Tajā jānorāda cilvēka vārds, uzvārds un kontaktinformācija, kā arī īsa informācija par stāstu, kuru šis cilvēks varētu mums sniegt. Sarunas ar interesantāko stāstu autoriem interviju formātā tiks publicētas izdevumā "Olaines Domes Vēstis" – katrā numurā viena intervija.

Aicinām iesūtīt arī vēsturiskas fotogrāfijas (tās tiks ieskenētas, oriģinālus atdosim īpašniekiem), dokumentu kopijas un citus materiālus, kas, jūsuprāt, būtu vērtīgs papildinājums pilsētas 50. jubilejā.

Ieteikumus par intervējamajiem cilvēkiem gaidīsim uz e-pastu olainesdome@olaine.lv vai pa pastu: Olaines novada dome, Zemgales iela 33, Olaine, Olaines novads, LV-2114, ar norādi "Olaine atceras".

Paldies par atsaucību!

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne
Jaunumi e-pastā
Aprīlis, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930