Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 20. augusts

Jaunumi

2017-01-26
Olaine atceras
Intervija ar Jāni Znotiņu - bijušo Olaines Plastmasu pārstrādes rūpnīcas energoceha vadītāju.

Jānis uz sarkanā motocikla

Jāņa Znotiņa atmiņas par Olaines tapšanu sniedzas līdz 1954. gadam – vēl 13 gadus, pirms Olaine oficiāli kļuva par pilsētu (1967. gads). Ziemās klusa un patukša, Olaine atdzīvojās vasarās, kad no malu malām šeit ieradās kūdras purva strādnieki. "Jānis uz sarkanā motocikla," par viņu tolaik sacīja Olainē – Jānim Znotiņam bija pati pirmā "Java" Olainē.

Kā nonācāt Olainē?

Atbraucu 1954. gadā, pēc Rīgas Industriālā politehnikuma (RIP) Elektrotehniskās nodaļas pabeigšanas. Man ļāva izvēlēties starp Misas un Olaines kūdras fabrikām. Ilgi domāju, jo abām vietām bija savas priekšrocības. Izšķirties palīdzēja komisijas, kas norīkoja studiju beidzējus darbā, sekretāre, kas ieteica izraudzīties Olaini Rīgas tuvuma dēļ. Gluži bez darba pieredzes nebiju, jo paralēli studijām biju jau gadu strādājis par elektriķi Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā (REZ*).

Studiju laikā dzīvoju glaunā vietā – RIP kopmītnē uz Šķūņu un Amatu ielu stūra (Vecrīgā, blakus Lielās ģildes namam), pēdējos kursos bijām vien divi studenti vienā istabā.

Kā piecdesmitajos gados izskatījās Olaine?

Kad atbraucu, uz tagadējās Kūdras ielas bija viena vai divas divstāvu mūra mājas. Neviena daudzstāvu nama tad vēl nebija – tikai nelielas privātmājiņas, barakas, Kūdras fabrikas kantora ēka. Mani sākumā izmitināja vienā no barakām, otrajā stāvā. Tur gan iznāca padzīvot vien dažus mēnešus, jo drīz mani iesauca armijā un turpmākos trīs gadus pavadīju tālu prom – Novorosijskā pie Melnās jūras. Pēc dienesta biju nodomājis tikt darbā "Latvenergo", visi dokumenti jau bija nokārtoti, bet "atdūros" pret tolaik nekādi neapejamo, dzelžaino pieraksta sistēmu. Atbildīgais milicis – resns ūsainis – pārvilka svītru manām iecerēm, jo atteicās parakstīt papīrus par pierakstu Rīgā un nosūtīja mani atpakaļ uz Olaines kūdras purviem.

Kā nonācāt līdz domai par elektriķa profesiju?

Tas bija mammas ieteikums. Pēc kara mēs apmetāmies Ogresgalā, Kārļos, kur 1950. gadā pabeidzu Ogresgala pamatskolu. 1945. gadā pie mums sāka strādāt elektromontieri, un, tiklīdz atjaunoja Ķeguma HES darbību, spriegumu pa vecajām līnijām padeva arī Kārļos. Vēroju, kā vīri būvē jaunas gaisa vadu līnijas, remontē vecās, laikam tad man pielipa tā elektrības padarīšana. Bija jau arī tāda dabiska interese par tehniku – pats uzmeistaroju pirmo radio ar austiņām un paštaisītu kristālu, ar draugu demonstrējām pirmo "mājas kino", ko tad sauca par diafilmu, Ziemassvētkos tiku pie fotoaparāta "Komsomoļec", ko ražoja vēl pirms populārā "Smena".

Kādi bija jūsu pienākumi Kūdras fabrikā?

Sāku strādāt par elektriķi un faktiski apkalpoju visas kūdras ieguves mašīnas, ko darbināja ar elektrību. Racēji, ekskavatori, klājmašīnas un citi agregāti. Ņemot vērā, ka visa šī tehnika pamazām virzījās uz priekšu, apgūstot aizvien jaunus kūdras laukus, ik pa brīdim bija jāpārvieto kabeļi no viena staba uz nākamo. Nepatīkams darbs – bieži vien lietus laikā, tumsā bija jārāpjas augšā slapjā stabā ar pamatīgi smagu kabeli pār plecu... Rudeņos, kad beidzās kūdras ieguves sezona, vajadzēja sagatavot elektrolīniju, lai pavasarī atsāktu darbu.

