Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 15. novembris

       

Jaunumi

2018-06-28
Olaine atceras
Intervija ar Viktoru Jurševicu - "Brīvības līdumnieku".

Ar kādreizējo mežzini un meža tehniķi Viktoru Jurševicu tiekamies viņa mājās “Uzvaras līdumā”. Šis nams kopš Kārļa Ulmaņa radītā paraugsaimniecību ciemata pirmsākumiem ir kalpojis mežniecībai. Pārdzīvojuši kara gadus, padomju laikus, agrīnā kapitālisma drudzi un tā sekas, meža saimniecības vadītāji un pārraugi šodien visā Latvijā var pamatoti lepoties ar to, ka šī mūsu zemes lielā vērtība nav izsaimniekota. Kā mežu izdevies nosargāt? “Esam bijuši tādi kā… “suņi” uz siena kaudzes,” par mežiniekiem saka V. Jurševics. Visos laikos viņu lielākā atbildība ir bijusi un paliek – meža kā vērtības saglabāšana, atjaunošana. Šodienas Latvijas mežsaimniecības un kokrūpniecības veiksmes stāstā savu artavu savulaik likuši arī viņi. Kopā ar vēl dažiem desmitiem līdzīgi domājošu mežsaimnieku un “Uzvaras līduma” ļaužu, V. Jurševics 90. gadu sākumā dibināja vietējo Tautas frontes nodaļu.

Kā nokļuvāt mežsaimniecībā?

Pirms Pirmā pasaules kara un tā laikā, kad cars Baltijas vācu muižniekiem nolēma piekomandēt militāru atbalstu, citkārt arī bruņotus “pieskatītājus”, tagadējā Latvijas teritorijā tika iesūtītas kazaku vienības. Bija jāuzmana katra impērijas vieta, jo no nelielām neatkarīgi domājošu cilvēku “frontītēm” varēja izaugt lielākas frontes. Tā šeit nokļuva mans vēlākais audžutēvs. Tad izveidojās tā saucamais Baltijas landesvērs jeb zemessardze, kur iekļāvās Baltijas vācieši, krievi, arī latvieši. Daļa no landesvēra vēlāk piedalījās Latvijas Brīvības cīņās, un mans audžutēvs nopelnīja mežsarga vietu Vilces mežniecībā. Tēvs bija miris, un mamma faktiski izdzīvošanas dēļ apprecējās otrreiz. Tā mana ģimene pārbrauca uz Vilci. Tolaik man bija divi gadi, un laikam jau iespaidi bija gana spilgti un paliekoši, jo vēlāk manas darba gaitas virzījās tai pašā – mežsaimniecības – virzienā.

50. gados sākās mežsaimniecības reorganizācija, bija vajadzīgi izglītoti meža tehniķi. Pabeidzu Rankas Meža skolu, Aizupes Meža tehnikumu un vadošo darbinieku speciālos kursus pie mežsaimniecības fakultātes. Tad varēju sāku strādāt meža tehniķa darbu, kas tolaik nozīmēja ļoti plašu darba lauku – no meža kopšanas, atjaunošanas līdz pat izstrādes pārraudzībai. Uz šejieni atbraucu 1966. gadā, un jau pirmajos darba mēnešos bija skaidrs, ka te lielākā aktualitāte būs cīņa ar ugunsgrēkiem. Tā arī bija, – visapkārt ir kūdras purvi, un uguns bīstamība līdz ar to ir krietni lielāka.

Cik liela teritorija tajā laikā bija Jūsu pārziņā?

Aptuveni 12 tūkstoši hektāru. Manā kā šī iecirkņa vadītāja pakļautībā strādāja ap 10 līdz 12 mežsargu, un jāsaka, ka pagājušā gadsimta vidū mežsaimniecībā bija jābūt ļoti universālam. Piemēram, bija jāpiedalās un jāpārrauga būvdarbi, lai tiktu pie dzīvojamās platības saviem darbiniekiem.

Pirms manis šajā pašā namā bija dzīvojuši un strādājuši jau četri mežziņi, pirmajā stāvā darbojās kantoris. Pēc aiziešanas pensijā turpināju strādāt kā ugunsdzēsības dežurants, bet kopumā mežsaimniecībā ir aizvadīti vairāk nekā 55 gadi. Manuprāt, mežā strādāt aizgāja savā ziņā tādi – īpatņi. Katrā profesijā jau ir sava veida savādības, bet te ir daļa cilvēku, kas “krituši” uz medībām, daļa atkal tādu, kas pašā mežā saskata ko īpašu. Visticamāk, mana dzīve būtu veidojusies pavisam citāda, ja nebūtu šī saskarsme ar mežu jau bērna dienās. Mani vienmēr ir īpaši interesējusi pasaules izzināšana, vēsture, sociālas pārmaiņas, un daļu no šāda izziņas procesa dod arī mežs – kā dzīva, dabas organizēta ekosistēma.

