Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 24. oktobris

       

Jaunumi

2018-09-27
Olaine atceras
Intervija ar Elgu Valdmani – cilvēku, kurš bijis klāt un aktīvi iesaistījies teju visos Latvijas neatkarības pasākumos.

 

Elga Valdmane ir viens no tiem cilvēkiem, kam ir izdevies būt klāt un aktīvi iesaistīties teju visos Latvijas neatkarības pasākumos kopš 1988. gada. Viņa atminas, ka briestošu pārmaiņu sajūta bijusi "gaisā" jau krietnu brīdi pirms tam, un starp nozīmīgākajiem Trešās atmodas laika cilvēkiem viņa īpaši izceļ Daini Īvānu, Juri Rubeni un žurnālistus no savulaik populārā raidījuma "Labvakar". Elga ir saglabājusi pašas veidotu citātu krājumu no tā laika politiķu, žurnālistu, kultūras darbinieku sacītā. Žurnālists un politiķis Mavriks Vulfsons kādā pasākumā 1990. gada 10. janvārī ir sacījis: "Uzvarēt mēs varam tikai vienā gadījumā – ja uzvarēs TF sabiedrotie. Cita ceļa mums nav. Pretējā gadījumā tā ir katastrofa. Mēs esam spiesti noskaņoties atbilstoši cilvēciskai sirdsapziņai. Demokrātija ir ārkārtīgi sarežģīta lieta. Esmu laimīgs, ka man izdevās pateikt to, ko visvairāk gaidīja Latvijā un pārējie progresīvie spēki." Jautājums par noskaņošanos atbilstoši sirdsapziņai ir aktuāls arī šodien.

Vai Olainē nonācāt tāpat kā citi "senie" olainieši – pēc studijām?

Jā, zinu, – daudzi Olainē sāka dzīvot pēc studijām, jo, apguvuši savu specialitāti, tika nosūtīti vai pieteicās paši uz kādu no tolaik tikko atvērtajām rūpnīcām. Mans ceļš uz Olaini sākās citādi – es uz šejieni atbraucu mācīties pēc vidusskolas pabeigšanas Skrundā, kur dzīvoja mana ģimene. Tai laikā tā bija Olaines 35. profesionāli tehniskā vidusskola, kas gatavoja jaunos darbiniekus strauji augošajai ķīmijas nozarei. Mana specializācija bija jonītu apmaiņas materiāli, tam laikam diezgan liels jaunums. 1964. gadā beidzu mācības un rudenī braucu uz Olaini stāties arodskolā. Atbraucu kā jau bērns no mazpilsētas – kārtīga, ar baltu apkaklīti, nozīmīti pie krūts. Un šis mazais nieciņš izsauca pamatīgu dusmu vētru no uzņemšanas komisijas vadītāja puses: sak’, kas tas par bļembuku, kāpēc nav komjaunieša nozīmītes? Izmeta mani laukā, taču, paldies Dievam, bija iejūtīgi cilvēki komisijā, kuri iznāca, nomierināja mani un iedrošināja stāties atkal pavasarī. Jo sekmes man bija labas. Bet manām attiecībām ar komjauniešu organizāciju jau bija zināma "priekšvēsture" – vidusskolā, dienā, kad visi stājās komjaunatnē, es nebiju skolā, un drīz vien sākās aktīvas represijas. Mammu izsauca uz skolu, un tā arī pateica – ja komjaunatnē neiestāšos, skolu pabeigt nevarēšu. Tas bija diezgan dramatisks brīdis, tēvs bija pilnībā pret, arī mamma, bet izejas nebija – skola taču jāpabeidz.

 Kāpēc pēc skolas izraudzījāties tieši ķīmiju?

Viens iemesls droši vien bija mūsu ķīmijas skolotājs, kurš bija liela autoritāte. Lielas bailes bija no viņa, milzīgs respekts. Vispār tas atšķir tos laikus no šodienas – skolotāja, pasniedzēja autoritāte, kas nereti ievirza bērnu vai jaunieti kādā karjeras virzienā. Otrs ietekmētājs bija latviešu literatūras skolotājs, – es biju viena no mīļākajām skolniecēm ar interesi par literatūru un domu, ka šis varbūt varētu būt mans ceļš. Tam noteikti ir saikne ar maniem senčiem, jo Pirmās atmodas aktīvs dalībnieks un literāts Andrejs Stērste ir mana vectēva brālis, dzejniece un tā saucamās "Franču grupas" dalībniece Elza Stērste – mammas māsīca. Tad, lūk, šis skolotājs kādudien mani ieaicināja pie sevis un sacīja, cik grūti ir dzīvot tad, ja tu domā vienu, bet tev jārunā kas pavisam cits. Tajos ārprāta laikos vieglāk bija, ja tu darbojies dabas zinātņu laukā, kur šie konflikti mazāk jūtami. Un trešais, arī nozīmīgs faktors, bija solījums gada laikā tikt pie dzīvokļa, kas nozīmētu, ka es atgriežos savas dzimtās Rīgas tuvumā. Uz dzīvokli solītā gada vietā bija jāgaida vairāk nekā desmit gadu – līdz 1977. gadam. Profesionālās karjeras izvēli tajos laikos ietekmēja arī šādas lietas, jo iespējas tikt pie savas dzīvesvietas bija ļoti ierobežotas.

