Esam vienoti svētkos un ikdienā!          Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 23. oktobris

Jaunumi

2017-10-04
Olaine atceras
Intervija ar Lieni Branti - Olaines sociālās palīdzības sistēmas veidotāju un ilggadēju sociālā atbalsta darbinieci.

Pēc tautības? Esmu olainietis!

Liene Brante ir Olaines sociālās palīdzības sistēmas veidotāja un ilggadēja sociālā atbalsta darbiniece, Olaines patriote "no visas sirds". Pirms 50 gadiem, līdz ar Olaines oficiālo pārtapšanu par pilsētu, Liene Brante sāka darbu pašvaldībā (tolaik – izpildkomitejā) un kopš tā laikā ir vākusi, krājusi, apkopojusi un sistematizējusi ziņas par olainiešiem, viņu vajadzībām. Palīdzēt cilvēkiem ir bijis un paliek viens no Lienes dzīves vadmotīviem. Otrs – klātesošs 40 gadu garumā – ir kaislība uz laivošanu, ūdenstūrismu. Tieši Liene Brante 1985. gadā dibināja ūdenstūristu apvienību "Olaines pulciņš", kas ir aktīvs arī šodien.

Kā sākās Jūsu gaitas Olainē?

Viss sākās ar dzīvokli. Strādāju Rīgas rajona izpildkomitejā, biju ar mazu bērniņu "uz rokām" un, kā jau daudzi citi – stāvēju dzīvokļu rindā. Kad parādījās iespēja dabūt dzīvokli Olainē, es, protams, biju gatava braukt un strādāt. Pirms tam biju te jau viesojusies – kad Olainei 1967. gadā piešķīra pilsētas statusu, mani kā rajona pārstāvi nosūtīja uz svinīgo pieņemšanu. Pasākums notika tagadējās 1. vidusskolas telpās, man bija 21 gads un, protams, nevienu vārdu nevarēju dabūt pār lūpām. Tad bija grūti iedomāties, ka pēc laika būšu sociālā dienesta darbinieks, faktiski vislabāk informētais cilvēks pilsētā. 

Kādi bija Jūsu pirmie darba uzdevumi?

Kad sāku te strādāt, izpildkomitejā bijām trīs darbinieki – priekšsēdētājs, sekretāre un es, kā cilvēks, kurš darbojas visos virzienos un jautājumos. Var teikt, bijām pirmie izpildvaras cilvēki. Mani pirmie uzdevumi bija reģistrēt laulības un bērniņus – tāds priecīgs darbs, ļoti patika. Jāsaka, par izņēmumu gan kļuva mana pirmā darba diena. Tas bija 13. jūnijs, man nācās reģistrēt mirušu bērnu, kuru bija notriekusi mašīna. Tad jau visu ar roku rakstījām, rūpīgi, un tagad ir mazliet savāda sajūta pamanīt ar savu roku kādreiz rakstītas laulības apliecības.

Var teikt, ka lielākoties mani darba pienākumi jau no paša sākuma bija saistīti ar sociālajiem jautājumiem. Ļoti daudz jāstrādā ar cilvēkiem, jātiekas, jārunā, jāuzklausa un jāsaprot katra cilvēka situācija. Ne jau vienmēr ir iespējams atrisināt visas problēmas, bet iespēju robežās vienmēr centāmies palīdzēt. Ikdienā tas nozīmēja zināt ļoti daudz par cilvēkiem, kā arī būt gatavai piedāvāt risinājumus visdažādākajās dzīves situācijās. Kā mēs smējāmies – sākot no jautājuma, ko darīt, kad govs atnesusies līdz pat situācijai, kad vīrs piestaigā pie kaimiņienes. Ej nu un izdomā! Bet, ja nopietni – man ļoti palīdzēja tas, ka visa informācija, ko man uzticēja, pie manis arī palika. Cilvēki laikam to novērtēja un bija ar mani vaļsirdīgi.

Vai varējāt noteikt, kuram patiešām vajag palīdzēt, bet kuru pēc atbalsta dzen slinkums?

Ja kāds saka, ka viņam tas vienmēr ir skaidrs, šis cilvēks melo. Tas nav iespējams. Ir man bijušas dažas tādas kļūdas, ka.. vēlāk gadu jāstaigā nosarkušai.

