Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 15. novembris

       

Jaunumi

2018-08-29
Olaine atceras
Intervija ar Ieviņu Tolēnu - "Ceriņu" saimnieci pārmaiņu ceļa malā

Ieviņas Tolēnas dzimtas mājas “Ceriņi” Jelgavas šosejas malā ir viena no tām lauku saimniecībām, kas tapa Latvijas pirmās brīvvalsts uzplaukuma gados. Īsā laikā Latvijai bija izdevies nostāties uz kājām – tam pamatus ielika mūsu vecvecāku darba tikums un neatlaidība. Diemžēl sava darba augļus viņiem baudīt nebija lemts. Tagad jau pavisam citā valstī pirmās Latvijas bērni atceras savu ceļu cauri 20. gadsimtam. Ieviņas Tolēnas gadījumā ceļam ir īpaša nozīme – Jelgavas lielceļš vienmēr ir bijis redzams no viņas istabas loga, pēdējos gados, kļūdams aizvien platāks un noslogotāks, tas ir pienācis “Ceriņiem” pavisam tuvu. Ceļš un mājas tā malā ir pārmaiņu liecinieki – senāk te braukuši uz krogu, te gājuši vācu un karavīru zaldāti, vēlāk pa šo pašu ceļu pie cilvēkiem atnāca atmoda.

Bet nemainīga “Ceriņos” ir palikusi attieksme pret darbu, jo atmiņās par savu mūžu Ieviņas Tolēnas stāstā priekšplānā nevilšus allaž nonāk darbs – viņas ikdienā mērnieka profesijā un zemnieku saimniecībā, pašas audzētu ziedu un produktu tirgošanā, pat hobijā – adīšanā. 17 gadus Ieviņa Tolēna ir darbojusies arī biedrībā “Pīlādzis”, lielāko daļu no šī laika ir bijusi biedrības revīzijas komisijas priekšsēdētāja.

Vai esat šeit ienācēja?

Nē, esmu šeit dzimusi un augusi, tieši šajā mājā. 1939. gadā, kad piedzimu, māja bija tikko kā pabeigta, jo tā gada rudenī kopā ar manām kristībām notika arī mājas iesvētīšana. Šajā vietā, lielceļa malā, ir bijusi sena kroga vieta, un kādreizējā kroga ēkas ķieģeļus izlietoja mūsu mājas būvniecībā. Senāk te ir bijusi ļoti apmeklēta vieta, – krogs bija pamatīgi liels un atradās dzīvīga satiksmes ceļa malā. Bet vēlāk šeit saimniekoja mani vecāki, kuri apstrādāja salīdzinoši nelielu saimniecību – kopumā aptuveni deviņus hektārus zemes.

Tepat arī gājāt skolā?

Skolas gaitas sāku Pēternieku Septiņgadīgajā skolā, bet piecdesmito gadu vidū devos mācīties uz Vircavu, kur tolaik bija vienīgā rajona vidusskola un viena no vecākajām skolām šajā pusē [skola dibināta 1836. gadā – aut.]. Pēc tam – uz Lauksaimniecības akadēmiju, Zemes ierīcības fakultāti. Sākotnēji gan bija doma mācīties Meža fakultātē, un sekmju ziņā tam nekādu šķēršļu nevarēja būt, taču tā sagadījās, ka beigās aizgāju uz tā saucamajiem mērniekiem. Turpinājās mana dzīve ārpus mājām, jo vidusskolas gadus pavadīju internātā, tad – kopmītnēs Jelgavā.

Kā šeit pagāja kara gadi?

Krievu laikā manu tēvu apcietināja kā dzimtenes nodevēju un aizsūtīja vispirms uz Arhangeļsku, tad uz Irkutsku. Īsi pēc pirmās okupācijas viņu ievēlēja par pagastveci, un vēlāk, kad padomju karaspēks atgriezās, viņu apsūdzēja, jo, lūk, vācu laikā viņš nebija nošauts. Kāpēc tad tā? Visi apkārtnes saimnieki bija iestājušies par manu tēvu, liecinājuši vāciešiem, ka viņš ir goda vīrs, un par to arī viņš vēlāk dabūja samaksāt ar pieciem gadiem lēģerī. Neskatoties uz to, ka vācu laikā mēs no savām mājām dabūjām aiziet, jo vācieši te iekārtoja sev štābu. Tiesa, vislielāko demolēšanu un laupīšanu pieredzējām vēlāk, kad atgriezās padomju karaspēks.

