Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2017. gada 24. novembris

  

Jaunumi

2017-10-30
Olaine atceras
Intervija ar Veroniku Timofejevu (Porieti) - pirmo Olaines priekšsēdētāju.

Pirmā priekšsēdētāja

Veronika Timofejeva (Poriete) 1965. gada vasarā kļuva par pirmo Olaines priekšsēdētāju un faktiski aizsāka pilsētas attīstību (pilsētas statuss Olainei tika piešķirts 1967. gadā, pirms tam Olaine bija pilsētciemats). Veronika aizrautīgi ķērās pie ļoti plaša jautājumu un problēmu loka, lai pilsētā sāktu veidot sociālo sistēmu, iekustinātu kultūras dzīvi, būvētu pilsētas infrastruktūru. Diemžēl tumšie brīži 20. gadsimta Latvijas vēsturē meta ēnu arī uz Veronikas karjeru – VDK viņā saskatīja varai potenciāli bīstamu cilvēku un panāca, ka perspektīvā pilsētas vadītāja savu amatu atstāj.

Kā jūs kļuvāt par Olaines pirmo priekšsēdētāju?

Mans vīrs uz Olaini atbrauca laikā, kad te bija sākušies lielie celtniecības darbi – 1963. gadā, bet es viņam pievienojos gadu vēlāk. Kūdras rūpnīcā jau strādāja arī mans brālis. Pēc Jelgavas Pedagoģiskās skolas pabeigšanas neilgu laiku strādāju skolotājas amatā Lizumā (Gulbenes novadā). Apmēram pēc gada secināju, ka šis tomēr nav mans lauciņš, tāpēc turpināju studijas Rīgas Pārtikas tehnikumā un drīz vien jau sāku darba gaitas. Olainē vispirms biju audzinātāja kopmītnē, tad mani pārcēla uz celtniecības trestu kadru inspektores amatā. 1965. gada vēlēšanās tiku ievēlēta par deputāti un jau visai drīz saņēmu piedāvājumu no Rīgas rajona izpildkomitejas kļūt par Olaines pilsētciemata priekšsēdētāju. Tā ka faktiski vienā laikā – 1965. gada vasarā – Olaine sāka jaunu dzīves posmu savā pilsētciemata statusā, bet es – kā pilsētciemata priekšsēdētāja. Bija skaidrs, ka būs jāsāk strādāt būtībā "tukšā laukā".

Cik plašas tajā laikā bija jūsu pilnvaras?

Ilgus gadus bijām Rīgas pakļautībā praktiski visos nozīmīgajos jautājumos – sākot no dzīvokļu rindām un beidzot ar finansējuma piešķiršanu tām vai citām vajadzībām. Jāsaprot, ka tajā laikā sava veida neoficiālais "varas centrs" bija lielo rūpnīcu direktori – viņi šeit attīstīja savas ražotnes un spēja ietekmēt Olaines attīstību kopumā. Arī manas darbības sākumā rūpnīcu direktori sanāca kopā un, piemēram, izlēma, kur būs mūsu pirmās darba telpas. Tagadējās koledžas kopmītnēs ierādīja vienu istabiņu, piešķīra pāris galdus un krēslus, un tā arī bija jāsāk.

Ar ko sākāt, kas bija pirmie uzdevumi?

