Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 21. novembris

  

Jaunumi

2017-08-28
Olaine atceras
Intervija ar kardioloģi Regīnu Lācīti - sirdslietu speciālisti.

Profesija – sirdslieta

"Neesmu vēl paspējusi iejusties," – dažas dienas pirms došanās pensijā par savu jauno ikdienu saka Olaines Veselības centra galvenā ārste Regīna Lācīte. Pie pārmaiņām vēl būs jāpierod, jo ārsta profesijā viņa kopumā pavadījusi 55 ļoti aktīvus un piesātinātus gadus. No 60. gadu beigām Regīna Lācīte ir Olaines galvenā ārste, kuras pārziņā savulaik bija ap 100 cilvēku plašs kolektīvs – Olaines slimnīcā, ātrajā palīdzībā un poliklīnikā.

Regīnas Lācītes specializācija ir kardioloģija, un darbs vienmēr ir bijusi viņas sirdslieta. Uz jautājumu, kas ir viņas labākā, gaišākā atmiņa no ārsta profesijā pavadītā laika, Regīna Lācīte bez lielas šaubīšanās atbild: "Tas ir mans darbs."

Kā sākās jūsu gaitas ārsta profesijā?

1962. gadā, pēc Medicīnas institūta pabeigšanas, mani nozīmēja darbā uz Tukuma rajona Aizupes slimnīcu. Tās man bija sava veida ugunskristības, jo 24 gadu vecumā nācās uzņemties atbildību par ļoti plaša spektra jautājumiem, faktiski biju vienīgais ārsts slimnīcā. Strādāju slimnīcā, braucu uz mājas izsaukumiem, pieņēmu pacientus un vakarā vēl lasīju grāmatas, lai paplašinātu zināšanas. Tie laikam bijuši smagākie gadi. Taču labs pamats, jo vēlāk, kad kāds man teica, ka Olainē esot grūti strādāt, es vienmēr atbildēju – nē, te ir ļoti viegli! Mums bija lielisks kolektīvs, cilvēku mainība nebija liela, mēs patiešām labi satikām.

Tolaik uz "ārstiem" bija liels konkurss. Vai iestājāties ar pirmo reizi?

Es beidzu vidusskolu Ludzā, un, lai arī konkurss tiešām bija pamatīgs – vismaz kādi septiņi cilvēki uz vienu vietu – no manas klases Medicīnas institūtā iestājāmies četras. Mums bija ļoti labi pamati vidusskolā ielikti, mācījāmies labi, un man pat nebija tāda doma, ka es varētu netikt, neiestāties.

Kāpēc nolēmāt no Aizupes pāriet darbā uz Olaini?

Viss mainījās, kad Aizupes slimnīcu pārveidoja par tuberkulozes slimnīcu. Man tajā laikā jau bija maza meitiņa, un, ņemot vērā, ka es dzīvoju slimnīcā, nolēmu mainīt darbavietu. Nebija tā vide vairs īpaši patīkama.

Cik daudz ārstu strādāja Olainē, kad sākāt te strādāt?

1965. gada martā atnācu uz Olaines ambulanci, kas atradās tagadējā Jaunolainē – tajā laikā jau visas galvenās institūcijas vēl atradās tur. Ambulancē bijām četri – viens ārsts, viena medmāsa, feldšeris un zobārsts. Drīz vien mūs apvienoja ar Kūdras fabrikas medpunktu un pārcēla uz Olaini, – sākotnēji strādājām Plastmasu rūpnīcas telpās. Tagadējo Veselības centra ēku uzcēla 1967. gadā un tad arī pārcēlāmies paši uz savu māju. Šajā gadā man piešķīra Olainē dzīvokli, līdz tam braucu uz darbu no Rīgas. Pilsētai augot, auga arī mūsu kolektīvs, un pēc neilga laika mēs jau bijām kādi 25. Kad atklāja slimnīcu un ātro palīdzību, kolektīvs bija 100 cilvēku liels. Tajā laikā notika plaši celtniecības darbi, būtiski pieauga iedzīvotāju skaits, bērnudārzi bija pārpildīti.

Kādas ir galvenās atšķirības, ja salīdzina veselības aprūpi tolaik un tagad?

Viena liela atšķirība no tagadējiem laikiem – cilvēki tad poliklīniku tomēr apmeklēja biežāk, par sevi rūpējās un piedomāja vairāk. Un kopumā cilvēki bija veselīgāki. Rūdītāki, vairāk ar fizisku darbu nodarbināti, nebija tik izplatītas aptaukošanās problēmas. Krietni mazāk diabēta gadījumu, hipertonisko slimību. Turklāt Olainē iedzīvotāju sastāvs tajos laikos bija ļoti gados jauns – pilsēta veidojās, te brauca iekšā jauns darbaspēks un gados vecu cilvēku nebija daudz.

Runājot par veselības aprūpi, rajonos jau nebija kā tagad, ka ir pieejami ārsti ar specializāciju – acu ārsts, ausu ārsts, gastroenterologs, pulmonologs, kardiologs, endokrinologs un tā tālāk. Terapeitam bija jātiek galā ar visu, ļoti plašā spektrā. Izmeklējumos bija pamatā jāpaļaujas uz savām zināšanām, nevis aparatūru. Bija ļoti daudz jāmācās, jāgūst prakse, un tavas darba spējas bija atkarīgas no tevis paša. Tagad jaunos speciālistus darbam tomēr sagatavo tā, ka patstāvīgas darba gaitas sākas pamazām, pakāpeniski.

