Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 21. jūlijs

Jaunumi

2017-06-27
Olaine atceras
Rūta Beimane – "atslēgas cilvēks" Olaines Profesionāli tehniskajā skolā.

Gatavojoties Olaines 50 gadu svinībām, pagājušā gada sākumā laikrakstā aizsākām rubriku "Olaine atceras", kurā līdz šim ar saviem dzīves stāstiem dalījušies jau vairāk nekā 15 olainieši. Tie visi ir cilvēki, kuru dzīves ar Olaini ir bijušas saistītas kopš sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, kuri ir piedalījušies Olaines dibināšanā, pilsētas un novada attīstībā to pirmajās desmitgadēs. Katrs no šiem dzīvesstāstiem ir vēstījums arī par Olaines vēsturi –no pirmo daudzstāvu namu būvniecības un ķīmiskās rūpniecības pirmsākumiem līdz pat kultūras dzīvei un izglītībai.

Pamati, ko ieliek ar profesiju

Rūtas Beimanes stāsts ir cieši saistīts ar profesionālās izglītības nozari – 26 gadu garumā viņa bijusi viens no Olaines Profesionāli tehniskās skolas (šodien to pazīstam kā Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžu) "atslēgas" cilvēkiem.

Jau tradicionāli pirmais šīs rubrikas interviju jautājums ir – kā jūs nonācāt Olainē?

Atbraucu 1968. gadā, tajā laikā Profesionāli tehniskā skola jau strādāja, tā bija dibināta dažus gadus ātrāk (1964. gadā). Man jau bija pirmā pieredze ar darbu izglītības jomā, aptuveni 10 gadus biju nostrādājusi vispārizglītojošajās skolās, pēdējā darba vieta – Allažos. Jāsaka gan, ka mana sākotnējā profesionālās karjeras iecere bija saistīta ar citu jomu. Kad pabeidzu Siguldas vidusskolu, ļoti gribēju iet uz Fizkultūras institūtu. Diemžēl kājas trauma šai iecerei pārvilka svītru.

Jā, bet kas mani atveda tieši uz Olaini? Faktiski – gadījums. Mana klasesbiedrene strādāja Olaines aptiekā un bija sarunājusi ar skolas pirmo direktoru, ka man būtu iespējams strādāt nesen dibinātajā Profesionāli tehniskajā skolā. Pirmo gadu gāja ļoti grūti, dzīvoju pie draudzenes, vēlāk jau piešķīra istabu kopmītnē. Turklāt paralēli darbam turpināju studijas Daugavpils Universitātē. Olainē vispirms sāku strādāt kā apmācības meistare, kas faktiski nozīmē klases audzinātāja darbu – audzēkņu pieskatīšanu, viņu ikdienas gaitu uzmanīšanu, rūpes par to, lai visi būtu tur, kur tiem jābūt.

No kuras puses pati esat?

Esmu dzimusi Bērzē, Kārļa Ulmaņa dzimtenē, bet vidusskolu pabeidzu Siguldā. Starp citu, kādu laiku strādāju arī par pionieru vadītāju Lēdurgā, Turaidā, – tajā laikā tas bija kā atsevišķs darbs.

Tajā laikā jau pati bijāt gandrīz vai savu audzēkņu vecumā. Nebija ļoti grūti tikt ar tiem audzināmajiem galā?

Nebija tik traki, ar visiem jau kontaktu var nodibināt. Grūtākais bija pierast pie arodskolas atšķirīgās pieejas, jo es tomēr biju pieradusi pie parasto skolu kārtības. Šeit daudzas lietas bija atšķirīgas, un jāsaka, ka Jāņa Brodeļa veidotā arodizglītības sistēma, kas tapa pēckara laikā, bija ar saviem principiem un uzskatiem. Un tā bija laba sistēma, kas spēja iemācīt profesiju, arodu. Kāpēc daudzas no šīm skolām bija jālikvidē? Tas taču ir sava veida pamats valstij.