Uzreiz pēc skolas sākāt darba gaitas?

Jā, strādāt sākām uzreiz pēc studijām, bija jāiesaistās nule uzbūvēto ražotņu labiekārtošanā un uzkopšanā. Starp citu, gandrīz gadu turpat Ķīmisko reaktīvu rūpnīcas teritorijā arī nakšņojām, jo īsti nebija kur palikt. Kopumā Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā kā laborante nostrādāju gandrīz 12 gadu, biju aktīva arodbiedrības darbiniece, arī tā saucamā "kultorģe". Diemžēl manā gadījumā profesija iedragāja veselību un, pēc ārsta norādījumiem, es vairs ķīmijas tuvumā nedrīkstēju rādīties. Strādāju Rīgā dažādos uzņēmumos un amatos, visilgāk – "Latvijas gāzē".

Kad parādījās pirmās sajūtas par lielajām pārmaiņām, kas briest?

Vēl pirms avīzes "Atmoda" un pirms visiem atmodas notikumiem jau bija šī pārmaiņu sajūta. Grūti pateikt, kur un kā tā radās. Domāju, vieniem tā bija ģimene, kur Latvijas pagātne tomēr tika pārrunāta. Piesardzīgi, katrs savas izpratnes robežās, bet tas notika. Atceros, mans tēvs bija noglabājis grāmatu "Baigais gads", ko es kā bērns biju uzgājusi un iznesusi sētā bērniem parādīt. Nu, par to varēja būt ļoti smagas sekas, tēvs grāmatu sadedzināja. Otra lieta, kas lika sajust pārmaiņas, ir dažādu aizliegumu un ierobežojumu pieaugums. Aizdomīgums. Mēs centāmies ik gadu nolikt svecīti un ziedus Brāļu kapos un pie Čakstes pieminekļa. Puķes, protams, sarkanas un baltas, izkārtotas karoga krāsās. Atceros, divi stalti kungi ādas mēteļos reiz to kompozīciju izjauc, tiklīdz šie aiziet, mēs ar draudzeni esam klāt un saliekam atpakaļ. Tagad brīnos, kā mums nebija bail…

Tad Jums tomēr bija priekšstats un zināšanas par to, kas Latvijā patiesībā ir noticis?

Protams. Man bija izveidojies priekšstats par to, ka ir iznīcināta Latvijas zemniecība, saimnieki un mūsu inteliģence. Jo daudzi no viņiem bija mani radinieki. Un šī sajūta palika. Vēlāk bija jāsaskaras ar izteikti negatīvu, agresīvu attieksmi pret latviešu valodu, pret latviešiem vispār. To katru rītu "izbaudījām" sabiedriskajā transportā pa ceļam uz darbu. Tas mūsu patriotismu tikai uzkurināja. Pamazām auga sajūta, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Un, tā kā šis pārmaiņu laiks sakrita ar manu jaunību, es gluži loģiski iesaistījos, kur un kā vien spēju.

Kas ir tie notikumi, kuri palikuši atmiņā no tiem laikiem visspilgtāk?

No tā laika spilgtas atmiņas saistās ar protestiem pret metro būvi, kas bija viena no pirmajām plaši publiskajām kustībām pret oficiālās varas virzītu projektu. Pārmaiņu organiska daļa manā pieredzē noteikti bija koris. Dziedāju pie Haralda Medņa, un tur mums bija kolektīvs, kurā bijām savējie. No lielajiem pasākumiem jāpiemin manifestācija "Par tiesisku valsti Latvijā", kas notika Mežaparka lielajā estrādē 1988. gada 7. oktobrī. Protams, "Baltijas ceļš", kur diezgan tālu braucām ar autobusu, – atceros, Arvīds Stepka kopā ar Juri Pavlovu ar velosipēdiem veda līdzi lielo Latvijas karogu. Faktiski man ir ļoti laimējies, jo esmu piedalījusies visos tā laika nozīmīgajos pasākumos. Pat izlūdzos brīvsoli no slimnīcas barikāžu laikā, lai varētu būt tur, palīdzēt, piedalīties. No šodienas skatpunkta skatoties, varu teikt, ka milzīgs ieguvums ir cilvēki, kas bija man apkārt tajā laikā un ar kuriem iepazinos.