Pirmais uzdevums bija sākt veidot komandu – uzmeklēju sekretāri (par to kļuva Valda Ļebedeva) un tā saucamā "kara galda" darbinieku (Marija Paeglīte), kas padomju iekārtā bija obligāts štata darbinieks. Tā arī trijatā sākām. Kas bija pirmie darbi? To bija ļoti daudz un plašā spektrā, jo pilsētā strauji auga iedzīvotāju skaits, parādījās daudz vajadzību, bet nekādu iestrāžu nebija. Bija jāattīsta tirdzniecība, atkritumu apsaimniekošanas sistēma, veselības aizsardzība, pilsētas kultūras dzīve, jārūpējas par bērnudārziem, sociāla rakstura jautājumiem. Jārisina arī tādas piezemētas un prozaiskas lietas, kā, piemēram, nosaukumu piešķiršana pilsētas ielām un laulības ceremoniju vadīšana. Uzsākot šīs sazarotās saimniecības veidošanu, darījām to, kas nu katrā brīdī bija pats vajadzīgākais, un par atbildību "deleģēšanām" nedomājām. Atradu ļoti enerģisku cilvēku, kurš sāka attīstīt mazumtirdzniecību, izveidoja patērētāju biedrību, maizes ceptuvi. Līdzīgi bija ar kultūras dzīvi, ko uzņēmās iekustināt Harijs Jansons. Olainē tad vēl nebija virknes ļoti sadzīvisku, vienkāršu lietu – ne friziera, ne kurpnieka, ne šuvēja. Braucu, meklēju, uzrunāju cilvēkus, kuri būtu gatavi pārcelties un sākt strādāt pie mums. Atceros, tikko uzbūvētajā dzīvojamajā mājā Zemgales ielā 18 otrajā stāvā mājvietu rada izpildkomiteja, bet pirmajā stāvā durvis vēra pirmā Olaines frizētava.

Kā jutāties, saņemot tik plašu darba "fronti"?

Tos gadus es atceros kā liela gandarījuma laiku. Savos trīsdesmit gados uzņēmos "iekustināt" daudzus jautājumus pilsētas dzīvē, līdz galam neapzinoties, ko tas nozīmēs. Tāpēc, kad redzēju, kā pilsētā parādās pirmie koptie apstādījumi, kā attīstās kultūras dzīve, teiksim, mūsu veidotā pirmā bibliotēka – tas tiešām bija liels gandarījums. Taču to nekad nebūtu paveicis viens cilvēks, jo manas pilnvaras bija visai ierobežotas. Lielu atbalstu saņēmu no rūpnīcu direktoriem, – ar viņiem daudz sadarbojos, un mūsu kopīgā iniciatīva reizi mēnesī sanākt kopā un izlemt pilsētas attīstībai nozīmīgas lietas turpinājās vēl ilgi. Starp citu, arī daudzu Olaines pilsētas ielu nosaukumi dzima šajās direktoru padomes sanāksmēs. Palīdzēja arī cilvēki, kuri Olainē bija dzīvojuši jau ilgāku laiku – tie vislabāk zināja, kas pilsētai un pagastam ir visvairāk vajadzīgs.

Spilgtas un pozitīvas atmiņas ir par tā saucamajiem bērnības svētkiem, kurus mēs regulāri organizējām ar slavenu aktieru un aktrišu piedalīšanos. Pie mums viesojās Elza Radziņa, Vera Singajevska un citi. Svētki notika tehnikuma, vēlāk 1. vidusskolas zālē, kur bērniem tika izsniegta apliecība par izvēlēto vārdiņu, vecāki saņēma ziedus un nelielu piemiņas dāvaniņu, kopīgi šūpojāmies īpaši šiem svētkiem veidotās šūpolēs.

Liels un sarežģīts jautājums bija poliklīnikas izveide, jo lielajās rūpnīcās gan strādāja daži ārsti, taču centralizētas sistēmas nebija. Poliklīnika tika atvērta 1967. gadā, par galveno ārsti kļuva Regīna Lācīte, kura sāka veidot veselības aprūpes sistēmu. Un kopumā jau te no sabiedriskajām iestādēm bija tikai divas – bērnudārzs un kultūras nams.

Jūsu darbība pilsētas vadītāja amatā beidzās visai negaidīti. Kā tas notika?

1967. gadā Olainei piešķīra pilsētas statusu, vēl gadu es nostrādāju, un 1968. gadā devos mācīties uz Viļņas augstāko partijas skolu. Biju saklausījusies kolēģu padomus, ka tas ir vēlams solis manai turpmākajai karjerai, taču savā ziņā tas radīja tieši pretēju efektu. Izrādās, ka šīs skolas audzēkņus tajā laikā VDK pētīja īpaši rūpīgi, un pēkšņi kāds bija atradis manā biogrāfijā "nevēlamus" faktus. 1972. gadā, kad saņēmu diplomu par skolas beigšanu, pēc saviesīgā pasākuma skolas direktors mani iesauca kabinetā un vaicāja, kāpēc es esot slēpusi, ka mans tēvs ir bijis robežsargs un mātes brālis Ulmaņa laikā bijis policists. Biju šokā, jo, protams, man bija zināms, ka tēvs strādāja par robežsargu, bet nekad nebiju uzskatījusi to par kādu pārkāpumu. Un nebija jau arī tā, ka bērna gados es būtu detalizēti sekojusi līdzi tēva darba gaitām. Tā arī viss palika, taču, kad atgriezos, saņēmu izsaukumu uz Stūra māju...

