Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 17. oktobris

       

Jaunumi

2018-01-29
Olaine atceras
Intervija ar Jāni Strazdu - pirmo Olaines Tautas deputātu padomes priekšsēdi atjaunotajā Latvijā.

Atmiņas par neatkarības laiku Olainē

2016. gada februārī, aizsākot rubriku “Olaine atceras”, mūsu iecere bija atskatīties uz Olaines tapšanu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Katrā avīzes numurā publicējām vienu stāstu par kādu no tiem olainiešiem, kuri ir pieredzējuši un piedalījušies pašos pirmajos Olaines tapšanas gados. Šie atmiņu stāsti pērn kļuva par daļu no Olaines piecdesmitgades svinībām.

Šogad, Latvijas simtgadi pieminot un godinot, rubrika “Olaine atceras” turpinās ar olainiešu atmiņām par Trešās atmodas laikiem Olainē un Latvijā.

Olaines tautfrontieši

“Es ceru uz Lāčplēša gēnu mūsu tautā. Bet es rēķinos arī ar Kangara gēnu. To vispirms meklēsim sevī,” pirms 30 gadiem sacīja dzejniece Māra Zālīte savā uzrunā tautas manifestācijā “Par tiesisku valsti Latvijā”, kas notika Mežaparka lielajā estrādē 1988. gada 7. oktobrī – vienu dienu pirms leģendārās Tautas frontes dibināšanas. Aktuāli vārdi arī šodien. Emocionālajā brīdī toreiz kopā bija sapulcējušies aptuveni 150 tūkstoši cilvēku. Viņu vidū arī olainietis Jānis Strazds, viens no Olaines tautfrontiešiem, cilvēks, kuram jau drīz būs lemts kļūt par pirmo Olaines Tautas deputātu padomes priekšsēdi atjaunotajā Latvijā.

Brīdī, kad tapa Tautas fronte, Jūs bijāt olainietis jau teju 25 gadus. Kā nonācāt Olainē?

Tas ir saistīts ar ģimenes izveidošanu – tolaik, sešdesmito gadu sākumā, kad vēl strādāju Rīgas radiorūpnīcas konstruktoru birojā, par savu dzīvokli Rīgā varēju pat nesapņot. Kad apprecējos, bija skaidrs, ka jāmeklē citi risinājumi. Viens no bijušajiem kursabiedriem, kurš strādāja Kūdras fabrikā, aicināja uz šejieni, jo Olainē jau bija sākušies aktīvi celtniecības darbi.

1964. gada rudenī mani pieņēma darbā celtniecības direkcijā, un pēc gada jau varējām ienākt savā dzīvoklī tikko uzceltā mājā Ļeņina ielā [tagad – Zemgales iela, aut.]. Mans darba lauks tajā laikā bija saistīts ar rūpniecības uzņēmumu tapšanu, projektu un ieceru ieviešanu dzīvē, kā arī ar elektroiekārtu pasūtīšanu. Pēc celtniecības pārvaldes pārgāju uz Ķīmisko reaktīvu rūpnīcu, kur biju galvenā enerģētiķa Viestura Baroniņa vietnieks, un kopumā tur nostrādāju 29 gadus. Vēlāk vēl 18 gadu – tagadējā “Olainfarm”.

Esat dzimis Rīgā?

Nē, esmu no Cēsīm. Mani vecāki bija skolotāji, strādāja Drabešu internātskolā. Vācu laikā tēvs bija skolas pārzinis un mūsu ģimene izspruka no vēlākajām represijām, tikai pateicoties tēva apķērībai, – viņš bija paspējis izmainīt dzimšanas datus un uzvārdu. Pēc kara mana ģimene nonāca Straupē, tad dzīvojām Raunā, Saldū, un pēc vidusskolas es devos mācīties uz Rīgu.

Vai 80. gadu beigās jau bija jūtama drīzo pārmaiņu noskaņa?

Runu par neatkarīgu Latviju nebija, tolaik tas skanētu diezgan utopiski. Tiesa, jau kādu laiku bija jūtams tāds – pārmaiņas vēstošs – noskaņojums. Iespējams, tas bija saistīts ar ekonomisko sabrukumu, deficītu.

