Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 20. oktobris

Jaunumi

2017-03-30
Olaine atceras
Intervija ar Gaidu Meikšāni - ZRA "Biolar" kultūras meiteni.

Gaida Meikšāne ir no tiem cilvēkiem, kuru pieredzē- tais liek domāt – kā gan to visu var paspēt viens cilvēks? Papildus darbam Olaines Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā (vēlāk – "Biolar") viņa bijusi kultūras dzīves un pasākumu organizētāja, koriste un ansambļa dalībniece, strā- dājusi arī kā pasniedzēja un pat apguvusi tolaik visai komplicēto kinomehāniķa arodu, lai saviem kolēģiem varētu demonstrēt kinofilmas. Gaida Meikšāne uz Olaini atbrauca 1967. gadā – brīdī, kad Olaine ieguva pilsētas statusu.

Olaine šogad svin savu 50. jubileju, un tieši tik ilgi jūs šeit dzīvojat.

Jā, esmu šeit kopš sešdesmito gadu beigām – atbraucu pēc Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes pabeigšanas 1967. gadā. Ar šo atbraukšanu saistās kāds manā mūžā ļoti zīmīgs gadījums. Studiju beigšanu kopā ar draugiem decembra pašā nogalē svinējām kādā kafejnīcā Vienības gatvē. Tolaik jau biju precējusies, un mums ar vīru bija norunāts, ka abi agri nākamajā rītā ar lidmašīnu dosimies uz Liepāju pie maniem radiem. Svinības mazliet ieilga, un uz to lidmašīnu mēs biļetes vairs nedabūjām... Paldies Dievam, ka nedabūjām! Tieši ar šo lidma- šīnu notika viena no traģiskā- kajām aviokatastrofām Latvijā – lidmašīna "An-24" ar 49 cilvē- kiem nogāzās netālu no Liepā- jas. Tajā agrajā rītā bojā gāja 43 cilvēki, un šajā lidmašīnā faktiski vajadzēja būt arī mums abiem ar vīru.

Vai esat liepājniece?

Nē, Liepājā dzīvoja radi. Esmu dzimusi Daugavpilī, kur tēvs dienēja jātnieku pulkā. No turienes gan ātri vien braucām prom, un skolu es pabeidzu pavisam citā Latvijas pusē – Dundagā. Vēlāk dzīvojām pie jūras, Kolkā. Mācījos Zivrūpniecības tehnikumā Rīgā un Kolkā neilgu laiku pastrādāju zivju pārstrādes rūpnīcā kā zivju fasētāja. Tie bija laiki, kad modē nāca ķīmija, es pa vakariem apmeklēju ķīmijas kursus un tad iestājos Ķīmijas fakultātē.

Bet kā izšķīrāties par labu tieši Olainei?

Studiju laikā mēs, vairākas meitenes, dzīvojām vienā kopmītnes istabā Gorkija ielā (tagad – Kr. Valdemāra iela) un faktiski kopā arī nolēmām. Tolaik jau daudz runāja, ka Olaine ir jauna ķīmiķu pilsēta, plaukstoša vieta, kur jaunos speciālistus gaida. Solīja, ka visiem drīz būšot savi dzīvokļi, nu, maksimums, trīs gadu laikā. Mēs visas priecājamies, jo tajā laikā dzīvoklis... Tas bija ļoti daudz. Tā arī visas kopā aizbraucām.

Pie dzīvokļa tikāt?

 Atbraucām, mūs ielaida četristabu dzīvoklī četras ģimenes – katrai ģimenei sava istaba. Visi tad jau bijām precēti cilvēki, man jau bija mazais, un pārējiem arī drīz dzima bērni. Tā vienubrīd četrās istabās bijām 11 cilvēki, un solī- tie trīs gadi, kas jāpaciešas līdz saviem dzīvokļiem, izstiepās 13 gadu garumā. Viss jau bija skaisti, jauni cilvēki, vakaros runājāmies un draudzējāmies, bet trakums bija no rītiem – visiem darbs sākas 8.00, un katram taču jāpaspēj tās ikrīta procedūras. Olaine bija izdaudzināta kā perspektīva vieta, tāpēc uz šejieni tikai brauca un brauca aizvien jauni speciālisti. Un kur tad visi šie cilvēki paliks? Skaidrs, ka "dzīvokļu jautājums" kļuva aizvien spiedīgāks. Tomēr pēc tiem 13 gadiem mēs sākām riktīgi uzstāt par savām tiesībām, jo bija bērni sadzimuši un kļuva pārāk šauri. Tolaik bija nosacījums, ka uz vienu personu drīkst būt septiņi kvadrātmetri.

Kādi bija jūsu darba pienākumi?

