Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 18. augusts

Jaunumi

2016-09-28
Olaine atceras
"Jāatjauno aizrautība ar darbu" - intervija ar Uldi Kauliņu.

Uldis Kauliņš, kurš vairāk nekā 40 gadus strādājis ķīmijas nozarē, ir pārliecināts, ka Latvijā aizvien vēl var atjaunot konkurētspējīgu ķīmijas industriju. Vajadzīga vien gribēšana un degsme, kas atšķir “tos” laikus no šodienas. 60. un 70. gadu Olaini viņš atminas kā laiku, kad cilvēkos bijusi liela aizrautība ar savu darbu. Iespējams, tāpēc, ka tie vēl bija t. s. "ulmaņlaiku" bērni, kad darbs, strādāšana tika mērķtiecīgi audzināta no mazotnes, un tas nebija tikai naudas pelnīšanas veids, drīzāk – pašsaprotams tikums.

No 1965. līdz 1985. gadam Uldis Kauliņš strādāja Olaines Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā, tad vēl 16 gadus – Latvijas Lauksaimniecības universitātē kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.

Olaine ir bijusi un ir pazīstama ar savām ķīmiskās industrijas rūpnīcām. Kāpēc tās veidojās tieši šeit?

Vispirms jāņem vērā, ka pēc Otrā pasaules kara sākās spēcīga ķīmiskās zinātnes attīstība, radās jauni medikamenti, idejas lauksaimniecības intensifikācijai un ražas paaugstināšanai, jauni paņēmieni cīņai pret kaitēkļiem, nezālēm. Tā bija tendence visā pasaulē, ne tikai PSRS. Zinātnes attīstībai piecdesmitajos gados sekoja izteikta tautsaimniecības ķimizācija, – visi runāja tikai par ķīmisko rūpniecību, par iespējām, ko tā dos lauksaimniecībai un ražošanai.

Otrkārt, Latvijā bija enerģiski cilvēki, kuri spēja virzīt un attīstīt veselu nozari. Piemēram, akadēmiķis Solomons Hillers, kurš 1957. gadā dibināja Organiskās sintēzes institūtu, bija tā pirmais direktors, daudzu medicīnisko preparātu autors. Bija laba bāze zinātnes un ražošanas attīstībai – Latvijas Valsts universitātes (LVU) Ķīmijas fakultāte, ko augstu vērtēja visā PSRS, līdzīgi kā dažus institūtus, piemēram, Organiskās sintēzes institūtu.

Kāpēc tieši Olaine? Visticamāk, tādēļ, ka tā atradās starp divām lielām pilsētām, Rīgu un Jelgavu, dzelzceļa līnijas tuvumā, kā arī tādēļ, ka vēsturiski te izveidojusies kūdras pārstrādes rūpniecība. Tā varēja nodrošināt augošo ciematu ar kurināmo, un tas bija gana svarīgs faktors.

Kā jūs nonācāt šajā ķīmiskās rūpniecības centrā?

Pirmo reizi uz Olaini atbraucu 1964. gadā un sāku interesēties, vai šeit nav vajadzīgi inženieri. Līdz tam nemaz te nebiju bijis, tikai braucis garām, pat nezinot, ka tāda Olaine eksistē. Žurnālā „Zinātne un tehnika“ nesen bija publicēts raksts, ka Olainē būvēs jaunas ķīmiskās rūpnīcas, un es devos darba meklējumos, jo t. s. tīrā ķīmija bija mans lielākais aicinājums. Tā arī nonācu šeit. Atceros, uz ielas prasīju kādam kungam, kur atrodas jauno rūpnīcu pārvalde, viņš man saka: "Ejiet uz rozā māju!" Tā tolaik dēvēja jau agrāk uzceltās Līmes rūpnīcas pārvaldi, jo ēka sazin kāpēc bija nokrāsota rozā.

Bet tā nebija jūsu pirmā darba vieta?

Nē, pirms tam biju strādājis Rīgas laku un krāsu rūpnīcā, kur nonācu gadījuma pēc, jo laku un krāsu speciālists nebiju.

