Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 27. aprīlis

  

Jaunumi

2017-01-04
Olaine atceras
Intervija ar Jāni Uldi Dzelmi - "sapņotāju".

Habilitētais ķīmijas zinātņu doktors Jānis Uldis Dzelme (dzimis 1939. gadā Birzgales pagastā) ir viens no tiem spilgtajiem latviešu zinātniekiem, kuru veikumu atceras un atpazīst tālu ārpus Latvijas. Viņa vadībā izstrādāta tehnoloģija slavenajam trankvilizatoram "Fenibuts", kurš starptautisku atpazīstamību ieguva 1975. gada vasarā – to lietoja PSRS un ASV kosmonauti pirmajā kosmosa kuģu "Sojuz" un "Apollo" savienošanās misijā. Plaši pazīstams ir arī "Enkads", kas spēj apturēt acs tīklenes distrofiju.

Jānis Uldis Dzelme pārstāv latviešu ķīmiķu zelta paaudzi – cilvēkus, kurus viņš pats dēvē par "sapņotājiem". Savu aizrautību un azartu ar šo zinātnes nozari viņiem bija iespēja izpaust profesionālajā darbībā, jo kopš 20. gadsimta vidus PSRS uz ķīmiju tika liktas lielas cerības, dāsni ieguldot gan šīs nozares infrastruktūrā, gan izglītībā un cilvēkos.

Jūsu kādreizējie kolēģi no rūpnīcas "Biolar" intervijās ir sacījuši, ka Latvijas ķīmiķi un Latvijas ķīmijas nozare padomju laikā bija ļoti izslavēta un cienīta

Jā, tā tas bija. 1987. gadā "Biolar" – milzīga rūpnīca ar aptuveni 60 miljonu rubļu gada apgrozījumu un ap 1500 darbiniekiem – pārgāja PSRS Zinātņu akadēmijas pakļautībā. Tas apliecina, ka mēs bijām sava veida kvalitātes paraugs.

Bet latviešu tieksme pēc ķīmijas... Atceros, 90. gadu sākumā ASV uzņēmējiem, kuri brauca uz Latviju, tika dalītas īsas rokasgrāmatas par to, ar ko jārēķinās satiekot tādu tautu – latviešus. Viens no vēstījumiem bija, ka latvieši ir sapņotāji, gatavi pieņemt pilnībā pretējus, savstarpēji izslēdzošus apgalvojumus un noticēt abiem. Varbūt tāpēc latviešiem nav liela mēroga uzņēmēju – nav neviena lielas bankas īpašnieka, nav savas veikalu ķēdes. Toties ir tieksme sapņot, kaut ko izdomāt.

Bet ķīmija jau no sapņošanas patālu...

Tieši otrādi – ķīmiķi ir tie lielākie sapņotāji! Tā taču ir vielu pārveidošana un pielāgošana kādām vajadzībām. Ja esi to apguvis, vari sev izvirzīt lielu mērķi, sapni. Zāles pret vēzi, jauni materiāli, dzīves ilgumu pagarinošas vielas un tamlīdzīgi. Profesors Gustavs Vanags, viens no latviešu ķīmiķu paaudzes "tēviem", savulaik stāstīja, kā divdesmitajos gados Latvijā lasījis populāru izdevumu "Profesora Sūnas brīnišķais preparāts" par vielu jaunības atgūšanai. No šīs grāmatiņas arī iedvesmojies.

Protams, tas vairāk attiecas uz cilvēkiem, kuri strādā zinātnes laukā. Esmu vērojis jaunos ķīmiķus, kas strādā aspirantūrā – viņi tik ļoti tic savai idejai, ka šie viņu savienojumi izdarīs ko nozīmīgu! Bez šīs ticības nevar.

Kas jūs pašu "aizķēra" ķīmijā?

Karš. Atkāpjoties vācieši uzspridzināja munīcijas noliktavas, kas atradās netālu no mūsu mājām Vallē (Vecumnieku novadā). Tur mētājās visādas sprāgstvielas, pulveri, un tas bija tik interesanti – kāpēc viena viela spēj uzliesmot un degt bez skābekļa, cita izraisa eksploziju. Man bija pieci gadi, un domāju, ka tieši tad radās pamati interesei par ķīmiju.