Tā nu mēs ar mammu palikām divatā, un sākās kolhozu laiki, kad mums konfiscēja vienu no ēkām, šķūni, nodevām trīs govis, jaunu zirgu. Te tika apvienoti divi mazāki kolhozi, un uz to bāzes tapa kolhozs “Jaunais ceļš”. Māte strādāja par moderieni – mala pienu, gatavoja biezpienu, krējumu, un kolhozs to visu veda uz Centrāltirgu. Atceros to smago darbu, jo piens bija jāmaļ ar rokām, elektrisko mašīnu tad nebija, un visu kolhoza sastrādāto pienu veda pie mums, apjoms bija milzīgs. Kad tēvu atbrīvoja, viņš kādu laiku strādāja mežniecībā, bet vēlāk pārgāja uz kolhozu.

Uzreiz pēc augstskolas sākāt strādāt?

Mans diplomdarbs bija reāls, dzīvē ieviešams projekts – augļu dārzu izveide Līvbērzes sovhozam. Parasti jau tie diplomdarbi ir tāda vairāk teorētiska prātošana, bet es izlēmu, ka gribu kaut ko piezemētu un dzīvē tiešām ieviešamu. Kopā ar profesionālu mērnieku no toreizējā zemes ierīcības projektēšanas institūta “Latgiprozem” uzmērījām platību, un es projektēju augļu dārzu. Tā arī pēc augstskolas sāku strādāt šajā institūtā, ko vēlāk pārdēvēja par “Zemesprojektu”, un kopumā tur nostrādāju visu savu darba mūžu. Kantoris atradās iepretim tagadējam Saeimas namam, arī Laipu ielā, bet man jau lielākoties bija izbraukuma darbi ar gumijas zābakiem kājās, nevis pie biroja galda. Braucu pa visu Latviju, kā zemes ierīkotāja mērniece gatavoju zemes ierīcības projektus, projektēju augļu dārzus un daudz ko citu. Viens no tādiem īpašiem darbiem bija Gaujas Nacionālā parka projektēšana, ko veica lielāka mērnieku grupa, – šis darbs prasīja pamatīgu teritorijas un uz tās esošo māju apsekošanu.

Kādus atceraties sešdesmitos gadus, kad Olaine strauji auga?

Tas bija tīri labs laiks, man bija savs puķu bizness. Audzēju gladiolas, tulpes, narcises, asteres, neļķes un Olaines tirgū pārdevu. Pieprasījums bija ļoti liels, jo pilsēta tad tiešām strauji auga, iedzīvotāju kļuva aizvien vairāk. Atceros, krievu tautības cilvēki bija kā traki uz gladiolām un asterēm, puķes vispār bija gana ejoša prece. Un vēl – skābēti gurķi, ko ļoti labi pirka, piemēram, pēc kino seansiem. Nezinu, kāpēc tā, bet cilvēki pirka tos gurķus pēc kino. Jāsaka, sešdesmitajos jau te vēl nebija nekādu īpašo pārtikas veikalu, pie vienīgā dārzeņu veikala cilvēki pēc kartupeļiem stāvēja garā rindā. Tāpēc tirgus prece gāja labi.

Vai par tirgošanos kādam bija jāmaksā, vajadzēja kādas īpašas atļaujas?

Nē, viss palika pašam, tikai neliela tirgus nauda un viss. Atšķirībā no deviņdesmitajiem, kad pēkšņi vajadzēja kaudzi ar visādām atļaujām.

Pēc neatkarības atgūšanas droši vien bija liels juceklis, jo sākās īpašumu atgūšana.