Bet šis taču ir darbs, kurā cilvēkus ar laiku iepazīst, saprot viņu vēlmes un nodomus no pusvārda?

Protams! Kolēģes brīnījās, kad es galvu no rakstu darbiem nepacēlusi, sūtu kādu no kabinetā ienākušajiem klientiem mājās, jo acumirklī jau zinu, ka viņa jautājums vēl nav atrisināts. Citkārt klients pats vēl nav izdarījis visu, kas vajadzīgs. No pirmā acu uzmetiena man bija skaidrs, kurš tikko no cietuma. Kā? Nezinu, nav tādas universālas pazīmes, taču šie cilvēki atšķiras, nebrīvē pavadītais laiks viņus izmaina. Uzvedību, žestus, skatienu. Ar narkomāniem gan bija grūtāk – tie mani ir piemānījuši visvairāk un vissmagāk. Prātoju, kāpēc tā, un secināju, ka šie ļaudis paši tic tam, ko runā. Lūk, tur ir atslēga. Un to es pati uz sevi varu attiecināt – ja nepieciešams kādu pārliecināt, man pašai par šo jautājumu jābūt iekšējai ticībai.

Kādu atceraties Olaini sešdesmitajos?

Nu, jāņem vērā, ka tolaik biju divdesmitgadniece. Visa pasaule tad izskatās un tiek izjusta savādāk. Un visa pilsēta tad bija tāda – vidējais olainiešu vecums 25 līdz 28 gadi. Milzīgs jaunu un ļoti dažādu cilvēku pieplūdums no PSRS republikām, dažādas tautības, kultūras. Atceros pat skatus, ka pa ielu iet kompānijas, viens pa priekšu akordeonu spēlēdams. Bet viss jau atkarīgs no katra cilvēka interesēm, – gājām uz dejām, sportojām, dziedājām. Mēs bijām jauni un mums bija interesanti un labi.

Vai Olainē varēja justies droši?

Es taču staigāju pa savu pilsētu, lai tik kāds pamēģina! Reiz tā bija – atgriezos Olainē ar pēdējo vilcienu, tumšs, cilvēku nav un jūtu, ka viens klusiņām čāpo aiz muguras. Neomulīgi. Ko man nakts laikā – bļaustīties? Es apgriežos un saku viņam dusmīgā, zemā balsī: "Ko tu gribi?" Čalim lielas acis, laikam domāja, ka saticis tādu.. dīvaino, un prom bija.

Jā, par visādām negācijām ir bijis daudz stāstu – tik slikts gaiss, indīgs ūdens, vēl nezin kas. Man ir divi audžumazbērni, vienam 21 gads, otram 27. Viņi šeit ir dzimuši un auguši, un ir veseli kā rutki. Jo parasti tās domas par "slikto" situāciju pilsētā ir atkarīgs no cilvēka dzīves uztveres, nevis no gaisa kvalitātes. Ir daudz dzirdēts par slikto Olaines imidžu – narkomānu, dzērāju un vēl nezin kāda pilsēta. Lielākoties tie ir mīti, bez seguma. Nu nebija šeit vairāk dzērāju kā citās pilsētās, Rīgā dažos rajonos to narkomānu un huligānu noteikti bija un ir vairāk.

Par cilvēku atšķirīgo uztveri un domāšanu runājot, būtu vietā anekdote par vecāko mazbērnu. Viņš gāja 2. vidusskolā, šķiet, tā bija pirmā vai otrā klase, un skolotāja visiem prasa – kāda tava tautība? Viens saka krievs, cits – baltkrievs, ukrainis. Mūsējais stāv un domā, domā – mamma viņam poliete, tētis igaunis, vecmamma no Krasnojarskas... Galu galā viņš atbild: "Olainietis!" To nu skolā atceras līdz šai dienai, ka tautības mums ir visdažādākās, arī olainietis.

Deviņdesmitajos sākāt veidot sociālā atbalsta dienestu. Kā tas sākās un kāpēc tieši Jums to uzticēja?

Mēs bijām tikai trīs darbinieki, un es kādu laiku šo darbu jau biju darījusi. Bija talonu dalīšanas laiks, tad es sāku veidot pirmo iedzīvotāju reģistru – rakstīju burtnīcās informāciju par katru māju. Nekādas datubāzes tad nebija. Man ļoti palīdzēja namu pārvalžu darbinieki, un tā arī sāka veidoties pirmā datu bāze – pamats turpmākajam darbam. Sākums bija ļoti grūts, neviens jau īsti nezināja, kā tam sociālajam darbam ir jānotiek. Sākām ar lielajiem parādniekiem, kuri ilgstoši nebija maksājuši par dzīvokli, apzinājām viņus, tad pamazām pievienojās citas iedzīvotāju grupas.