Kādu atceraties šo vietu sešdesmitajos?

Masveidā vilka elektrību, traktori mežsaimniecībā pamazām nomainīja zirgus. Padomju varai bija ļoti svarīgi demonstrēt mehanizāciju, tāpēc dažkārt nonāca līdz visai absurdām situācijām, kad atskaitēs rakstījām, piemēram, par benzīna zāģu “Družba” izmantošanu, lai gan to zemās kvalitātes dēļ daudz ērtāk bija zāģēt ar rokām. Tā nu turējām to mehanizāciju “pasaules līmenī” – uz papīra.

Vai padomju laikā arī mežsaimniecību pārņēma haoss, kā tas bija daudzās citās nozarēs?

Es negribētu šeit visu, kā saka, mest pār vienu kārti. Vispirms ir jānodala marksisma vai sociālisma idejas no tā, kā šis idejas realizēja Krievija – uzmetot tām pufaiku. Ideja tika degradēta uz visiem laikiem. Neuzskatu, ka visi – zinātnieki, izgudrotāji, rūpnieki, lauksaimnieki – padomju laikā to tik vien domāja, kā sagraut un izpostīt. Nē. Cilvēki domāja par to, kā padarīt dzīvi vieglāku un gaišāku, diemžēl veselām paaudzēm tas bija jādara zem ideoloģiska spiediena, kura centrā bija vēstījums – mēs uzvarēsim, mēs esam atraduši pareizo sabiedrības uzbūves modeli, mēs pierādīsim. Taču ārpus šī ideoloģiskā uzslāņojuma, piemēram, ideja par lauksaimniecības attīstību lielās un mehanizētās saimniecībās – pati šī doma jau nav nepareiza. Visu izšķir idejas izpildījums dzīvē.

Šeit vienmēr ir divas puses. No vienas – ir cilvēka ideāls par labāku pasauli, šī mūžīgā ideju sadursme, cīņa par pareizākajiem risinājumiem, atšķirīgu ideoloģiju cīņa. No otras – katra cilvēka vēlme parādīt savu nozīmīgumu, savu ieguldījumu, savā ziņā vēlme tapt iemūžinātam. Svarīgi ir, lai tās ir balansā, nevis viena ļoti būtiski pārmāc otru. Tad rodas, piemēram, personības kults, taču vēsturiski ir pierādījies, ka tas nav ilgdzīvotājs. Kad Latvijā visapkārt “stādīja” tā saucamos ļeņinekļus, man bija skaidrs, ka gals šai sistēmai nav tālu.

Jūsuprāt, – ar ko sākās šīs sistēmas sabrukums?

Parādījās informācija no ārpasaules, ka dzīvotspējīgs ir arī cits sabiedrības modelis, ne tikai sociālisms. Tas mainīja uzskatus, ļāva šai pārmaiņu idejai izdzīvot. Tautas frontes un atmodas laiks man vispirms saistās ar tolaik vēl diezgan vāji koordinētām, tomēr – sabiedriskām aktivitātēm, kur iesaistījās daudzi cilvēki. Dibinājām savu nodaļu, jo mūsu pārliecība tolaik bija, ka Latvija var būt neatkarīga, tāpēc ka savulaik tā ir bijusi un veiksmīgi attīstījusies kā neatkarīga valsts. Man bija iespēja uzrunāt Jaunolaines iedzīvotājus pirms referenduma par Latvijas neatkarību, kas notika 1991. gada martā. Šeit, “Uzvaras līdumā”, neatkarības ideju atbalstīja visi, bet citviet nebūt tā nebija, tāpēc gājām apgaitā pie cilvēkiem uz mājām un runājām. Cilvēkam ir jāiesaistās, jābūt sabiedriski aktīvam, – ja domāsim tikai savas ģimenes mērogā, kurš domās plašāk: par savu valsti, par sabiedrību? Ir jāmeklē balanss starp sevi, savu vērtību, savām interesēm, savu pasauli, un to, kas ir mums apkārt.

Vai bijāt arī barikāžu dalībnieks?