Jā, no 1991. gada es sāku strādāt pie zemes ierīcības darbiem un zemes robežu ierādīšanas Olaines pagastā. Ņemot vērā, ka tas bija lielo pārmaiņu laiks, kad sākās īpašumu atgūšana, darba bija ļoti daudz – esmu Olaines pagastu izbridusi krustu šķērsu. Tā bija gan zemes uzmērīšana, gan kupicu likšana, gan vēlāk plānu zīmēšana, ko arī es labāk darīju pati. Starp citu, tolaik bija tāda doma, ka varētu saglabāties kas līdzīgs sovhozam, tāda liela saimniecība. Taču vēlāk viedokļi mainījās un bija jāatdod zemes visiem pieteicējiem. Pieteikumu bija milzīgs apjoms, to visu vēl vajadzēja pārbaudīt. Atvilktne man tagad ir pilna ar plāniem, jo es no katra saimnieka sev vienu eksemplāru paturēju par piemiņu.

Tas bija laiks, kad pilnībā apsaimniekoju šo saimniecību, tā teikt, no darba brīvajā laikā. Mans pēdējais darbs bija Rīgas mežu ierādīšana, un pensijā es aizgāju 2000. gadā. Sāpīgi jau tas bija – vairāku gadu laikā bijām nopelnījuši visu tehniku, kas nepieciešama mērniecības darbam, un tad kādā brīdī bijām kļuvuši lieki.

Kādu atceraties atmodas laiku, bija tāda sajūta, ka dzīvē sākas jauns posms?

Emocionāls pacēlums jau bija, man tas laiks palicis atmiņā galvenokārt ar avīzi “Atmoda”, kuru paši pavairojām, lai visi var izlasīt. Tomēr teikt, ka būtu bijusi tāda sajūta, ka nu tikai viss mainīsies uz labu, es nevaru. Nevar jau cerēt, ka īsā laikā atgriezīsies, teiksim, ulmaņlaiku kārtība. Turklāt nebija jau īsti kad nodoties tādiem prātojumiem – man visu šo laiku bija ļoti daudz darāmā, jo paralēli darbam savā profesijā es turēju trīs govis un apkopu ap astoņiem hektāriem zemes. Dienas pirmajā pusē biju mērniece, otrajā – zemniece. Tirgoju piena produktus, vienu laiku tirgū to varēja darīt tikai zem letes. Bija tik daudz visādu papīru pēkšņi jākārto, ka to jau neviens nevarēja dabūt gatavu. Bet man kundes tirgū gaida, jo par manu preci sen zina un grib tieši to. Tā nu es tirgoju un atceros, reiz viena dāma grozās gar manu galdu un neko nepērk. Līdz pēkšņi rāda man kaut kādu apliecību un liek pienu liet laukā. Es saku: “Kā? Pienu liet zemē? Tad jau es visu tirgus laukumu piešmucēšu.” Tā arī šī aizgāja, un es savu tirdzniecību turpināju. Tehnikas mums pašiem savas nebija, bet cilvēkus jau sarunāt varēja – par pieciem latiem nāca sienu vākt, par diviem latiem sievas nāca dārzu ravēt. Par laimi, man mājās bija arī palīgi – vīrs, dēls, vedekla, jo viena pati jau to visu paveikt nevarētu.

Un brīvajā laikā, ja tāds vispār Jums atlika?

Jā, ir pieticis laika arī hobijam – tā ir adīšana. Esmu noadījusi vairāk nekā tūkstoti zeķu pāru. Arī dūraiņus, pirkstainus cimdus. Zinu, ka mani adījumi ir aizceļojuši gana tālu, jo bija man kundes, kas tās zeķes un cimdus tirgoja tālāk tūristiem.

Ko varat teikt par šodienas Olaini, ja salīdzina ar laikiem, kad pilsēta tikai sāka augt?

Ja salīdzina ar tiem laikiem, kad es savas puķes uz Olaini vedu tirgot, – šodien jau tā ir pavisam cita pilsēta. Nevar pazīt. Jāsaka, pirmsākumos tā bija visai necila vieta, diezgan nesakopta. Šobrīd ir prieks Olainē iebraukt, pastaigāt un, jādomā, arī dzīvot.

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: 
datu.specialists@olaine.lv
 

 
 

Vārda dienas svin:
Leopolds, Undīne, Unda
Jaunumi e-pastā
Novembris, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930