1958. gadā iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, atjaunotajā ķīmijas fakultātē. Tolaik bija milzīgs konkurss – astoņi cilvēki uz vienu vietu. Pēc institūta uzreiz iestājos aspirantūrā un 1967. gadā aizstāvēju zinātnisko grādu. Savu doktora disertāciju pilnībā izstrādāju Olainē, tā bija veltīta nukleīnskābju komponentu ražošanas zinātniskajiem pamatiem. Nu, šodien nukleīnskābju modifikāciju mēs plaši pazīstam kā jēdzienu "ģenētiski modificēti organismi". Pret to daudzi protestē, taču nekā slikta šajā procesā nav – tas ir dabisku norišu rezultāts, tikai evolūcija notiek ātrāk.

Kāpēc tad tik plaši protestē?

Domāju, tie ir tradicionālo un salīdzinoši dārgāko produktu ražotāji. Piemēram, sieru ražotāji, kuri zina, ka modifikācija ir jaunās paaudzes pieeja, ar to konkurēt nav iespējams.

Tad ķīmija jūs faktiski "atveda" uz Olaini?

Jā, mana sieva – arī pēc izglītības ķīmiķe – uz Olaini atnāca strādāt 1965. gadā. Dabūjām pirmo mājokli, pusi no divistabu dzīvokļa, kas tolaik bija milzīgs ieguvums. Es 14 gadus biju dzīvojis dažādās kopmītnēs, tāpēc pašiem sava istaba – tas bija īpašs brīdis. Atceros, ar kravas taksometru steidzāmies uz mūsu pirmo māju, lai nenokavētu ievākšanos, jo varēja gadīties, ka kāds jau ienāk pirms tevis un tad viss, iespēja būtu palaista vējā. Atbraucām pārāk ātri, dzīvokļos vēl nelaida iekšā. Beidzās viss labi, tikām pie savas istabas un vēlāk jau arī paši pie sava dzīvokļa.

Vai zinātne nevilināja vairāk kā ražošana?

Varēju palikt Rīgā un veidot pasniedzēja karjeru, bet man tas likās samērā garlaicīgi. Šī bija daudz interesantāka joma ar milzīgu atdevi. Cik iespēju, cik cilvēku, ar ko kopā varēju strādāt!

Kādu atceraties tā laika Olaini?

Atceros jaunuzcelto Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcu (tagad – "Biolar"), milzīgus kūdras kalnus, ko pārcilāja ekskavatori, lai kūdra nesakarst un neaizdegas. Ar šo kūdru kurināja divas lokomotīves, tās ražoja tvaiku un deva siltumu rūpnīcām, dzīvojamajām mājām. Kūdra bija paredzēta kā enerģētiskais resurss, vēlāk gan aprēķināja, ka kūdras iegūšana un pārstrāde izmaksā dārgāk nekā siltums, ko no tās iegūst.

Mums tas bija labs laiks, gaišs. Brīvajā laikā nekad negarlaikojāmies, bija savs dārzs, ar motociklu ceļojām pa Latviju, bet ziemā – tiklīdz esi mājas pagalmā, tā uz slēpēm un pa taisno prom uz mežu. Kopš studiju laikiem nodarbojos ar kalnu tūrismu. Īpašas atmiņas palikušas no rūpnīcas ikgadējiem braucieniem uz Kaukāza kalniem. Turp brauca ap 70 ģimenēm, kopā kādi 200 cilvēki.

Ko īsti ražoja "Biolar"?

"Biolar" mērķis tolaik bija nelielos daudzumus ražot vielas, kas vajadzīgas zinātniski pētnieciskajām laboratorijām bioķīmisko pētījumu laukā. Piemēram, izdalījām fermentus no jaundzimušo nabassaitēm, no vistu un liellopu asinīm, no olām, žults, rauga un daudzām citām vielām. Un tālāk, izmantojot atrastās vielas, tapa vērtīgi farmaceitiskie preparāti. Piemēram, tas pats adenozīntrifosfāts jeb ATF, kas ir enerģijas avots dzīvo organismu bioķīmiskajos procesos. No tā atkarīga katra mūsu kustība, pat katra doma. Un mēs to spējām ražot!