Kādi bija sadzīves apstākļi pirmajā laikā? Kur jūs dzīvojāt?

Pirmo gadu dzīvoju pie savas skolasbiedrenes, vēlāk kopmītnē. Atceros, kad atbraucu 1968. gadā, vienā kopmītnes istabā – aptuveni 33 kvadrātmetru platībā – dzīvoja divas un pat trīs ģimenes. Atdalījušās viena no otras ar palagiem. 15 gadus nodzīvoju kopmītnē kopā ar saviem audzēkņiem no agra rīta līdz vēlam vakaram. Audzēkņu pieplūdums tolaik bija milzīgs, it īpaši septiņdesmitajos gados, kad mūsu skola piedzīvoja īstus ziedu laikus.

Cik audzēkņu tajā laikā te mācījās?

Līdz pat 1000 audzēkņu! Nāca jau arī tā saucamās kvalifikācijas celšanas grupas, bet pamatā šo lielu apjomu veidoja skolēni. Gan tie, kas jau beiguši vidusskolu, gan pēc astotās klases. Mums bija izveidojies ļoti spēcīgs pasniedzēju korpuss – cilvēki ar labu izglītību un labu pieredzi, tādi aizrautīgi šī darba darītāji. Tehniskais nodrošinājums arī bija labs – pašiem savas darbnīcas, frēzētava, virpotava, citi darbagaldi, kur audzēkņi praktiski apguva amatu. Tāpēc bija arī rezultāts, un daudzās nozarēs un ražotnēs tolaik nonāca pie mums apmācītie darbinieki. Starp citu, runājot par materiālo nodrošinājumu – jau tajā laikā skolā bija izveidots novērošanas kameru tīkls. Tiem laikiem unikāla parādība, ka direktors vai mācību daļas vadība varēja no sava kabineta vērot, kā pasniedzēji vada stundas. Neesmu īpaši pētījusi, bet pieļauju, ka šis varētu būt bijis viens no pirmajiem šādiem tīkliem Latvijā.

Jums bija arī sava audzināmā klase?

Jā, no 1970. gada sāku vadīt savu klasi – pirmā bija "ķīmiķu" grupa, 32 jaunieši. Bija pašiem savs deju kolektīvs, un šodien varam lepoties, ka mūsu dejotājus tolaik mācīja leģendārais deju skolotājs, horeogrāfs Harijs Sūna. Viens no Latvijā izcilākajiem tautas dejas tradīcijas pārstāvjiem pagājušā gadsimta otrajā pusē. Mūsu dejotājiem bija augsti sasniegumi – skolas kolektīvs 1972. gadā izcīnīja pirmo vietu Latvijā. Šajos gados skolā darbojās arī orķestris.

Cik ilgi nostrādājāt skolā?

Kopumā nostrādāju 26 gadus, 1994. gadā aizgāju pensijā. Paskaitīju, ka šajā laikā esmu pieredzējusi deviņus skolas direktorus. Astoņdesmito gadu sākumā, kad no Profesionāli tehniskās skolas atdalīja tehnikumu, kļuvu par direktora vietnieci mācību ražošanas darbā. Tā ka manā pieredzē ir gan klases audzināšanas darbs, gan administratīvs darbs skolas vadības komandā.

Īsti nevaru komentēt skolas sadalīšanu, taču zinu, ka savulaik šī bija pārdomāti veidota bāzes vieta dažādu profesiju apguvei. Specializācija, protams, bija ķīmijas ražošanas nozarē, – gatavojām laborantus, elektriķus, cilvēkus, kas spēj apkalpot dažādas iekārtas.

Šodien politiķi daudz runā par izglītības lielo nozīmi, tostarp arī par nepieciešamību atjaunot profesionālās izglītības prestižu. Vai saskatāt pozitīvu dinamiku?

