Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 21. novembris

  

Jaunumi

2017-05-24
Olaine atceras
Intervija ar Aldi Akantjevu - treneri ar lielo burtu.

Sporta skolotājs un treneris Aldis Akantjevs Olainē dzīvo un strādā no 1965. gada. Kā sporta pedagogs kopumā nostrādājis 40 gadus, viņa audzēkņu vidū bijuši starptautiskus panākumus guvuši sportisti, arī olimpisko spēļu dalībnieks, vieglatlēts Dmitrijs Miļkevičs. Aldis Akantjevs ir organizējis un piedalījies abu Olaines vidusskolu sporta stadionu būvē, ilgstoši strādājis dažādos amatos Olaines 2. vidusskolā. "Treneris ar lielo burtu, kas izaudzinājis simtiem cilvēku," LTV organizētajā tautas sporta akcijā "Pasaki paldies savam trenerim" Aldim Akantjevam saka viena no viņa meitām un audzēknēm.

Kā kļuvāt par sporta skolotāju?

Esmu beidzis Latvijas Fizkultū­ras institūtu ar specializāciju volejbolā. Pēc institūta beigšanas kādu laiku dzīvoju savas bērnī- bas un jaunības pilsētā Krustpilī, pēc tam – Viesītē, kur 1962. gadā pirmo reizi sāku mācīt bērniem sportu. 1963. gada vasarā apprecējāmies, neilgu laiku padzīvojām Rīgā un Jūrmalā, bet 1965. gadā sieva sāka strādāt par grā- matvedi Plastmasu rūpnīcā. Tajā laikā biju sporta skolotājs Rīgas 45. vidusskolā, bet drīz vien pavērās iespēja sākt strādāt Olaines vidusskolā. 60. gados te bija viena skola, latviešu un krievu bērni mācījās kopā. Pēc desmit gadiem uzbūvēja Olaines 2. vidusskolu, un, ņemot vērā, ka man bija ļoti labi audzēkņi, – daži ar nopietnu potenciālu sportā, es pārgāju uz jauno skolu. Tur arī paliku un kopumā gan kā sporta skolotājs, gan arī administratīvos amatos skolā esmu strādājis teju 40 gadu garumā.

Kurus no saviem audzēkņiem jūs minētu kā sportā visvairāk sasniegušos?

No tiem, kurus uzskatu par savējiem, labākie panākumi bijuši Dmitrijam Miļkevičam, kurš tagad vada Latvijas Vieglatlētikas izlasi. Piedalījies divās Olimpiskajās spēlēs – Atēnās un Pekinā. Atēnās 800 metru distancē viņam bija 14. vieta, kas pasaules mērogā ir ļoti augsts rādītājs. Ar Dmitriju cītīgi strādājām no otrās klases, kopumā kādus desmit gadus. Daudzu čempionātu dalībnieks, tajā skaitā – ceturtā vieta 2008. gada Pasaules čempionātā vieglatlētikā telpās, kas notika Valensijā. Pēc olimpiādes viņu ievēroja un piedāvāja studēt ASV, Nebraskā. No meitenēm noteikti jāpiemin Inese Jevsejeva, kura jau 14 gadu vecumā 100 metru distanci noskrēja 11,8 sekundēs, kas arī pieaugušo konkurencē bija ļoti labs rādītājs. Talantīga sportiste bija Antra Gaumiga, šobrīd otolaringologs Olainē. Te varētu minēt vēl daudzus, jo sporta dzīve Olainē vienmēr ir bijusi cieņā.

No fizkultūras neviens nebēga?

Kā par brīnumu, tādu gandrīz nav bijis. Sākums gan bija smags, jo apvienotajā skolā mācības notika pat trijās maiņās, līdz deviņiem vakarā. Un ar visu to atradās gan laiks, gan enerģija sportam. Kad uzbūvēja 2. vidusskolu, tad jau parādījās iespējas pašiem organizēt sacensības, braukt pa visu Latviju uz citām skolām. Tā nemitīgā aktivitāte jau faktiski arī bija dzinulis tam, lai jaunie cilvēki iepazītu sportu un sāktu par to interesēties.

Cik audzēkņu tajā laikā mācījās 2. vidusskolā?

Ziedu laikos te mācījās 1625 skolēni un strādāja 85 pedagogi. Vienugad, kad būvēja elektrisko dzelzceļu Rīga–Jelgava, skolēnu skaits mums vienā rāvienā pieauga par diviem simtiem. Bērni bija no visādām padomju republikām, no visādām ģimenēm un ar ļoti atšķirīgiem tikumiem. Liels darbs jāiegulda, lai panāktu daudz maz vienotu skatu uz to, kā mēs uztveram mācību procesu, kādas ir mūsu prasības. Gāja visādi, un, lai panāktu disciplīnu, bija vajadzīga arī stingra roka. Vēlāk ģimenes iedzīvojās, daudzi sāka būvēt savas mājas, saņēma dzīvokļus, nostabilizējās darbā. Līdz ar to arī bērni bija prātīgāki, uzlabojās sekmes, un kopumā es teiktu, ka manas skolas ziedu laiki bija 70. gados. Nezinu, kāpēc, bet dažus gadus mums izdevās izaudzināt izcili gudrus bērnus. Divi, trīs katru gadu beidza skolu ar zelta medaļām, daži, kas aizbrauca studēt uz ārzemēm, atgriezušies atzina, ka mācību līmenis pie mums ir bijis daudz augstāks. Viena no mūsu audzēknēm, kas beidza vidusskolu ar sudraba medaļu, vēlāk iestājās Maskavas Universitātē, studēja atomfiziku. Cik zinu, pēc studiju beigšanas viņai pat tika izteikts piedāvājumu strādāt Irānas atomfizikas nozarē.