Cik cilvēku strādāja kūdras ieguvē?

Ziedu laikos vasaras sezonās ap 1000 cilvēku. Kūdras izstrādes apjoms bija aptuveni pusmiljons tonnu gadā, pēc tam, kad Olaines fabrikai pievienoja Plakanciemu, Garozu, Mārupi. Pamati kūdras ieguves rūpniecībai tika ielikti ulmaņlaikos, 30. gadu vidū, un pēckara posmā šī nozare strauji attīstījās. Vispirms bija t. s. gabalkūdra, tad ražoja frēzkūdru, ko sūtīja uz Rīgas TEC.

Vai tad jau bija sākusies aktīvā Olaines būvniecība?

Aktīvs būvniecības posms sākās 50. gadu beigās līdz ar kūdras brikešu fabrikas izveidi, ap to laiku no Rīgas uz Olaini pārvietoja arī līmes rūpnīcu. Tajā laikā pilsēta vēl dzīvoja citā ritmā un cilvēku šeit bija salīdzinoši maz, it īpaši ziemās. Vasarā gan – kūdras racēji no malu malām sabrauca diezgan lielā skaitā. Strādniekiem bija atvēlēta atsevišķa ēka, vienā pusē dzīvoja vīrieši, un to sauca par "Indiju", bet blakus bija ieeja sieviešu pusē, ko sauca par "Koreju". Vasarās šī māja bija pilna, no Baltkrievijas, pat no Udmurtijas cilvēki brauca. Cik zinu, daži tā arī palika un dzīvo Olainē vēl tagad. Kūdras purvā varēja salīdzinoši labi nopelnīt.

Un ko vakaros?

Vasarās gāja augsti – divas reizes nedēļā rīkoja dančus uz atklātās deju grīdas, tur līdz vēlai naktij, pat līdz rītam svinēja. Skaņuplates atskaņoja no kultūras nama, ko nu kuru reizi paši sarunājām. Braucām arī uz dejām Rīgā – Ģildē, "Būvīšos" (celtnieku klubā), medicīnas darbinieku klubā un citur. Savu sievu Zigrīdu noskatīju vienā no šādiem sarīkojumiem Ģildē.

Arī sportošana bija ļoti attīstīta – ar futbola komandu braukājām pa visu Latviju, uzņēmām komandas Olainē, pie vecā ūdenstorņa bija labs laukums. Ar Kūdras fabrikas komandu piedalījāmies republikas "kūdrinieku" spartakiādē Valmierā un tikām pie trešās vietas! Dziedāju arī vīru vokālajā ansamblī, tā ka nebija tāda brīvā laika, kad vajadzētu garlaikoties.

Kur tolaik dzīvojāt?

Kad apprecējos, mums iedeva istabiņu, dzīvokli dalījām ar vēl vienu ģimeni. Kad piedzima dēls, tikām paši pie sava divistabu dzīvokļa, ko piešķīra Kūdras fabrika. Tiklīdz darbu mainīju, uzreiz dzīvoklis bija nost, bet, par laimi, jaunā darba vieta – Celtniecības direkcija – piešķīra citu tikko pabeigtā mājā.

Bez dzīvokļa toreiz cilvēkiem bija vēl viens spilgts sapnis – auto. Jums izdevās tikt pie savas mašīnas?

Kad atnācu no armijas, nopirku motociklu – tā bija pirmā "Java" Olainē! Mani pat toreiz tā saukāja: "Janka na krasnom motocikļe." Tas bija vēl pavisam vecais modelis, ar aizdedzi uz benzīna bākas. Tad divi gadi patērētāju biedrības rindā, un tiku pie sava pirmā zapiņa – tā saucamās vabolītes, tā maksāja apaļus 2222 rubļus. Vēlāk bija moskvičs, žigulis, bet pirmā mašīna palikusi īpašā atmiņā ar regulāriem ceļojumiem, kuros braucām kopā divas ģimenes. Mazajā zapiņā ietilpām mēs abi ar sievu, mūsu dēls un vēl sievas māsa ar vīru un meitu. Lielie uz sēdekļiem, viens mazais klēpī, bet otrs uz tā plauktiņa pie aizmugurējā stikla. Visas mantas – telti, traukus un citas lietas – iepakojām gumijotā brezenta sainī, ko piesēja uz jumta bagāžnieka. Daudz braucām pa Latviju, uz Igauniju, nakšņojām teltīs, tā bija forša atpūta.