Ir jau arī labas lietas notikušas, bet man sāp sirds par izglītības sistēmas pamatu – skolotājiem. Kad runā par izglītības kvalitāti, ir jāatceras, ka katram skolotājam, neatkarīgi no priekšmeta, ir jābūt ar plašu un daudzveidīgu redzesloku. Kā šāda erudīcija veidojas? Tas ir teātris, tā ir literatūra, muzeji, pasākumi. Taču – vai ar šodienas algu pedagogs var atļauties iet uz teātri un nopirkt jaunu grāmatu? Domāju, ka nevar, un tā nedrīkst būt. Jo, lai bērnam ko iedotu, skolotājam ir šie iespaidi sevī jāuzkrāj.

Otra lieta, ko mēs varam pamācīties paši no savas vēstures, ir izglītības pamatu ielikšana. Būtiski to ir izdarīt pašā sākumā, pirmajās klasēs, un pirmskara – brīvās Latvijas – laikā šāda sistēma bija sekmīgi uzbūvēta. Atceros, 1959. gadā, kad notika tautas skaitīšana, tika izvirzīts nosacījums, ka tiem, kuri brīvajā Latvijā ir pabeiguši četras klases, ir jāieskaita izglītība septiņu klašu apjomā. Tas taču par kaut ko liecina…

Kādu jūs atminaties Olaini sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados?

Pilsētā dzīve kūsāja – "Himstroj" kultūras nams un danču placis bija pilni, daudzi brauca arī uz Rīgu, uz teātri, koncertiem. Vakaros, pēc smagas darba dienas, arī es mēdzu doties uz teātri, tā bija lieliska atslodze. Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem Olainē septiņdesmitajos gados dzīvoja teju 20 tūkstoši cilvēku. Vairums šo cilvēku bija gados ļoti jauni, un, ņemot vērā ražošanas attīstību, te sastapās gandrīz vai visu padomju republiku cilvēki. Jāsaka gan, ka tā saucamais nacionālais jautājums aktualizējās pēc neatkarības atgūšanas, agrāk tādu izteiktu pretrunu nebija.

Cilvēku dzīve, uz to vēlāk atskatoties, mēdz "sadalīties" posmos. Ir skaidrs, ka viens liels posms ir jūsu darbs profesionālajā izglītībā. Kā jūs raksturotu to dzīves posmu, kas sekoja vēlāk?

Jā, tas nu patiešām ir atsevišķs posms. Tā sagadījās, ka līdz ar pensijas gadiem man pēkšņi "atvērās" plašā pasaule. Tā desmit gadus ciemojos pie savām māsīcām ASV – iepazinu Sanfrancisko, Čikāgu, Ņūmeksiku, aizvadīju Līgo vakaru latviešu centrā "Garezers", apskatīju arī daudzas citas pilsētas. Šajā laikā man bija brīnišķīga iespēja iepazīties ar rakstnieka Jāņa Klīdzēja atraitni Emīliju, ar Starprānu ģimeni un daudziem citiem latviešiem, kuri dzīvo un strādā ASV. Starp citu, aizvien vēl par mūsu tautiešiem zinām diezgan maz, tāpēc es ar prieku atsaucos Olaines Bibliotēkas aicinājumam Jāņa Klīdzēja simtgadē sniegt nelielu ieskatu rakstnieka daiļradē un dzīvē. Esmu gandarīta, ka materiālus par Jāni Klīdzēju – publikācijas periodikā, rakstus par viņu, iegūtos apbalvojumus, grāmatas, personīgās lietas – man izdevās apkopot un nosūtīt uz rakstnieka dzimto pusi, Dekšāres muzeju un Sakstagala pagasta muzeju.

Kāda jūsu acīs ir Olaine šodien?

Olaine ir ļoti jūtami uzplaukusi, it īpaši pēdējā laikā – sakopta, tīra, patīkama vieta dzīvošanai. Var redzēt un just, ka pilsēta aug un attīstās, ka līdz ar vēsturiski veidojušos industriālas pilsētas ievirzi tiek darīts daudz, lai cilvēki izraudzītos Olaini par savām mājām.

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Meldra, Meldris, Melisa
Jaunumi e-pastā
Jūlijs, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31