Jā, bet barikādes jau nebija tikai Vecrīgā! Tās bija arī šeit, meža malā. Man bija uzticēts ziņot par padomju armijas virzīšanos, ja tāda notiktu, piemēram, lai aizstāvētu interfrontiešus. Dežurējot netālu no ceļa sadūros ar krievu visurgājēju. Šie prasa pēc taisnākā ceļa uz Rīgu. Es biju brīdināts, ka armija teorētiski varētu meklēt taisnāko ceļu no Dobeles uz Rīgu, lai nav jāvirzās pa galvenajām šosejām un viss notiktu pasaulei nemanāmi. Es šādu nelielu ceļu zināju, taču, protams, armijniekiem rādīju uz Kalnciema šoseju, uz Jelgavas šoseju, ka tie ir īstie ceļi uz Rīgu. Godīgi sakot, tajā brīdī nebiju īsti drošs, vai vēl atnākšu mājās. Tas bija laiks, kad visa Latvija balansēja uz naža asmens, mūsu liktenis izšķīrās dažās dienās.

Ko varat sacīt par šī laika Latvijas attīstību?

Katrā vietā un laikā ir kāds īpaši piemērots attīstības modelis. Latvijai 30. gados tā bija lauksaimnieciskās ražošanas attīstīšana, ko Kārlis Ulmanis ļoti prasmīgi izmantoja. Šo latvieša tieksmi uz savu zemi, uz savas produkcijas ražošanu. Vai šāds modelis tikpat labi strādātu vēlāk, kad pasaulē bija attīstījušās jaunas tehnoloģijas, jauni saimniekošanas veidi? Diez vai. Manuprāt, katram laikmetam un katrai vietai ir iespējams atrast šādu “spēka plecu” attīstībai. Jautājums ir, cik prasmīgi to izdodas atrast un vai tas gūst sabiedrības atbalstu. Šobrīd esam atdūrušies meklējumos, tāpēc novēlu Latvijai atrast savu unikālo attīstības ceļu, neaizmirstot vienu lietu, kas ir un būs aktuāla visos laikos: nodrošināt pašiem sevi ar pārtiku tiešā nozīmē un arī pārnestā – “pārtiku” mūsu identitātei, garam.


Par “Uzvaras līdumu”

“Uzvaras līdums” ir Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā veidots ciemats – 16 paraugsaimniecības 30. gados piešķīra kādreizējiem Latvijas Brīvības cīņu veterāniem. Katrā saimniecībā bija pilnībā izbūvēta divstāvu māja, palīgēkas un aptuveni 13 hektāri zemes. Laikraksts “Mūsu Mājas Viesis” par “Uzvaras līdumu” 1938. gada 17. novembrī rakstīja:

“Te izpildīts un tagad jau noslēdzies pilnīgi jauns, mūsu zemē agrāk nekad nedarīts darbs. Valdība ir parādījusi, kā vislielākā purvā izvedams zemes atkarošanas darbs, kā agrāk nederīgās platības pārvēršamas derīgā un auglīgā zemē. Gadu simteņiem necaurejamā, 224 hektāru plašajā purvā tagad iedalīta zeme 17 saimniecībām, un tā tuvākā un tālākā nākotnē kalpos mūsu valsts un tautas labklājības celšanai. [..] Tā ka “Uzvaras līdums” stāv, apmēram, tikai 7 metrus virs jūras līmeņa, tad, lai novadītu visus liekos ūdeņus, bija izrakts arī ne vien 3,5 km garš novadgrāvis līdz Misas upei, bet krituma iegūšanai vēl pati Misas upe tika regulēta 4 kilometrus uz leju no tās vietas, kur novadgrāvis ietek. Pats novadgrāvis vietām bija rakts pat līdz 3,5 metri dziļš un 11 metru plats. Gar visu saimniecību robežām izrakto novadgrāvju garums pārsniedza 18 kilometrus, bet drenu kopgarums – 20 kilometrus. Tāds bija šis lielais darbs skaitļos tad, kad “Uzvaras līdums” tika radīts. [..] Un tā kā šis līdums pastāv tādā vietā, kur kādreiz, kad Latvija bija tikko radīta, norisinājās grūtas, bet uzvaru nesošas cīņas, tad līdumam dots “Uzvaras līduma” vārds.”

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: 
datu.specialists@olaine.lv
 

 
 

Vārda dienas svin:
Leopolds, Undīne, Unda
Jaunumi e-pastā
Novembris, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930