Pēc Rīgas 1. vidusskolas un LVU Ķīmijas fakultātes pabeigšanas četrus gadus nokalpoju par skolotāju Alūksnes skolā. Biju salīdzinoši jauns skolotājs, sāku 24 gadu vecumā, bet ar skolēniem sapratāmies tīri labi. Kopā pat nonācām pie sava pirmā izgudrojuma lauksaimniecības jomā, kuru gan neapstiprināja, bet pēc pāris gadiem tādu pašu atklājumu patentēja ASV. Tad pārcēlos uz Rīgu, jo mans dvēseles aicinājums bija ķīmija. Pamatā mani interesēja ķīmiskie reaktīvi un bioķīmija.

Kā jums radās interese par ķīmiju?

Laikam jau ģimenes dēļ. Tēvs bija beidzis piensaimniecības tehnikumu, mātes brālis bija farmaceits, abas tēva māsas – arī farmaceites.

Kad nonācāt Olainē, reaktīvu rūpnīca jau bija uzbūvēta?

Jā, kad es atbraucu, jau tika organizēta un veidota Ķīmisko reaktīvu rūpnīcas centrālā laboratorija. Es sāku strādāt 1965. gada pavasarī. Centralizētā ķīmisko rūpnīcu kompleksa celtniecības pārvalde, tostarp arī kadru daļa, atradās tagadējās Mehānikas un tehnoloģijas koledžas kopmītnē, un ar šo ēku tad arī sākās manas darba gaitas Olainē. Tur satiku rūpnīcas galveno inženieri Gunivaldi Gaišo, kurš mani ātri vien norīkoja darbā uz ražošanas tehnisko daļu. Faktiski bijām ražošanas procesu plānotāji un organizatori, nodarbojāmies ar cehu "palaišanu", reglamentu un tehnisko noteikumu izstrādi. Vēlāk kļuvu par ražošanas tehniskās daļas priekšnieka vietnieku.

Ko un kā šī rūpnīca īsti ražoja?

Rūpnīca tika klasificēta kā bioķīmisko preparātu un organisko savienojumu ražošanas eksperimentālā bāze. Var teikt – tā bija sava veida "atspēriena punkts" ķīmiskajai industrijai, jo pētīja un izmēģināja dažādus jaunus risinājumus, ražoja ķīmiskos savienojumus nelielās partijās.

Ražošanas process sākās ar to, ka zinātnieki un inženieri devās uz Maskavas, Rīgas un citām bibliotēkām un pētīja dažādu ķīmisko reaktīvu iegūšanas paņēmienus, teoriju. Tad, balstoties uz šo teoriju, centrālā rūpnīcas laboratorija izstrādāja reaktīvu iegūšanas metodes. Bija divi cehi, kas ražoja t. s. maztonnāžas produkciju, pasūtījumus saņēmām no PSRS zinātniski pētnieciskajiem institūtiem un citām organizācijām.

Ražojāt arī armijas vajadzībām?

Centāmies izvairīties no tiešas saiknes ar militāro rūpniecību, bet pastarpināti – jā. Piemēram, barotnes mikroorganismu audzēšanai.

Kāpēc tolaik, attīstot ražošanu, nedomāja arī par vides aizsardzību?

Tā gluži nav, ka nedomāja. Domāja gan par kaitīgo izmešu problēmu, gan par atkritumu pārstrādi. Jāņem vērā, ka bija ļoti enerģiski cilvēki, kuri ne tik vien cīnījās par nozares attīstību, bet arī centās pabarot savu personisko ego, un nereti tas notika uz apkārtējās vides rēķina.

Rūpnīcā bija izveidota Zinātniski tehniskās informācijas un patentu nodaļa, kuru vadīju es, un tā ne vien pētīja ķīmisko reaktīvu ražošanu, bet arī strādāja ar diviem nozīmīgiem blakus jautājumiem. Pirmkārt, ražošanā izmantojamo pārtikas produktu aizstāšana ar pārtikas produktu pārstrādes atkritumiem, otrkārt, ražošanas atkritumu izmantošana tautsaimniecībā. Tā bija modīga tendence 70. gados, un mums atvēlēja līdzekļus šī virziena pētīšanai.