Es biju drošības tehnikas inženiere, un tas bija ļoti intensīvs darbs ar cilvēkiem – ik gadu obligātas drošības tehnikas eksaminācijas, ļoti stingras prasības, tas nekādā gadījumā nebija formāls pasākums. Pieņēmu eksā- menus, raudzījos, lai attieksme pret drošības jautājumiem būtu nopietna, jo, ņemot vērā mūsu rūpnīcas specifiku, drošības riski bija pavisam reāli. Pieredzējām arī dažus nelaimes gadījumus, diemžēl pilnīgi visus riskus izslēgt nebija iespējams. Šādos gadījumos mans pienākums bija tikt skaidrībā par nelaimes gadī- juma iemesliem.

Un ārpus darba?

Nu, es biju viens no tiem īpaši aktīvajiem cilvēkiem, un tādus jau agri vai vēlu iesaista dažādās nodarbēs. Arodbiedrības ietvaros biju kultūras sektora darbinieks, biju atbildīga par pasākumiem, norišu organizēšanu. Centāmies tajos pasākumos ielikt kādu mums labi saprotamu vēstījumu. Tā vienugad, uz tā saucamo vīriešu dienu 23. februārī, paši sacerējām uzvedumu dzejā, kurā ielikām dažus tiem laikiem visai brīvdomīgus pantus. Tomēr, lai nevarētu mūs ietupināt, pa vidu salikām fragmentus no Petera un Ziedoņa. Atceros, tiklīdz bijām savu priekšnesumu pabeiguši, skrēju lejā no skatuves pie rūpnī- cas direktora. "Nu, kak ponravilosj?1" es viņam prasu. "Ņičego, Gaidočka, ņičego,2" viņš man atbild. Ko nu tur pilnā zālē visu kolēģu priekšā citu teiks... Tā nu bijām reabilitēti.

Mazliet vēlāk, kad rūpnīcā izveidoja kinozāli, man kā aktīvam cilvēkam uzticēja godpilno kinomehāniķa atbildību. (smejas) Devos pat uz profesionāli tehnisko skolu, lai apgūtu arodu – bija doma, ka fiksi iemācīšos, kā jārīkojas ar tiem aparātiem, un viss, bet – kas tev deva! Mācīja man elektrotehniku un visādus citus smalkumus. Vēlāk braucu uz Berģiem pēc filmām, rūpnīcas zālē rīkojām kinoseansus.

Tad jau varējāt strādāt arī kino?

Es arī Olaines kinoteātrī kādu laiku rādīju filmas, aizvietoju, ja kāds bija saslimis. Bet kino ne tuvu nebija vienīgā papildu izglī- tība. Tā saucamie kvalifikācijas celšanas kursi tajos laikos bija jāapmeklē teju vai katru gadu – vides aizsardzības jautājumos, pedagoģijā un psiholoģijā, veselības aizsardzības jomā. Papildu zināšanas vēlāk ļāva darboties arī izglītības jomā – kādu laiku pastrādāju kā ārštata pasniedzēja tagadējā koledžā.

Bija iespēja arī ceļot?

Braucām gan ekskursijās ar motociklu, teiksim, uz Karpatiem, gan rūpnīcas organizētos braucienos uz Kaukāza kalniem, uz Pamiru. Tur nu bija pamatīga kāpšana. Pēc viena no braucieniem izveidoju, lūk, šādu karogu (rāda rūpīgi salocītu gaiša auduma karogu ar ozola attēlu centrā), kurā kā ozola zari iezī- mēti visi Kaukāza brauciena manas grupas dalībnieki ar sievām, vīriem un bērniem. Par piemiņu. Daudz izbraukājām arī ar ansambli un kori. Rūpnīcā bija ansamblis, kurā dziedājām 12 meitenes, un tā aizdziedājāmies līdz pat Vladivostokai. Dziedāju korī "Dziesma", kas 1973. gadā ieguva tautas kora nosaukumu, – ar šo kolektīvu apceļojām visu Padomju Savienību un arī tālāk. Bijām Ukrainā, Armēnijā, Moldāvijā, Vācijā, Polijā. Tā bija sava veida "biļete", lai ceļotu. Skaisti bija, jo paši savu ikdienu veidojām, un viss arī ir atkarīgs no katra cilvēka. Viss ir pašu rokās! Vakar pārskatīju tā laika dokumentus, avīžu rakstus un jāsaka, ka atmiņas ir ļoti labas, gaišas.

1 Nu, kā patika? (krievu val.)

2 Tīri tā neko, Gaidočka, tīri tā neko. (krievu val.)

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Leonīds, Leonīda
Jaunumi e-pastā
Oktobris, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031