Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 27. maijs

 

Jaunumi

2018-05-04
Olaine atceras
Intervija ar militārās vēstures pētnieku Ilgoni Upmali.

Ilgonis Upmalis ilgus gadus ir bijis labi pazīstams cilvēks Latvijā – organizējot un pārraugot Krievijas karaspēka izvešanu no mūsu valsts, viņš sadarbojās ar pašvaldību vadību, Augstākās padomes, vēlāk Saeimas, deputātiem un citām atjaunotās Latvijas amatpersonām. Kā bijušais PSRS armijas virsnieks viņš ir viens no retajiem militārajiem ekspertiem, kurš lieliski pārzina padomju gados veidoto armijas infrastruktūru Baltijas valstīs un neatkarības sākumā spēja sniegt vērtīgu informāciju arī par slepenajiem armijas objektiem. Pēdējo gadu laikā Ilgonis Upmalis pievērsies rakstniecībai – agrāk iegūtās zināšanas viņš papildinājis ar arhīva dokumentiem un sarakstījis jau trīs grāmatas par PSRS militāro infrastruktūru Baltijas okupācijas laikā. Viņa darbi ir iedarbīgas “zāles” pret tieksmi falsificēt vēsturi, kas aktualizējas līdz ar lielvarām raksturīgo vēlmi nostiprināt savu ideoloģiju iespējami plašā teritorijā ap tām.

Kā sākās Jūsu ceļš PSRS armijā?

Esmu dzimis brīvā Latvijā, 1937. gadā, un kā bērns pieredzējis, ko nozīmē atbildīga saimniekošana savā zemē, tāda, kas nes augļus. Vēlāk, kolhozu laikos, bija ar ko salīdzināt. 1953. gadā mani iesauca armijā, oficiālo trīs gadu termiņu nodienēju pamatā Šauļos, uzdienējos līdz virsnieka pakāpei. Pēc demobilizēšanās man piedāvāja turpināt darbu armijas sistēmā. Godīgi sakot, visu izšķīra tā sauktais dzīvokļa jautājums – nebija īsti kur palikt, kārdinājums tikt pie dzīvokļa bija ļoti liels. Tā es uzķēros…

Rīgā dzīvokli iedeva?

Jā, 80. gadu beigās. Līdz tam es biju nepārtrauktos komandējumos, tostarp trīs ar pusi gadu nodzīvoju Mongolijā. Kad PSRS armija ieveda tur karaspēku, vienu tanku divīziju, mēs būvējām visu ikdienas dzīvei nepieciešamo infrastruktūru – mājas, ūdensvadus, lidlaukus, ceļus un tā tālāk. Manā atbildībā bija pieņemt visu uzbūvēto ekspluatācijā. Līdzīgā veidā esmu izbraukājis krustu šķērsu visas padomju republikas. Mani kā PSRS militāro speciālistu komandēja arī uz ārzemēm.

Baltijas kara apgabalā vadīju laboratoriju, kas bija vienīgā šāda veida struktūra visā reģionā. Tā pieņēma ekspluatācijā faktiski visus militāros objektus, tāpēc es detalizēti pārzināju šī reģiona militāro infrastruktūru, tostarp slepenos objektus. Šīs zināšanas vēlāk ļoti noderēja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Ko darījāt pirms militārās karjeras?

Mana pirmā darba vieta bija sakaru punktā Liepājā, kur izveidoja tā saucamo radio signāla traucētāju, lai neļautu uztvert “Amerikas balsi”. Pirms armijas kādu gadu strādāju “traucētājā”, kur man veidojās pirmā pieredze ar radiotehnikas iekārtām. Ironiski, – pirms tam pats biju “Amerikas balss” klausītājs un diezgan skeptiski noskaņots pret padomju varu. Nekad neesmu bijis pionieris, un jāsaka, ka pēckara laikā noskaņojums kopumā bija pret svešo armiju, kas palika Latvijā. Pret haotisko kolhozu sistēmu un virkni citu nejēdzību. Daudz esmu domājis par to, kurā brīdī es izmainījos – pāraugu no tā lauku zēna, kas klausījās “Amerikas balsi”, par daļu no šīs sistēmas. Domāju, tas pamatā saistīts ar aiziešanu uz pilsētu, kad rodas vajadzība pēc darba, pēc dzīvokļa. Tāpēc lepojos, ka 1988. gadā mēs – trīs lietuvieši un trīs latvieši – savā karaspēka daļā nodibinājām paši savu Latvijas Tautas frontes nodaļu (LTF).

