Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 22. jūlijs

       

Jaunumi

2018-03-29
Olaine atceras
Intervija ar Skaidrīti Kukurāni, Trešās atmodas dalībnieci un ģimenes ārsti.

Latvija ir jānosargā

Ar Trešās atmodas dalībnieci un ģimenes ārsti Skaidrīti Kukurāni tiekamies Jaunolaines “Zeifertos” – namā, kur senāk ilgus gadus mājoja Olaines skola. Tagad te ir viņas prakses vieta, un dzejnieka, literatūrkritiķa, skolotāja Teodora Zeiferta (1865–1929) vārdā nosauktais nams ir tikpat apmeklēts kā agrāk. Skaidrīte 90. gadu Latviju atceras kā ļoti gaišu laiku, kad cilvēki jutās vienoti sapnī par jaunu, par savu valsti, un novēl apzināties to, ka pašiem sava valsts nav pašsaprotams “dotais” lielums, bet vērtība, kas jānosargā.

Cik sen esat olainiete, kā te nonācāt?

Esmu te no 1977. gada, atbraucu tūliņ pēc Medicīnas institūta beigšanas. Olaines Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā [tagad – “Biolar”, aut.] tajā laikā jau strādāja mans vīrs, tā arī kļuvu par olainieti. Vispirms sāku strādāt Olaines medicīnas centrā par pediatri, bet par ģimenes ārsti pārkvalificējos jau krietni vēlāk un no deviņdesmito gadu sākuma praktizēju šeit, Jaunolainē.

Cik Jums ir pacientu?

Aptuveni divi tūkstoši, gandrīz visa Jaunolaine ir “manējie”. Visus šos gadus man ir paticis mans darbs, tas nav mainījies arī tagad. Jā, lielā pacientu skaita dēļ ir bijuši ļoti grūti brīži – ir gadījies, ka dienā ir 50–60 pacientu, un katram taču jāvelta pienācīga uzmanība, jo pie ārsta cilvēki nāk katrs ar savu specifisko problēmu. Ir gan bērni, gan pieaugušie, gan jau pensijas vecuma cilvēki, tāpēc arī problēmjautājumu loks ir visai plašs.

Kāpēc nolēmāt studēt medicīnu?

Tajā laikā, kad mācījos vidusskolā, bija vēl desmit klašu vidējās izglītības sistēma un konkurss, lai iestātos augstskolās, bija ļoti liels. Man bija skaidrs, ka gribu mācīties par mediķi, tāpēc izraudzījos drošāko ceļu un vispirms iestājos Cēsu Medicīnas skolā, kur divu gadu laikā apguvu medmāsas profesiju. Pirmos trīs gadus strādāju Zaubē kā medmāsa, tad iestājos Medicīnas institūtā un pēc tam braucu strādāt uz Olaini. Arī tajā laikā man kā pediatrei slodze bija pamatīga – pilsētu taču veidoja galvenokārt jaunās ģimenes, dzima daudz bērnu un dakteris bija vajadzīgs visiem.

Atceros milzīgās kopmītņu istabas, kur katrā bija izmitinātas vairākas ģimenes, katrs savu “dzīves telpu” bija atdalījis ar palagiem. Veikalu plaukti tukši, garas rindas, ja nu pēkšņi atveda kādu labāku produktu.

Bet Olaine ir pilnībā mana pilsēta – visilgāk esmu dzīvojusi tieši šeit. Visi trīs bērni te dzimuši, arī mana profesionālā darbība saistīta vai nu ar Olaini, vai Jaunolaini.

Un kur ir Jūsu dzimtā puse?

Manu vecāku mājas bija Balvu rajonā, bet, kur tad īsti ir mana dzimtene, – tas ir sarežģīts jautājums. Jo, kad man bija pieci mēneši, mūsu ģimeni izveda uz Sibīriju un pirmie deviņi manas dzīves gadi pagāja Omskas apgabalā netālu no Kazahstānas robežas. Ir daudz atmiņu no tā laika, jo tā bija mana bērnība, bet nekādas gaišās šīs atmiņas nav.

Kādu atceraties atgriešanos Latvijā?