Vēl viena atšķirība, kas šķiet zīmīga, salīdzinot ar tiem laikiem, kad mēs sākām šeit attīstīt veselības aprūpes sistēmu – ātrā palīdzība tad bija atvērta visiem. Varēja jebkurā laikā atnākt, ja bija kādas problēmas, te strādāja ļoti zinoši dispečeri, kas varēja palīdzēt.

Jāatceras, – katram pacientam ļoti patīk, ka ar ārsts ar viņu aprunājas, painteresējas par izjūtām, izmēra spiedienu. Tāpēc būtu vēlams, ka cilvēki ir ieinteresēti savā veselībā, uzdod jautājumus, un vizīte pie ārsta ir kas vairāk par receptes izrakstīšanu.

Kad jūs kļuvāt par galveno ārstu?

Kādu gadu pēc apvienošanās kļuvu par galveno ārstu un tā arī strādāju līdz šim laikam. Tajā laikā zem viena nosacīta "jumta" bija trīs institūcijas – ātrā palīdzība, poliklīnika un slimnīca, un manā kā galvenā ārsta atbildība bija visa šī plašā "saimniecība". Jāuzsver, ka es nekad nejutos kā galvenais ārsts, bet kā ierindas ārsts, kurš strādā ar pacientiem. Tas man vienmēr ir paticis vislabāk. Ar personālu nebija lielu problēmu, kadri praktiski nemainījās, cilvēki atnāca, nostabilizējās un palika. Tiesa, daudzi olainieši, kas beidza medicīnas skolas, vēlāk aizgāja strādāt uz rūpnīcām, jo strādnieks varēja nopelnīt krietni vairāk, nekā, piemēram, medmāsa. Santehniķim bija divas reizes lielāka alga nekā man kā galvenajai ārstei.

Tad žigulim sakrāt nevarēja?

Nē, mēs ar vīru kādreiz rēķinājām, ka būtu jākrāj desmit gadus, dzīvojot ļoti, ļoti pieticīgi. Tāpēc šo ieceri vienkārši atmetām.

Kādas bija galvenās nodarbes brīvajā laikā?

Lielākoties mēs strādājām pusotru slodzi, no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Tāpēc nebija tādas "problēmas" – ko iesākt brīvajā laikā. Jo pēc darba vēl taču vajadzēja apdarīt ikdienas lietas. Atceros, piemēram, iepirkties bija jāpamanās pa dienu, jo vakarā, pēc darba, abi veikali jau bija ciet. Taču, kad nu brīvais laiks bija, centāmies ceļot. No rūpnīcām varēja sarunāt autobusus, bija iespēja Latviju apskatīt, braucām pie tuvajiem kaimiņiem. Jāsaka, ka atsaucība no rūpnīcu vadības puses bija diezgan liela, neatceros, ka man kāds no vadītājiem kādreiz būtu atteicis. Vispār jau ar cilvēkiem man nekad īpašu nesaprašanos nav bijis, vienmēr esmu varējusi rast kontaktu.

Jūsu specializācija ir sirds un asinsvadu saslimšanas. Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, lai no šādām kaitēm izvairītos?

Kopumā ir desmit faktori jeb ceļi, kas ved uz šīm saslimšanām. Trīs faktorus mēs ietekmēt nevaram – dzimumu, vecumu un iedzimtību, – bet septiņus varam. Runa ir par alkoholu, smēķēšanu, mazkustīgumu, ēdiena izvēli un vēl citām lietām, kam cilvēki ikdienā uzmanību nepievērš, taču visi šie faktori summējas, un tie pamazām noved pie veselībai kritiskām situācijām. Cilvēks domā, ka veselība viņam būs visu mūžu, bet tā nebūt nav. Un katram pašam ir sev jāvelta pienācīga uzmanība, jo veselība un vēl ģimene ir mūsu dzīves svarīgākās lietas. Viss ļoti vienkārši – nevajag sev kaitēt, un ir jākustas! Tāpēc jau cilvēki laukos ir veselīgāki, jo vienkārši ir spiesti vairāk staigāt.

Kā jūtaties šobrīd – dažas dienas pirms došanās pensijā [intervija ar Regīnu Lācīti notika augusta sākumā, aut.]?

Pagaidām vēl nezinu, neesmu sapratusi, kā dzīvot bez darba. Kopumā darbā ir pavadīti 55 gadi, un tie bijuši diezgan aktīvi, piesātināti. Jo ārsta darbs jau faktiski ir dzīvesveids, sirdslieta, ne naudas pelnīšana. Turklāt medicīna ir ļoti interesanta profesija, tāda, kurā nemitīgi kaut kas mainās. Tāpēc man nekad nav bijusi sajūta, ka darbs ir apgrūtinājums, nasta, ka no rīta uz darba būtu jāiet ar nepatiku. Pašlaik nezinu, kā būs. Jā, man jau kādus 30 gadus ir dārzs un vasarnīca pie Misas – tur darba nekad netrūkst!

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Zeltīte, Andis
Jaunumi e-pastā
Novembris, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930