Kāpēc?

Viens no iemesliem bija prozaisks – bija sākusi iznākt avīze “Atmoda”, kas mūs visus tolaik ļoti interesēja, bet laikrakstu praktiski nebija iespējams dabūt. Tautas frontes birojā to izsniedza, ja biji LTF rindās. Tā arī nolēmām reģistrēt savu nodaļu karaspēka daļā.

No priekšniekiem sodu saņēmāt?

Nekādu izteiktu represiju uzreiz nebija. Tas nāca nedaudz vēlāk, kad es kā Tautas frontes pārstāvis piedalījos pašvaldību vēlēšanās. Tolaik vēl pārstāvot Rīgas Ļeņingradas rajonu, kur es pārspēju interfrontes kandidātu, rūpnīcas “Radiotehnika” partijas komitejas sekretāru. Nezinu, ko viņš bija nogrēkojies pret savējiem, jo rūpnīcas darbinieki pamatā dzīvoja šajā rajonā. Iespējams, mana priekšrocība bija tas, ka biju latvietis, armijas virsnieks. Mēs gan palikām mazākumā, vienīgais Rīgas rajons, kas vēlēšanās zaudēja interfrontei, un strādājām opozīcijā, kuru man bija iespēja vadīt. Spējām panākt daudzas lietas, piemēram, rajona pārdēvēšanu Kurzemes vārdā un vēlāk, pēc augusta puča, pavērās iespēja ar Augstākās padomes lēmumu šo Tautas deputātu padomi kā nelojālu Latvijai atlaist. Interfrontes cilvēki pieļāva kļūdu, aktīvi atbalstot pučistus.

Bet lūgumu pēc paša vēlēšanās beigt dienestu armijā no saviem priekšniekiem saņēmu pēc Augstākās padomes vēlēšanām, kur mūsu nodibinātajai Tautas frontes nodaļai arī bija sava loma, jo man tiesā bija jāaizstāv LTF kandidāta tiesības kandidēt.

Kā Jūsos radās šis iekšējais protests pret sistēmu, kurā armijai bija liela loma?

Varētu būt, ka tam saknes ir vēl manā jaunībā, kad piedzīvoju šīs sistēmas diskrimināciju tāpēc, ka biju latvietis. Es ļoti gribēju iestāties jūrskolā, bet mans sapnis izplēnēja, kad ierados Rīgā kārtot eksāmenus un izrādījās, ka tie visi ir krievu valodā. Ko es pēc septītās klases zināju no krievu valodas? Rakstiskos eksāmenus nokārtoju, bet ģeometrija bija mutiski un tur izgāzos. Vēlāk es to daudzkārt izmantoju kā piemēru diskriminācijai. Es jau ļoti sen sapratu, jutu, ka šī sistēma ir nolemta.

Jo?

Haosa, zagšanas, nesaimnieciskuma dēļ. Tas jau bija redzams, sākot ar piespiedu kolektivizāciju, absurdu, kas tika uzspiests cilvēkiem laukos. Armijā par pudeli degvīna varēja nopirkt jebko. Man pašam reiz bija gadījums – salūza izlietne, izmeklējos pa veikaliem, nu, nav nekur. Tiklīdz aizgāju uz armijas santehniķu noliktavām, par 25 rubļiem izlietnes jautājums atrisinājās zibenīgi. Bija acīmredzami, ka nevar pastāvēt sistēma ar tik milzīgiem zudumiem, kas radās no fiktīvi “norakstītiem” materiāliem būvniecības procesos – tur “aizgāja” tonnām cementa, kilometriem elektrokabeļu un cauruļu un citi būvmateriāli. Arī blatu sistēma, kurā tu varēji būt talantīgs un centīgs, bet nespēji izsisties nekur, ja nebija kāds labvēlis “no augšas”. Tas viss radīja nievājošu attieksmi pret šo iekārtu, un arī armijā nekāda patriotiskā noskaņa nebija. Tālu no tā. Šī utopiskā iekārta nīcināja pati sevi.

Kā nonācāt līdz militārās vēstures pētīšanai un rakstīšanai?