Atceros, pirms Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongresa [1988. gada oktobrī, aut.] biju uz tautas manifestāciju Mežaparkā “Par tiesisku valsti Latvijā”. Ļoti emocionāls, pacilājošs brīdis. Bija daudz dažādu notikumu, pasākumu, kas liecināja, ka pārmaiņas ir sākušās, ka tās ir neatgriezeniskas, jo šie pasākumi pulcēja ļoti daudz cilvēku. Arī vienā salīdzinoši nelielās Olaines kolektīvā – Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā [tagad – “Biolar”, aut.] – bija ap 300 LTF atbalstītāju. Jāsaka gan, ka šīs rūpnīcas kolektīvs bija latviskāks, piemēram, Farmaceitiskajā rūpnīcā [tagad – “Olainfarm”, aut.] latviešu bija maz.

Taču, runājot par tā laika tautfrontiešiem-aktīvistiem Olainē, īpaši jāizceļ Praktiskās bioķīmijas institūts ar ļoti aktīviem jauniem puišiem – Induli Zālīti, Juri Eihmani, Kasparu Indānu.

Jūs nebijāt aktīvistu vidū?

Līderos nebiju, bet tā iznāca, ka mani deleģēja uz LTF dibināšanas kongresu. Pirms kongresa bija dievkalpojums Doma baznīcā, tad gājām nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, vēlāk pulcējāmies uz pašu kongresu, kas ilga divas dienas pēc kārtas. Ja nemaldos, uz to brīdi LTF rindās visā Latvijā bija iestājušies jau vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, tātad pārstāvība bija gana nopietna. Par LTF priekšsēdi ievēlēja Daini Īvānu, bet man īpaši iespiedusies atmiņā mācītāja Jura Rubeņa uzruna, kurš akcentēja morāles vērtību krīzi mūsu sabiedrībā un aicināja neaizmirst arī par cilvēcīgām, kristīgām vērtībām. Šie vārdi ir gana nozīmīgi aizvien.

Kas Jūs motivēja iet, piedalīties, būt aktīvam šo norišu dalībniekam, nevis tikai vērotājam?

Vispārējais noskaņojums, kas valdīja visā Latvijā. Es nekad nebiju centies izvirzīties par līderi, būt kādu sabiedrisku grupu priekšgalā, tāpēc vairāk sekoju tām aktivitātēm, kuras man simpatizēja. Kā sekotājs. Taču paradoksālā kārtā – jo vairāk izvairījos no līderības, jo vairāk tai tuvinājos.

Pirmajās vēlēšanās 1990. gadā LTF par deputātu padomes priekšsēdētāju virzīja Viesturu Baroniņu, kurš bija sagatavojis programmu, kā saka, bija gatavs “startam”. Un tomēr viņu izbalsoja. Bija pamatīgs apjukums, jo nekādi rezerves varianti netika plānoti, un tad kāds izvirzīja manu kandidatūru. Izvirzīts tika arī Jānis Pavlovičs [vēlākais Olaines mērs, aut.], kurš savu kandidatūru noņēma. Un tā arī palika – mani ievēlēja par priekšsēdētāju.

Kas Jums bija jādara jaunajā amatā?

Nu, nekādas darbības programmas jau man nebija. Skaidrs, ka bija jāsāk ar pilsētas saimniecisko lietu pārņemšanu, ar daudziem ļoti praktiskiem jautājumiem. Piemēram, sākām pārdēvēt pilsētas ielas. Paši domājām, likām priekšā, strīdējāmies, balsojām. Tā Mendeļejava iela pārtapa Zeiferta ielā, Ļeņina iela – Zemgales ielā un tā tālāk. “Manējā” ir Tīreļa iela, kurai nosaukuma nebija, jo tolaik tas vēl bija knapi izbraucams celiņš. Ceļu uz rūpnīcām rosināju nosaukt par Bānūzi, bet tas citiem deputātiem nepatika.

Jāsaka, ka ļoti daudz praktisku jautājumu un problēmu šajā laikā risināja izpildkomitejas priekšsēdētājs, vēlāk Olaines mērs – Ojārs Kienkass. Viņam bija plaša pieredze gan kā ekonomistam un vadītājam, gan arī kā lēmumu skaidrotājam. Viņš jau arī faktiski bija tas reālais darītājs.