Lieli svētki bija, kad mums atveda pirmo datoru – milzīgo kasti nolika man uz galda, un teica, nu, tagad gan tu varēsi strādāt! Nebija jau vēl tās saprašanas, ka, lai „strādātu“ tajā datorā vajag ne tikai programmas, bet arī informāciju vispirms ievadīt. Nekādas datubāzes, nekādu programmu un iespējas pārbaudīt datus internetā. Viens atsaucīgs cilvēks saveda man to datoru darba kārtībā un es pamazām – kāda pusotra gada garumā, sestdienās, svētdienās, sāku viņu „barot“ ar informāciju. Mūsu "Gudrītis" tolaik bija vienīgais dators pašvaldībā, un, kad dati viņā bija uzkrāti, sagrupēti, sistematizēti, daudzi pēc informācijas vērsās pie manis.

Kā pavadījāt brīvo laiku?

Brīvajā laikā es strādāju otrā darba vietā, praktiski visu laiku tā tas gāja. Kad dabūju dzīvokli, man burtiski nebija nekā. 25 gadu jubilejas galdu klājām uz koka kastēm, bija jādalās ar divām vienīgajām karotēm. Pa vakariem strādāju pie tautas skaitīšanas – braucu uz Rīgu, strādāju līdz pēdējam vilcienam un atpakaļceļā gadījās tā iemigt, ka pamodos jau Jelgavā. Biju arī sētniece, manā pārziņā bija gabaliņš Lāčplēša ielā. Bet sestdienās, svētdienās..  septiņdesmitajos sākās mana lielā aizraušanās ar ūdenstūrismu, kas kļuva par sirdslietu, par hobiju uz visu mūžu.

Kāpēc tieši ūdenstūrisms?

Tas bija ļoti populārs padomju laikā. Man tas sākās kā atpūta brīvā dabā, mēs bijām kādi četri, pieci domubiedri. Tad notika smags negadījums – ejot uz darbu es paslīdēju, pakritu uz dzelzceļa sliedēm un salauzu gūžu. Deviņus mēnešus pavadīju ģipsī, un, kad mani no tiem žņaugiem atbrīvoja, draugi man zvana un saka: "Ģērbies, mēs braucam pa Gauju, tūliņ būsim tev pakaļ." Biju vēl švaka, bet ģērbos, jo zināju, ka viņi atbrauks un paņems mani līdzi kaut naktskreklā. Braucām pa Gauju, tad bija Amata, kur notika sacensības. Kāds man saka, lai paņemu numuru, un tā arī sākās nopietnā braukšana, līdz pat sporta meistara pakāpei. Izbraucām visus galvenos maršrutus PSRS republikās, kalnu upes, piedalījāmies sacensībās, tolaik vēl VEF komandas sastāvā. Starp citu, pašus pirmos katamarānus līmējām mēs paši, kā materiālu izmantojām vaskadrānu, ko kādreiz klāja bērnu gultiņās. Kā mēs tai Čeremošā ar savu "Rozā zilonīti" (katamarāna nosaukums) nenoslīkām, es vēl šodien nesaprotu. 1985. gadā kopā ar dažiem laivotājiem – iesācējiem nolēmām no VEF atdalīties, un tad es nodibināju "Olaines pulciņu". 30 gadi jau pagājuši un ir liels prieks, ka pulciņš ir aktīvs vēl šodien.

Kura upe būtu obligāti jāizbrauc, lai saprastu, ko nozīmē ūdenstūrisms?

Amata, Pededze, Salaca, Irbe. Un vēl ļoti, ļoti daudzas. Es gan esmu vecmodīga un neatzīstu to, ka laivu un visu pārējo pieved klāt – kas tad nu tas vairs par tūrismu! Mans sapnis vienmēr ir bijis nobraukt pa kādu upi vienai pašai. Pat maršrutu biju izplānojusi. Tas nesanāca.

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Daina, Dainis, Dainida
Jaunumi e-pastā
Oktobris, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031