Te prasās vēsturisks atskats. 1992. gadā pirmās Krievijas armijas daļas jau sāka braukt prom no Latvijas, un šī saimniecība kādam bija jāpārņem, jākoordinē nodošanas process. Ministru padome nodibināja armijas īpašuma pārņemšanas komisiju, kurā iekļāva arī mani, vēlāk komisija pārtapa atsevišķā birojā un man uzticēja šī biroja vadību.

Vadot biroju, bija sakrājies ļoti daudz dokumentu, un biroja desmitgades jubilejā nolēmām, ka šo informāciju būtu vērts apkopot grāmatā. Tā tapa pirmā grāmata – “Latvija–PSRS karabāze. 1939–1998”. Vēlāk, kad tika izveidota Ministru kabineta komisija ar mērķi aprēķināt okupācijas laikā Latvijas valstij nodarītos zaudējumus, mani uzaicināja šo jautājumu padziļināti pētīt, un tā tapa nākamais darbs “Latvija padomju militāristu varā”. Kopumā esmu vismaz divarpus gadu pavadījis arhīvā un varu teikt, ka ir vēl ļoti daudz informācijas, dokumentu, kas būtu jāanalizē un jāpublicē.

Mana trešā grāmata ir “Militāri rūpnieciskā kompleksa darbība Latvijā”, kurā apskatītas Latvijā izvietotās ražotnes, tostarp civilās tautsaimniecības uzņēmumi, kas slēptā veidā pildīja militāro pasūtījumu. Varu ar pārliecību teikt, ka tādas bija ap 90% no visām Latvijā izvietotajām rūpnīcām. Tātad atkarība no PSRS armijas bija milzīga un, zūdot šim militārajam pasūtījumam, ražotnes pastāvēt nevarēja. Piemēram, VEF militārā pasūtījuma apjoms sasniedza līdz pat 80% no visas ražošanas.

Armijas izvešana droši vien nebija gluds un mierīgs process.

Protams, šis process neiztika bez incidentiem, piemēram, bija gadījums ar Krievijas armijas ģenerāļu aizturēšanu, tika aizturēti sprāgstvielu tirgoņi, notika viena otra saķeršanās starp Latvijas un Krievijas militārpersonām. Spilgti palicis atmiņā gadījums, kad kāds no Krievijas armijas bruņutransportieriem brauca no Daugavpils uz Rīgas pusi bez speciālās atļaujas un zemessargi, lai to apturētu, pie Ogres bija uzstādījuši prettanku lielgabalu. Bruņutransportieri konfiscēja, un vēlāk mēs ar Krievijas pusi risinājām sarunas par tā atdošanu. Mierināt mums vajadzēja abas puses, un jāsaka, ka ar tiem virsniekiem, kuri par armijas izvešanu bija atbildīgi no Krievijas puses, sadarbība bija normāla.

Man bija iespēja piedalīties arī sarunās starp Latviju un Krieviju par armijas izvešanas līgumu. Gribu, lai visa manā rīcībā esošā informācija “nenogrimst” un paliek kā vēsturiski fakti tiem, kam būs interese par okupācijas laika armiju Baltijā.

Kādi ceļi Jūs atveda uz Olaini?

90. gadu beigās iegādājāmies zemi un vasarnīcu Medemciemā, kur sākumā pavadījām vasaras, bet tad pamazām aizvien vairāk laika, un šobrīd te dzīvojam pastāvīgi. Abi ar sievu Rasmu neesam “dzīvokļa cilvēki”, patīk puķes, tas, ka varam izaudzēt kādu dārzeni, darboties. Ņemot vērā, ka deviņdesmitajos biju diezgan publiska persona ar plašu paziņu loku visā Latvijā, sabiedriskie pienākumi mani “atrada” arī šeit – kādu laiku vadīju Jaunolaines pensionāru biedrību.

Šī apkārtne ir interesanta no militārās vēstures viedokļa?

Ir gan. Olaines apkārtnē bija divas pretgaisa aizsardzības raķešu bāzes, starp citu, bija arī ar kodolgalviņām aprīkotas raķetes, te bija VDK noklausīšanās punkts, Stūnīšos atradās sakaru centrs. Tāpat Olaines ķīmiskie un farmācijas uzņēmumi ražoja preparātus militārajām vajadzībām – šis jautājums apskatīts manā trešajā grāmatā, kas iznāks šogad. 

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: info@fpda.lv 
 

Vārda dienas svin:
Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta
Jaunumi e-pastā
Maijs, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031