Bet kāpēc Jūs gājāt un iesaistījāties? Varēja taču palasīt avīzi, radio paklausīties un viss.

Nē, bija sajūta, ka ir jārīkojas, ka jāiesaistās, nedrīkst palikt tikai kā vērotājs no malas. Viena no tādām spilgtām atmiņām ir pikets pret Skrundas lokatoru, ko noturējām Skrundā aptuveni nedēļas garumā. Kāds majors iznāca pie mums, sāka visai provokatīvi izrunāties, bet pietika viņam klusi pateikt: "Ejiet no mums tā tālāk, no Jums ļoti spēcīgi smird," lai viņu pamatīgi apmulsinātu un dabūtu no mums prom. Tāpat bija ar oficieru madāmām, kas nāca virsū bravurīgi, agresīvi, taču, kad mierīgi parunājāmies un izrādījās, ka viena ir ukrainiete, viena poliete un tā tālāk, tad mūs jau aicināja uz kafiju. Ar cilvēkiem ir jārunā.

Vai iznāca arī kāda saķeršanās ar varasiestādēm?

1988. gada 25. martā tika atļauts pieminēt deportāciju upurus. Neoficiāls piemiņas brīdis notika Brāļu kapos, bet atceļā daudzi vēlējās pabūt arī pie Brīvības pieminekļa, daži nolika ziedus. Apkārt miliču ķēdes ar suņiem, un vienubrīd sākās tāda kā grūstīšanās, cilvēkus sāka raut uz melnajām bertām. Es noliku savas puķītes un, redzot apkārt notiekošo, sapratu, ka tas var beigties nelāgi. Atskatījos uz pieminekli, laikam kādu solīti paspēru tā virzienā, kad vienā momentā jutu, kā man rokas izgriež dzelžainā tvērienā. Nezinu, kāpēc, bet palaida mani vaļā, paveicās.

Vai nebija bail?

Nebija. Atminos, darbabiedrene man vaicāja: vai tu nebaidies, ka rītdien viss var mainīties un mēs nonāksim tur, kur agrāk nonāca daudzi līdz mums? Godīgi sakot, brīnos, kā un kāpēc es tā arī nenonācu čekas mājā, jo savus uzskatus neslēpu un iesaistījos visur, kur vien spēju. Uzņēmumā "Latvijas gāze" Tautas frontes nodaļa tika izveidota jau 1988. gadā, es biju šīs grupas padomē un veicu lielu daļu tā saucamā "papīra darba" – sūtīju korespondenci, apkopoju dokumentus, daļa no tiem vēl tagad ir manā personīgajā arhīvā. Arī uzņēmumā bija daudz aktīvistu, kas iestājās par neatkarību un ne jau tikai vārdos, bet rīkojās. Piemēram, 1988. gada 18. novembrī nolēmām, ka gāzes tornī ir jāpaceļ Latvijas karogs. Vīri pa nakti to arī piestiprināja, no rīta sākās milzīgs ļembasts. Izsauca visu Tautas frontes grupu pie vadības, sākās pārrunas, un kompromiss bija tāds, ka karogu noņems tikai pulksten 14.00. Tā arī notika, un dažiem karoga noņemšana bija kā eļļa ugunī, – mūsu kolektīvā bija kāds ļoti emocionāls gruzīnu tautības cilvēks, kurš burtiski "uzsprāga" pēc karoga noņemšanas.

Ko varat sacīt par Olaines attīstību?

Kopumā varu teikt, ka Olaine ir ļoti attīstījusies, tā šodien ir pavisam cita pilsēta. Un tomēr man ir viens vēlējums, vēlēšanās, lieta, ko es gribētu mainīt, tiesa, nezinu – kā. Runa ir par mūsu cilvēku kultūras līmeni – runā, izturēšanās veidā, uzvedībā. To gribētos mainīt, jo ne jau tikai sakopti parki veido jauku dzīves telpu, pamatā tie ir cilvēki.

 

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: info@fpda.lv 
 

Vārda dienas svin:
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Jaunumi e-pastā
Oktobris, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031