Jāsaka, mani vecāki pat tādu domu nepieļāva, ka mēs varētu tur palikt. Atgriešanās bija ļoti ilgi un pacietīgi gaidīts brīdis – iespēja atkal dzirdēt savu valodu, runāt latviski, sastapt savus radiniekus. Bijām atkal dzimtenē, un to sajūtu jau nevar nedz izstāstīt, ne aprakstīt. Nabadzība gan tolaik bija vienlīdz liela kā tur, tā šeit, Latvijā. Dzimtas mājas, no kurienes mūs izveda, bija pārvērstas par vistu fermu, tāpēc atgriezāmies mātes dzimtajās mājās, pie viņas mammas.

Daudzi pēc atgriešanās Latvijā juta pret sevi tādu, teiksim, ne pārāk labvēlīgu attieksmi. Vai jutāties atšķirīgi tāpēc, ka bijāt izcietuši Sibīrijas laiku?

Nē, jo mēs taču dzīvojām laukos! Visi bijām vienlīdz nabagi un ar līdzīgām sadzīviskām ikdienas problēmām. Tā bija pavisam cita situācija un attieksme, nekā Rīgā vai lielajās pilsētās. Pieļauju, ka tur attieksme pret politiski represētajiem bija atturīgāka. Nu, kaut vai iespējas studēt – zinu, ka daudzi represētie nevarēja studēt tikai šī iemesla dēļ, formāli viņi vai nu “neizturēja konkursu”, vai arī tika “atsijāti” pirmajos kursos. Brīnos, kā man ar savu pagātni izdevās iesprukt Medicīnas institūtā. Iespējams, kāds aizlika labu vārdu, jo es nebiju nedz komjaunatnes aktīviste, ne sabiedriski aktīva jauniete.

Ar lielu piespiešanu un runāšanu mani vispār ielika komjauniešu sarakstos. Un sagadījās tā, ka reiz man bija jāpārstāv Zaube kaut kādā komjauniešu kongresā Cēsīs. Tur nu varēja dzirdēt un redzēt īstu sacensību starp dažādu rajonu un pilsētu komjauniešiem – katrs publiski atskaitījās par to, cik nu aktīvi ir bijuši jaunieši i sportā, i kultūras dzīvē un sazin kur vēl. To visu klausoties, man paliek aizvien neomulīgāk, jo zinu, ka neko tādu darījuši neesam un melot nav manā dabā. Kāpu tai tribīnē un sacīju godīgi – esam piedalījušies dažos pasākumos, ko organizēja pilsēta, bet teikt, ka mēs būtu teju vai visas dzīves virzītājspēks, es nevaru. Ak, šausmas, kas man pēc tam bija jādzird! Gandrīz vai piedēvēja komjaunatnes nopulgošanu. Par laimi, uz līdzīgiem pasākumiem mani vairs nesūtīja.

Sibīrijas pieredze droši vien nevar izzust arī daudz vēlāk.

Šis Sibīrijas “nospiedums” nepāriet, tas paliek uz visu mūžu. Tu jūti, ka valoda mazliet atšķiras, tava pagātne vienmēr ir saistīta ar šo notikumu. Es visu laiku esmu to izjutusi kā sava veida žņaugu. Domāju, ka mana dzīve būtu veidojusies pavisam atšķirīgi, droši vien man arī raksturs būtu cits, ja nebijusi šī izvešanas pieredze. Iespējams, tāpēc padomju gados es nevarēju samierināties ar to, ka ir jārunā tikai krievu valodā, ka jādomā zināmā ideoloģiskā ievirzē, ka savā zemē nevaru būt brīva uzskatos.

Gan es, gan mana ģimene vienmēr ir skaidri apzinājusies, kas mums to nodarīja. Gan tādā – režīma un politiskās iekārtas – līmenī, gan arī esam zinājuši cilvēkus, kuri mūs uzrādīja, pie kuriem vēlāk nonāca mūsu mantas un tā tālāk. Es varu piedot, bet… aizmirst to pavisam es nevaru.

Daudzi atmodas kustības dalībnieki saka, ka kādu laiku pirms izšķirošajiem notikumiem ir bijusi sajūta, ka briest pārmaiņas. Vai Jūs arī to jutāt?