Ir kāds īpašs sasniegums, ko jūs gribētu pieminēt no skolas gaitu laikiem?

Jā, 1976. gadā mūsējie astotklasnieki izcīnīja ceļazīmi uz "Arteku". Tolaik "Arteks" bija tāds visu PSRS skolu sapnis, konkurence milzīga, tāpēc jau tas vien, ka no Latvijas skolām mūsējie izrādījās labākie, bija liels sasniegums. Nometnē visa klase kopumā pavadīja divus mēnešus, notika apmācības tādā atvieglotā formātā, kā arī skolēnu olimpiāde. Un te var atcerēties vēl vienu lielu sasniegumu un lepnumu – Tatjana Zarakovska šajās sacensībās uzvarēja 300 metru krosa skrējienā, un viņas rezultāts (43 sekundes) bija atbilstošs tā laika pirmajai sporta klasei pieaugušajiem.

Bet skolā jau nebijāt tikai sporta pasniedzējs vien.

Biju gan mācību daļas vadītājs, gan sporta skolotājs un klašu audzinātājs, kādu brīdi arī skolas direktors. Pēc skolotāja darba gaitu beigām, no 2006. gada, darbojos Olaines futbola veterā- nu klubā. Varu teikt, ka savu enerģiju esmu atdevis skolai, jo papildus mācību procesam bija milzum daudz dažādu aktivitāšu un pasākumu. Bija nepieciešams organizēt un virzīt to visu, iesaistīt dalībniekus. Bērns jau ienāk pirmajā klasē kā tāds sava veida materiāls – to var virzīt vienā vai otrā virzienā, un tam ir vajadzīga gribēšana un neatlaidība. Labs piemērs ir sporta stadionu tapšana pie abām mūsu vidusskolām. Vietā, kur šobrīd ir 1. vidusskolas stadions, septiņdesmito gadu sākumā bija smilšu kalni, skola bija nodota ekspluatācijā bez stadiona. Te nu ļoti palīdzēja kāds mans sens paziņa – Rīgas rajona partijas pirmais sekretārs, vēlāk Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministrs Jāzeps Tumovs-Beķis. Tā sagadījās, ka 1. septembrī viņš viesojās mūsu skolā un, mani ieraudzījis, kā jau tipisks latgalietis, metās pie manis runāties. Ko skolai vajagot? Rādu viņam smilšu kalnus pie skolas, kur vajadzētu būt stadionam. Drīz vien viņš mani paaicina, saka, esot sarūpēti 160 tūkstoši rubļu, lai es organizēju stadiona būvi. Vietējie celtnieki nodrošināja ar materiāliem un tehniku, bet ar darbiniekiem bija grūtāk, tāpēc daudzus darbus vajadzēja paveikt pašiem. Strādāja skolēni, studentu brigādes, un pa visiem stadionu gatavu tomēr dabūjām. Laukuma centrā ierakām kapsulu ar vēstījumu par to, kā stadions tapa. Tā gan diemžēl laikam aizgāja zudībā stadiona rekonstrukcijas laikā. Vēlāk pašu spēkiem organizējam stadiona būvi arī 2. vidusskolā.

Kā pats sākāt aizrauties ar sportu?

Mācoties vidusskolā Krustpilī, iesāku ar volejbolu un skriešanu. Bija iespēja piedalīties Latvijas skolnieku spartakiādēs, skolēnu izlasēs, dažāda mēroga sacensībās. Institūtā bija stingra prasība, ka visiem ir jāsasniedz pirmā pieaugušo sporta klase. Un vieglatlētikā tā bija ļoti augsta prasība, kas faktiski bija samērojama ar olimpiešu uzrādītājiem rezultātiem tajā laikā. Pamazām vairāk pievērsos volejbolam, spēlēju institūta komandā, bet lielākiem sasniegumiem mazliet pietrūka tā auguma. Ja Dievs būtu devis vēl kādus 10 centimetrus… iespējams, sasniegumi būtu lielāki.

Citāts no laikraksta "Padomju Jaunatne", kas 1976. g. novembrī rakstīja par Olaines skolēnu dalību nometnē "Arteks":

"Mūsu republikai patīkamu pārsteigumu sagādāja Olaines vidusskolas 8. klases komanda, kas 47 skolu konkurencē izcīnīja 4. vietu. Olaines skolotājs Aldis Akantjevs par savu audzēkņu startu pastāstīja: "No mūsu komandas labākos panākumus guva Tatjana Zarakovska, kas uzvarēja 300 m krosa skrējienā – 43,0 sek. Šis rezultāts atbilst pirmajai pieaugušo sporta klasei skrejceļā.""

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Zeltīte, Andis
Jaunumi e-pastā
Novembris, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930