Man šķiet, tādas sadzīviskas lietas uztvērām vienkāršāk un bija vieglāk. Teiksim, ar iepirkšanos ļoti labi tika galā bez lielveikaliem. Bija viens pārtikas veikals, otrs rūpniecības precēm un tirgus. Galvenokārt paši olainieši tur tirgoja savu produkciju – pienu, gaļu, dārzeņus.

Cik ilgi kopumā nostrādājāt Kūdras fabrikā?

Desmit gadus. Uzkalpojos līdz galvenā enerģētiķa amatam, bet šis tomēr bija tāds izteikti sezonāls darbs. Turklāt Olainē bija sācies moderno ķīmijas nozares rūpnīcu un dzīvojamo māju būvniecības laiks. Jauns laikmets. Gribēju piedalīties pilsētas tapšanā un tā es 1964. gada ziemā sāku strādāt celtniecības uzņēmumā "Himstroj", kas bija ģenerāluzņēmējs celtniecības darbiem Olainē. Pēc tam strādāju tā saucamajā "rozā mājā" – Celtniecības direkcijā, kas sākotnēji bija centralizēts celtniecības plānošanas, darbu veikšanas un apgādes centrs, bet vēlāk sadalījās starp dažādām rūpnīcām. Celtniecības apjomi tolaik bija milzīgi, jo vienlaikus gan būvēja dzīvojamās mājas, rūpnīcas, gan arī veidojās komunālā saimniecība – ūdensapgāde, kanalizācija, siltumtīkli, elektrotīkli. Manā pārziņā bija liela daļa no šo celtniecības procesu elektroapgādes jautājumiem.

Pēc Celtniecības direkcijas sadalīšanās es nonācu Plastmasu pārstrādes rūpnīcā, kur vadīju energocehu un kopumā nostrādāju 30 gadus.

Ko tur tajā laikā ražoja?

Plastmasas granulas pārkausēja mucās, caurulēs, spaiņos, krūzēs un citos priekšmetos. Arī plastmasas detaļas VEF un REZ vajadzībām. Cik zinu, šī bija pirmā rūpnīca bijušajā PSRS, kura uzsāka plastmasas izstrādājumu ražošanu, izmantojot izpūšanas tehnoloģijas. Liels pieprasījums bija pēc izolācijas un medicīnas caurulītēm, kam uzbūvēja pat atsevišķu liešanas cehu.

Pēc neatkarības atgūšanas pieprasījuma vairs nebija, iestājās tirgotāju ēra, kad galvenie ienākumi ražošanas sektorā bija metāla tirdzniecība. Laikam jau mūsu vadība īsti nebija ieinteresēta turpināt rūpnīcas darbu. Bija gan arī cilvēki, kuri gana labi jaunajos apstākļos prata organizēt darbu kā privātuzņēmēji.

Nostrādājāt līdz pensijas vecumam?

Līdz zvanam! Tiklīdz man palika 60, izsauca uz kadru daļu un atbrīvoja ar mēneša pensiju 28 latu apmērā, lai gan alga man nebija slikta – 200, 300 rubļu un vēl prēmijas. Laikam jau pats biju mazliet vainīgs, jo ne vienmēr darīju un runāju pa prātam vadībai. Pēc tam gandrīz desmit gadus nostrādāju par elektromontieri "Latvenergo" – savā ziņā atgriezos tajā darba vietā, ko biju noskatījis jaunības gados.

Tagad esat atpūtā?

Jā. Priecājamies par bērniem, dzīvojam skaistā un patīkamā mazpilsētā, – Olaine pēdējo gadu laikā ir mainījusies uz labo pusi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Bernhards, Boriss
Jaunumi e-pastā
Augusts, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031