Jā, sajūta par pārmaiņām mūsos bija. Vēl ilgi pirms astoņdesmito gadu beigām, kad tās patiešām sāka notikt. Šķita, ka esam iestiguši tādā kā dīķī ar stāvošu ūdeni, kā sastingumā un ka drīz jānāk kādam spēkam, kas šo sastingumu salauzīs. Un – nenotika taču praktiski nekāda informācijas apmaiņa, it īpaši jau laukos, kur pat radio neklausījāmies katru dienu. No šodienas skatpunkta to laiku atceroties, varu teikt, ka pārsteidzošā kārtā šī pārmaiņu sajūta radās jau septiņdesmito gadu sākumā. Ka kaut kam ir jānotiek.

Kādas ir spilgtākās atmiņas no atmodas laika?

Spilgti palicis atmiņā LTV raidījums “Labvakar”, kas visā Latvijā ienesa pārmaiņu sajūtu, parādot gan to, kā mēs dzīvojam, un to, ka ne visi ir mierā ar esošo kārtību. Arī “Panorāmas” ziņu raidījumi sāka mainīties. Tas bija kaut kas patiešām jauns, jo līdz tam jau TV bija tikai oficiālo ziņojumu vēstītājs. Domāju, ka atmodas procesos mediju loma ir bijusi milzīga, jo tas jau faktiski deva cerību, ka pārmaiņas var notikt, un stimulēja rīkoties. Ne velti autoritāri režīmi medijus cenšas turēt ciešā kontrolē.

Vai piedalījāties lielajos neatkarības kustības pasākumos?

Biju Tautas frontes pirmajā kongresā [1988. gada 8. un 9. oktobrī, aut.], kas palicis atmiņā kā ļoti iedvesmojošs pasākums, un šo īpašo gaisotni, protams, veidoja īpaši cilvēki, kas toreiz uzstājās, – Ēvalds Valters, Juris Rubenis, Jānis Peters, Marina Kostaņecka un citi. Novembrī, atzīmējot Lāčplēša dienu, bijām Tautas manifestācijā Daugavmalā. Gadu vēlāk – 1989. gada augustā – visa ģimene stāvējām Baltijas ceļā. Precīzāk sakot, es īsti nestāvēju, jo mazie tajā laikā bija tik kustīgi, ka nācās nemitīgi kustēties līdzi, lai lielajā cilvēku daudzumā bērni nepazustu. Arī Olainē notika dažādas sanākšanas, jo tad bija tāda nepieciešamība tikties, būt kopā, dalīties šajā pārmaiņu sajūtā ar citiem. Tik plašu tautas kustību jau nevar noorganizēt “no augšas”, tā notika, jo cilvēki piedalījās no sirds.

Daudzi saka – pēc atmodas sekoja vilšanās, jo valsts neveidojās tā, kā cilvēki bija iedomājušies. Kāds bija šīs – pēcatmodas – laiks?

Iespējams, nebiju neko ļoti konkrētu iztēlojusies, tāpēc tādu izteiktu vilšanos neizjūtu. Turklāt man gan pirms neatkarības atgūšanas, gan arī pēc tam vienmēr bijis ļoti daudz darba, kas varbūt nav ļāvis nodoties domām par to, kā varētu būt bijis. Man garāžā stāv vairākas ķīpas ar laikraksta “Atmoda” komplektiem, kurus nav bijis laika izlasīt. Ceru, ka vēl līdz lasīšanai nonākšu. Un – nevar jau arī vēlēties, lai dažu gadu laikā valstī notiek milzīgas pārmaiņas, lai izmainās domāšana, uztvere, kas te tika iedēstīta 50 gadu garumā. Tas taču bērniem tika

pārmantots no vecākiem, tāpēc ir jāpaiet laikam, lai cilvēku attieksme izmainītos. Vienu gan varu teikt – pārmaiņas nenotiek pašas no sevis un pārmaiņas nav akcija, ko var paveikt uz urrā. Tas ir darbs, ikdienišķs, reizēm apnicīgs, bet citādi nevar.

Ko Jūs gribētu novēlēt Latvijai mūsu valsts simtgadē?

Šī mazā tautiņa – latvieši – un Latvija ir jāsaudzē, jo mūs apdraud gan tā sauktie globalizācijas procesi, gan ekonomiskas intereses, arī iekšējas nesaskaņas. Tāpēc es novēlu apzināties, ka Latvija nav pašsaprotams “dotais”, mums tā ir jānosargā.

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: info@fpda.lv 
 

Vārda dienas svin:
Marija, Marika, Marina
Jaunumi e-pastā
Jūlijs, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031