Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 27. aprīlis

  

Jaunumi

2016-11-28
Olaine atceras
Intervija ar Intu Purviņu - Olaines krustmāti.

Ja pilsētām būtu jāievēl krustvecāki, tad Olaines gadījumā šaubām nevajadzētu rasties – krustmātes godā pavisam droši būtu Inta Purviņa, Olaines novada domes priekšsēdētāja vietniece. Viņa ir viena no Olaines veidotājām un attīstītājām jau kopš 60. gadu vidus, kad sāka savas darba gaitas Olaines Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā.

Visus šos gadus Inta Purviņa ir bijusi un ir aktīva pilsētas pārvaldes dalībniece. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas viņa ir gan strādājusi kā Olaines mēra vietniece pie abiem šajā amatā bijušajiem pašvaldības vadītājiem – Ojāra Kienkasa un Jāņa Pavloviča –, gan turpina darbu kā esošā pašvaldības vadītāja Andra Berga vietniece. Inta Purviņa ir cilvēks, kurš Olaini zina un pazīst vislabāk.

Kā aizsākās jūsu stāsts Olainē?

Kopš pēckara gadiem esmu bijusi jelgavniece, man ir pazīstama arī izsūtījuma pieredze, pusotru gadu sabiju Sibīrijā. Uz Omskas apgabalu mani 1949. gadā nosūtīja bez vecākiem, brālēna vietā. Mamma rakstīja vēstuli VDK, pēc pusotra gada man tika ļauts atgriezties dzimtenē. Pēc vidusskolas beigām nolēmu stāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un augstskolu pabeidzu kā pārtikas tehnologs-inženieris. Tolaik bija tāda kārtība, ka studentus uz nākamo darba vietu norīkoja, un es saņēmu nosūtījumu uz Olaini, uz Ķīmisko reaktīvu rūpnīcu (mūsdienās – "Biolar"). Tā 1965. gada februārī sākās mani braucieni no Jelgavas uz Olaini un atpakaļ, bet 1966. gadā es uz šejieni pārvācos uz pastāvīgu dzīvi.

Kāda tolaik bija studentu dzīve?

Ļoti gaišas, labas atmiņas par to laiku. Mēs bijām tāds kā eksperimentālais kurss, kur mācības 1. un 2. kursā bija apvienotas ar darbu. Pa dienām strādājām Jelgavas cukurfabrikā, vakaros devāmies mācīties. Rudeņos braucām talkās. Tāpēc pie darba ļoti ātri un pamatīgi pieradām. Vēlāk, jau darba laikā, gadījās, ka nostrādājām nakts maiņu un no rīta braucām uz sovhozu talkās. Un tas nebūt nešķita kaut kas īpašs. Jāņem vērā, tā bija mūsu jaunība, un mūsu acu priekšā notika liels un taustāms attīstības process – pilsēta auga burtiski mēnešu laikā, veidojās ražošana, bija pieprasījums pēc jauniem speciālistiem, tāpēc tapa jauna sabiedrība.

Kādu atceraties Olaini, kad šeit atbraucāt 1965. gadā?

Jāprecizē, ka Olainē jau biju arī pirms tam, tādās kā iepazīšanās vizītēs. Protams, sākumā bija neliels šoks, piemēram, ieraugot ar dzeloņstieplēm apjozto līmes rūpnīcu, kur strādāja ieslodzītie. Taču tajā laikā... skaistajā jaunības maksimālismā viss šķita iespējams, viss mainījās uz labu.

Jāsaka, ka Olaine tolaik, 60. gadu vidū, man palikusi atmiņā ar ļoti aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi. Veidojās pašdarbības kolektīvi, attīstījās dažādi sporta veidi, mēs rīkojām balles un tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Es dejoju rūpnīcas deju kolektīvā, jau kopš tā laika aktīvi iesaistījos sabiedriskajā dzīvē. Un, protams, tas bija laiks, kad ļoti strauji attīstījās ķīmijas nozare – gan kā ražošana, gan kā zinātne. Visā PSRS Latvija ar to bija pazīstama, mūsu speciālistus augstu vērtēja un cienīja.

Ar ko nodarbojāties jaunajā ražotnē?

Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā darbu uzreiz nesākām, jo rūpnīca vēl nebija nodota ekspluatācijā. Mūs noformēja Plastmasu pārstrādes rūpnīcā, bet pusgadu praktizējāmies Rīgas citronskābes rūpnīcā, kur apguvām itakonskābes ražošanas pamatus. Vēlāk arī piedalījāmies sava ceha celtniecībā. Faktiski iesākām ražošanu no nulles. Mūsu darbs bija saistīts ar itakonskābes ražošanu, ko izmantoja sintētisko šķiedru krāsošanā, produktu sūtīja tālāk uz Saratovu. Aptuveni pēc gada man un vēl divām kolēģēm piešķīra trīsistabu dzīvokli, katrai bija pa istabai. Šajā dzīvoklī es dzīvoju vēl tagad.

Vai Ķīmisko reaktīvu rūpnīcu – tādu, kāda tā bija tolaik, ar visu tās zinātnisko kompleksu – bija iespējams saglabāt līdz šodienai?

Ja būtu saglabājušās darījumu attiecības ar Krieviju, tad jā. Organiskās sintēzes materiāli un bioķīmiskie preparāti, kurus te ražoja, bija sava veida bāze, pamats, uz kuras varēja ražot citus produktus. Tie bija gana plaši atpazīstami un pieprasīti. Droši vien būtu jāveic modernizācija, ieguldījumi ražošanas procesos un iekārtās, taču pats vērtīgākais – profesionāli un ļoti labi sagatavoti speciālisti – tas mums bija.

Cik ilgi nostrādājāt rūpnīcā un kā nonācāt pašvaldībā?