Bija norādes, ka esat savā amatā nevēlama?

Nē, uz kādu laiku viss tā arī palika. Atgriezos darbā, jo mācību laikā biju dzīvojusi ar domu, ka savā darbā atgriezīšos, un manus pienākumus pildīja vietnieki. Tomēr pēc neilga laika mani atkal izsauca uz Rīgu, kur saņēmu brīdinājumu no VDK par ziņu slēpšanu par saviem radiem. Laikam jau informācija par to bija izplatījusies, jo Ojārs Kienkass, kurš tolaik strādāja Plastmasu pārstrādes rūpnīcā un vēlāk kļuva par domes priekšsēdētāju, mani koleģiāli brīdināja, ka priekšsēdētāja amatā mani grasoties "noēst". Kādu brīdi svārstījos, tad secināju, ka cīnīties ar VDK nedz ir manos spēkos, nedz es arī to gribu, tāpēc 1973. gada nogalē iesniedzu atlūgumu. Uzreiz gan saņēmu darba piedāvājumu no Celtniecības pārvaldes, kur kļuvu par kadru daļas vadītāju, un šajā amatā nostrādāju līdz 1980. gadam. Pēc "Himstroj" turpināju darba gaitas Rīgas kartonāžas fabrikas kadru daļā, kopumā šādā amatā pavadīju 16 gadus. Starp citu, VDK turpināja izrādīt interesi par mani arī pēc atkāpšanās no Olaines priekšsēdētāja posteņa, – kādudien, kad jau strādāju "Himstroj", pie manis ienāk tāds maza auguma vīrelis ar mapi padusē un jautā: "Vai Veronika Poriete?" "Jā," es viņam atbildu. "Vai zināt, es varētu jūs tagad arestēt!" Paklusēju, tobrīd nebija, ko viņam sacīt. Manam priekšniekam Bondarevam bija gara saruna ar šo čekistu, nezinu, par ko viņi vienojās, pēc tam gan mani lika mierā.

Kā vērtējat Olaines attīstību pēdējo gadu laikā?

Kopumā man Olaine patīk, redzams, ka par pilsētu tiek domāts, tā ir ērta un patīkama vieta dzīvošanai. Tomēr ir daži jautājumi, kas liek būt kritiskai. Ir tādas globālas lietas, piemēram, cilvēku sociālā aprūpe un līdzekļi, kas tiek šiem jautājumiem atvēlēti. Domāju, ka Olaines novada administratīvā pārvalde varētu būt efektīvāka, un tā varētu atrast papildu līdzekļus citiem nozīmīgiem jautājumiem. Pamanu arī tādas piezemētākas lietas, par ko jau esmu runājusi ar pilsētas vadību. Iebraucot Olainē, katram redzama katoļu baznīca un vietas, kur vajadzīgi teritorijas labiekārtošanas darbi – celiņi, šķūnīši un citi. Ļoti gribētos, lai arī šādas lietas tiktu sakārtotas, jo, piemēram, ES fondu nauda jau nav tikai lielām un globālām lietām – tā ir nauda arī salīdzinoši nelielām vajadzībām, kas cilvēkiem tomēr ir ļoti nozīmīgas. Domāju, ka kritiska acs ir vajadzīga, pretējā gadījumā varam ieslīgt pašapmierinātībā, un attīstības nebūs.

Olaine jums ir bijusi kā magnēts – pēc darba Rīgā esat šeit tomēr atgriezusies.

Jā, tā nu ir sanācis, ka pēc aptuveni 24 gadu pārtraukuma 2004. gadā atgriezos Olainē un dzīvoju pie meitas, kura šeit (Grēnēs) uzbūvēja māju. 

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Vārda dienas svin:
Velta, Velda
Jaunumi e-pastā
Novembris, 2017
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930