Bijām izstrādājuši arī projektu tam, lai ķīmiskajā rūpniecībā radītos kaitīgos izmešus absorbētu un vēlāk iegūtu mēslojumu lauksaimniecībai. Tur gan bija vajadzīgi papildu izdevumi un darbi, tāpēc administrācija šo ieceri "noraka". Bet principā mēs bijām izdomājuši, kā ražošanas procesu padarīt krietni tīrāku.

Cik šādas nodaļas vadītājs tolaik pelnīja?

Mana alga bija ap 170–190 rubļu mēnesī. Strādniekiem noliktavā krietni vairāk, ap 300 rubļiem. Labāk atalgoja zinātnisko grādu saņēmējus.

Kādas ir jūsu atmiņas par 60. gadu Olaini?

Labas. 60. gadu Olainē mēs bijām ārkārtīgi aktīvi, strādājām ar milzīgu pašatdevi. No sirds centāmies attīstīt savu rūpnīcu un pilsētu, bija tāds iekšējs dzinulis, tāds nacionālpatriotisms. Pat tajos laikos. Un daudziem tie nebija nekādi padomju laiki sliktā nozīmē, tie bija mūsu pašu organizēti, mūsu laiki. Mēs paši savu ikdienu veidojām, un nekādu īpašu partijas uzraudzību un spiedienu es neatminos.

Par darba atdevi runājot, jāsaka – man jau vēl bija vecais "raugs" iekšā. Un daudziem citiem arī. Mans vectēvs plēsās savā saimniecībā, mēs bijām paaudze, ko radināja strādāt. Ar savu darbu kaut ko panākt, saražot, nevis aizņemties.

Šodienas paaudzē šis vecais "raugs" izplēnējis?

Nē, tas nav izplēnējis. Tam nav bijusi iespēja attīstīties. Ražošana Latvijā ir nomākta, par galveno nodarbi kļuvusi tirgošanās. Bet tieši ražot, to mums vajag visvairāk. Līdzīgi kā to savulaik darīja japāņi, iegūstot tehnoloģijas un attīstot savu ražošanu. Mēs aizņemamies un pērkam produktus, ko varētu saražot paši.

Ko darījāt pēc darba, vakaros?

Vakaros? Bieži strādāju. Bija gadījumi, kad neatliekami darbi jāpaveic pēc darba dienas. Bija arī gana aktīva sabiedriskā dzīve – no radošajiem vakariem un saietiem, izstādēm un kino līdz sporta nodarbībām un pašdarbībai. Cilvēki bija ļoti iesaistīti, atsaucīgi un aktīvi sabiedriskajās aktivitātēs. Braucām arī uz Rīgu, man, piemēram, īpaši sirdij tuva bija operete, centos apmeklēt visas izrādes.

Kas būtu vajadzīgs visvairāk, lai Olaine attīstītos?

Olainē ir vajadzīgs tas pats, kas visā Latvijā – atjaunot ražošanu, radīt darba vietas. Taču rūpniecībai būtu jābūt galvenokārt valsts, ne privātās rokās. Pārliecīga privatizācija ir novedusi Latviju līdz sabrukumam, jo tās rezultātā ir radušies daži miljonāri, bet nav radusies turīga vidusšķira, nav vietējo preču produkcijas. Otrkārt, ir jābūvē pašvaldības vai valsts dzīvokļu nami, jo šodien jauns speciālists ar ģimeni Olainē dzīvokli atrast nevar. Savulaik rūpnīcas bija tās, kas no savas peļņas būvēja dzīvojamo fondu, kultūras namus, bērnudārzus, jo šīs infrastruktūras izmantotāji taču ir rūpnīcu darbinieki. Neesmu dzirdējis, ka rūpnīcas tagad būvētu namus saviem strādniekiem.

Kādu redzat ķīmijas nākotni Latvijā?

Ķīmijas nozīme un loma nav pazudusi, un Latvijā agri vai vēlu noteikti attīstīsies ķīmiskā rūpniecība, tai skaitā arī ķīmisko reaktīvu ražošana. Tam ir visi priekšnoteikumi un arī pieprasījums. Paši varam ražot gan lauksaimniecībai un lopkopībai vajadzīgos savienojumus, gan reaktīvus farmācijas nozarei, medikamentu ražošanai.

 

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Liene, Liena, Helēna, Elena, Ellena
Jaunumi e-pastā
Augusts, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031