Domāju, ka padomju valdība savulaik saprata, cik milzīgs potenciāls ir dabas izpētē un likumsakarību izzināšanā. Tas sekmēja visu ķīmiskās nozares attīstību, arī "Biolar" izveidi.

Vai "Biolar" darbību bioķīmijas laukā bija iespējams turpināt arī pēc neatkarības atgūšanas? Bija taču uzkrāts milzīgs zināšanu potenciāls.

Jā, bet bija arī zināšanas par to, kā gūt ātru peļņu. Piemēram, iekārtas pārvēršot metāllūžņos. Tas, kas uzreiz nonāk paša kabatā, bieži ir galvenais motivētājs. Domāju, ka "Biolar" spriedums tika parakstīts līdz ar mūsu iekļaušanu PSRS Zinātņu akadēmijas sastāvā, jo šī bija struktūra, ko pilnībā finansē valsts, kas pati par pelnīšanu nedomā un tikai nododas lielu zinātnisko jautājumu izpētei.

Kā skaidrojat milzīgo aizrautību, kas cilvēkiem tolaik bija ar savu darbu?

Lai ķīmijā iegūtu būtiskus rezultātus, jāstrādā fanātiski. Jāatkārto eksperiments desmitiem reižu – tas atgādina datorspēli, kur šķiet, ka tūlīt, tūlīt viss izdosies, vēl vienu reizi, tad vēl. Veidojas azarts, tāpēc tā bija pilnīgi normāla situācija, ka vakaros laboratorijas logi bija gaiši vēl ilgi pēc darba laika. Aizraujoša profesija, aizraujošs darbs!

Un bija arī rezultāti. Piemēram, "Fenibuts", ko 1975. gada jūlijā pirms iemigšanas lietoja PSRS un ASV kosmonauti – tas tika sintezēts Olainē, un vēl tagad šo preparātu ražo un lieto kā dienas trankvilizatoru. Par preparāta izstrādi 1982. gadā man piešķīra PSRS Valsts prēmiju. Vēlāk radījām arī iepriekšminēto preparātu "Enkads", Maskavā bija klīnika, kas šo preparātu lietoja ārstniecībā. 1976. gadā mums izdevās izstrādāt pilnībā jaunu kālija orotāta sintēzes metodi, kas ienesa gandrīz miljons rubļus gadā. No 1988. līdz 1991. gadam mana laboratorija piedalījās vispasaules programmā "Cilvēka genoms", kā ietvaros ražojām gēnu sintēzei nepieciešamos reaģentus.

Ķīmija ir nozare, kas bagāta ar zināšanām, un ar šīm zināšanām var sacensties visā pasaulē. Atceros, uzzinājuši, ka kāds no Vācijas vai Šveices farmācijas gigantiem strādā pie kādas sintēzes, mēs ņēmām un uztaisījām labāku. Citās nozarēs daudz ko pārņēmuši roboti, bet ķīmijā tomēr radošais process ir un būs nozīmīgāks.

Nozīmīgi preparāti, kas tapuši Jāņa Ulda Dzelmes vadībā:

  • Fenibuts – trankvilizators, samazina uztraukumu, sasprindzinājumu, bailes, uzlabo miegu.
  • Orotskābe – jauna sintēzes tehnoloģija. Ieviesta 1976. g. Krievijas ķīmiski-farmaceitiskajā rūpnīcā "Akrihīns".
  • Enkads – mazmolekulārs ribonukleotīdu preparāts, kurš vienīgais no pielietotajiem spēja apturēt redzes pasliktināšanos un acs akluma iestāšanos iedzimtas acs tīklenes distrofijas gadījumā.
  • Adenīns – atrasts, ka vienstadiju sintēzē no formamīda un fosfora oksihlorīda izšķiroša loma ir oglekļa oksīda koncentrācijai. Līdzīga adenīna sintēze varēja notikt pirmsbioloģiskajā ērā, kad Zemes atmosfēra saturēja ap 17% oglekļa oksīda.

Avots: http://izgudrojumi.lza.lv/

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne
Jaunumi e-pastā
Aprīlis, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930