Vietējo rūpnīcu direktori Jūs atbalstīja?

Kā nu kurš. Piemēram, Ķīmisko reaktīvu rūpnīcas vadītājs Vladimirs Zamahs mani neatbalstīja, šķiet, viņam nepatiku nedz es personīgi, nedz LTF darbība kopumā. Bet bija arī atbalstoši vadītāji, kuri ar interesi vēroja šīs pārmaiņas, šķēršļus nelika. Turklāt tajās rūpnīcās, kur pamatā strādāja latvieši, tomēr bija jārēķinās ar cilvēku noskaņojumu – daudzi no viņiem taču piedalījās LTF organizētos un līdzīgos pasākumos. Cilvēki savu noskaņojumu vairs neslēpa, piemēram, Olainē par tādu zīmīgu brīdi var uzskatīt Latvijas karoga pacelšanu pie 1. vidusskolas.

Bija arī jūtams pretspars pārmaiņām?

Nekādu izteiktu izgājienu no Interfrontes vai Latvijai nelojālu cilvēku puses nebija. Kaut gan Olainē latviešu bija mazākums, aptuveni 32%. Tomēr tādu situāciju, ka iedzīvotāji pulcētos mītiņos vai protestētu pret pārmaiņām, nebija. Mazliet pārsteidzoši, bet arī no drošības iestāžu puses es nekādu interesi par sevi nejutu. Iespējams, viņi paši tajā laikā bija gana lielā apjukumā.

Kāpēc neturpinājāt karjeru politikā?

Es priekšsēdētāja amatā nostrādāju aptuveni pusotru gadu un šajā laikā ļoti labi sapratu, ka šis darbs nav mans aicinājums. Turklāt iegūtā inženiera izglītība nebija piemērota pašvaldības pārvaldībai. Braucām gan uz dažādiem kursiem, kas tika organizēti pašvaldību vadītājiem, kādā no tiem mācījos kopā ar tagadējo Ministru prezidentu Māri Kučinski. Un tomēr man nebija pārliecības, ka šī varētu būt mana sirds lieta. Ojārs Kienkass lūdza balotēties vēl vienās vēlēšanās, toreiz tiku ievēlēts par deputātu, bet turpmāk gan ar politiskiem procesiem vairs neesmu bijis saistīts. Jā, piedalījos četros LTF kongresos, neaizbraucu tikai uz pēdējo – likvidācijas – kongresu.

Bet esmu gandarīts, ka šajā laikā izdevās iepazīt ļoti daudz interesantu cilvēku, tai skaitā nākamos mūsu valsts vadītājus. Piemēram, ar topošo Latvijas prezidentu Gunti Ulmani iepazinos 1991. gadā sporta kluba “Sintēze” atklāšanā Olainē, un atceros viņu kā cilvēku, kurš izteikti atšķīrās no pārējiem. Gan ar izturēšanos, gan apģērbu, stāju.

Kur turpinājāt darba gaitas?

Vispirms atgriezos “Biolar”, kas faktiski balansēja uz bankrota robežas, bet pēc tam sāku strādāt “Olainfarm” par galveno enerģētiķi. Tie bija smagi laiki – no aptuveni 3000 darbinieku bija palikuši kādi trīs simti, regulāri kavējās algu izmaksa, jautājums par izdzīvošanu burtiskā nozīmē bija mūsu ikdiena. Kā rūpnīcai, kam, piemēram, regulāri bija parādi par enerģiju, tā arī katram no mums. Par laimi, rūpnīcu neļāva izsaimniekot, iekārtas izpārdot, tāpēc tai bija iespēja atgūties un pēc privatizācijas sākt jaunu dzīves posmu. 

Tās rūpnīcas, kuras spējušas izdzīvot un attīstīties, kā arī ražotnes, kas šeit sāka strādāt jau neatkarīgajā Latvijā, ir un būs galvenais mūsu pilsētas balsts. Tāpēc Olaines nākotne man izskatās visai cerīga.

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: info@fpda.lv 
 

Vārda dienas svin:
Gaits, Karīna
Jaunumi e-pastā
Oktobris, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031