Rūpnīcā es sāku kā meistare, beigās biju nodaļas vadītāja. Man tika piešķirta t. s. kaitīguma pensija par darbu veselībai kaitīgos apstākļos, un pēdējos astoņus gadus es biju ražošanas apvienības "Biolar" atbrīvotā arodbiedrības priekšsēdētāja. Tie jau bija 90. gadi.

Papildus tam jau kopš 60. gadu vidus es esmu piedalījusies arī pilsētas sabiedriskajos un pārvaldes procesos. Piedalījos pilsētas sieviešu padomes darbā, tautas deputātu padomē, kas faktiski bija tāds kā pašvaldības struktūras priekštecis, ilgus gadus strādāju arī vēlēšanu iecirknī. 1990. gadā, kad bija pirmās demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas, tiku ievēlēta kā pirmā Olaines domes priekšsēdētāja vietniece, no 1994. gada līdz pat šodienai strādāju pašvaldībā algotā amatā. Tāpēc var sacīt, ka man ir bijusi vienreizēja iespēja būt klāt Olaines attīstībā visu šo 50 gadu garumā.

Sabiedriski procesi un politika jūsu interešu lokā ir jau kopš studiju gadiem?

Vēl agrāk, šī interese man nāk līdzi kopš pamatskolas. Sākot jau ar pionieriem, tad biju arī komjauniešos, vēlāk partijā. Šķiet, tā man ir tāda kā sūtība, esmu dzimusi Jaunavas zvaigznājā, kam ļoti patīk un arī padodas darbs ar cilvēkiem.

Runājot par politisko pārstāvību – kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pārstāvu LSDSP, un jāsaka, ka sociāldemokrāti Olainē ir pie varas jau kopš 90. gadu vidus. Pamatā tas ir to cilvēku dēļ, kuri šeit ir strādājuši un ir cienīti.

Olaine vienmēr ir asociējusies ar ķīmijas industriju. Vai šodien šāds priekšstats Olainei nāk par labu vai traucē?

Protams, nāk par labu. Ražošana ir ļoti vajadzīga ikvienam reģionam, jo tā nozīmē darbavietas. Olaines rūpniecības centra imidžs ir veidojies jau 50 gadu garumā, un citādi nemaz nevarētu būt, jo šo vietu apzināti veidoja kā industriālu centru.

Nerunājot par senāku Olaines kā apdzīvotas vietas vēsturi, aizvadītie 50 gadi ir nosacīti iedalāmi trīs lielākos posmos. Pirmais – 60. un 70. gadi, kad būvēja ražotnes un dzīvojamos namus, parādījās arī kultūras dzīve, auga iedzīvotāju skaits. Tad – līdz 90. gadiem, kad sekoja straujš ražošanas izaugsmes posms, ņemot vērā lielo zinātnisko potenciālu un izveidoto infrastruktūru. Tas bija laiks, kad šajā nozarē bijām vieni no vadošajiem visā PSRS. Trešais posms – pēc neatkarības atgūšanas, kad rūpniecība strauji gāja uz leju, sākās cilvēku atlaišanas un darbavietu meklējumi. Briesmīgs laiks. Turklāt es tajā laikā biju arodbiedrībā, cilvēks, pie kā nāca un lūdza palīdzību. Cīnījos, cik nu spēju, daļu no mūsējiem pieņēma Olaines farmaceitiskā fabrika. Taču šis posms ir jau pirms kāda laika noslēdzies, lai pamazām atkal atsāktos attīstība.

Kurā virzienā būtu jāattīstās – industriālajā vai kā vietai, kur strādnieki no Rīgas un Pierīgas brauc pārgulēt?

Domāju, ka abos. Tie neizslēdz viens otru. Vairākas no kādreizējām rūpnīcām turpina darbu, un Olaines rūpnieciskajā zonā attīstās arī jaunas ražotnes, loģistikas centri un citi uzņēmumi. Domāju, ka mums ir gana laba infrastruktūra un apstākļi, lai augtu uzņēmējdarbība. Savukārt, runājot par Olaini kā labu vietu dzīvošanai, jāuzsver, ka mums ir izdevies izveidot ļoti labu izglītības sistēmu – no bērnudārziem līdz pat pirmā līmeņa augstākajai izglītībai Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžā. Attīstās jaunie ciemati – Medemciems, Stūnīši, Lubauši un citi, kas mūs ļoti iepriecina, jo t. s. mājokļa jautājums Olainē ir aktuāla lieta. Pašvaldība cenšas iespēju robežās attīstīt infrastruktūras objektus, piemēram, baseinu, slidotavu, stadionus, šobrīd top jauna sporta zāle pie Jaunolaines sākumskolas. Vēl viens darbs, ko plānojam paveikt šajā virzienā – lielākas un mūsdienīgākas telpas Olaines pilsētas bibliotēkai.

Ko jums visvairāk gribētos mainīt, uzlabot?

Visvairāk gribētos uzlabot cilvēku labklājību, panākt, lai būtu mazāk t. s. sociālo klientu un cilvēki būtu pārtikuši. Gribētos arī, lai mazāk būtu tādu cilvēku, kuri negrib strādāt un gaida pabalstus. Ir tādi, kuri labprāt pretendē uz atbalstu, bet neparko nepiekrīt darba piedāvājumiem. Šodien mums saka: "Par 500 eiro mēnesī jau nu gan strādāt neiešu." Darba tikums ir daļēji zudis, taču ar laiku cilvēki būs spiesti pie tā atgriezties.

Ko jūs vēlētu Olainei 50 gadu jubilejā?

Atsaucīgus, aktīvus un draudzīgus cilvēkus ar gaišām domām un labiem darbiem!

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne
Jaunumi e-pastā
Aprīlis, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930