Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 15. novembris

       

Jaunumi

2018-10-30
Olaine atceras
Intervija ar Juri Kaķi - "Baltās rozes" bruņinieku.

"Esmu nacionālists," – par sevi uzsvērti saka jaunolainietis Juris Kaķis. Latvijas patriots "līdz kaulam", cilvēks, kurš par brīvu Latviju domāja jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Ne tikai domāja, bet arī rīkojās – kopā ar dienesta biedriem Juris izveidoja slepenu organizāciju "Baltā roze", kuras mērķis bija pulcināt Latvijai lojālus ļaudis un cīnīties pret padomju režīmu. Ieceri, kura varēja mainīt Latvijas vēstures ritējumu, izjauca nodevība. Patriotisms Jurim ir mantots no tēva, un par skaistākajiem gadiem viņš sauc atmodas sākuma laiku deviņdesmitajos. Juku laikā Juris ir apsargājis Rīgas pili, sekojis padomju militārajai tehnikai Rīgā, apgādājis Jaunolaini ar laikraksta "Atmoda" aktuālajiem numuriem un sarkanbaltajiem karogiem.

Sacījāt, ka Jaunolainē esat ienācējs. Kad un kā tas notika?

Esmu atmigrējis uz šejieni no Taurupes, kur saplēsos ar vietējo priekšnieku un drīz bija skaidrs, ka palikšana tur nebūs. Bija reiz sabraukuši talcinieki no Rīgas, vedām sienu. Vakars nāk virsū, pļava milzīga, un viens no talciniekiem man vaicā: "Paklau, ja mēs visu lauku šovakar novāksim, aizvedīsi uz staciju?" Nu, protams, es apsolīju, pēdējo kravu vedām jau melnā naktī. Agri no rīta es viņus aizvedu un pēc tam dabūju pamatīgu brāzienu no direktoriņa, ka, lūk, bez viņa ziņas esmu aizvedis strādniekus. Tā pamazām sākās un pieņēmās spēkā mūsu nesaskaņas – vispirms "piekasījās" man, vēlāk arī sievai, tāpēc pārvācāmies. 1973. gada 1. maijā abi ar sievu atbraucām uz Jaunolaini, bija iespēja tikt pie darba toreizējā padomju saimniecībā "Olaine", kas tad jau bija pārtapusi par sovhozu. Vadīju smago "Gaz–53", vēlāk arī autobusu un tā saucamo "bobiku", tāpat citas mašīnas. Kopumā kā šoferis esmu nostrādājis 30 gadus, tostarp ar "gaziku" braucis līdz Mukačevei Aizkarpatos un Sizraņai Tatarstānā. Tie ir braucieni vairāku diennakšu garumā ar tā laika smago mašīnu – bez stūres pastiprinātājiem, ērtiem krēsliem un kondicionieriem, pa pamatīgām bedrēm, bez degvielas uzpildes punktiem ik pa 100 kilometriem un kafejnīcām. Kafiju tolaik ņēmu līdzi trīslitru burkā, lai pietiktu visam ceļam. Īpaši bija jāuzmanās ar degvielu, lai vienmēr būtu rezerve kannās un nepaliktu pusceļā. Turklāt milzīgi bagātajā un varenajā PSRS tādu vienkāršu lietu kā benzīns dažkārt pārdeva tikai ierobežotā apjomā.

Kur esat dzimis?

Manas tēva mājas ir Plāterē, kas atrodas netālu no Madlienas. Plāterē beidzu skolu, pēc tam mani iesauca dienestā. Mums bija liela saimniecība – 50 hektāru zemes, 20 govis, četri zirgi – tur pamatā saimniekoja mamma, bet tēvs pēc profesijas bija mežsargs. Tēvu zaudēju, vēl pavisam mazs būdams, – 1944. gada septembrī viņu nošāva, jo tēvs bija Aizsargu komandieris. Par viņu maz atmiņu palicis, bet mans patriotisms, nacionālisms – tas droši vien gan ir no tēva. Pārdomājot tos laikus, brīnos, kā mammai izdevās ar mums, trim bērniem, izvairīties no izsūtīšanas. Mēs jau arī izstrādājām visādus brīnumus.

Dienestā arī bijāt šoferis?

Nē, armijā es aizgāju 1960. gadā, mani nosūtīja uz Minskas Augstāko inženiertehnisko skolu. Ar šo laiku man saistās īpašs stāsts. Kopā ar dienesta biedriem, tur bijām kādi 12 latvieši, izveidojām organizāciju "Baltā roze", kuras mērķis bija cīnīties par brīvu Latviju. Apņēmāmies, ka, no armijas pārnākot mājās, katrs savā pilsētā aģitēsim par iestāšanos organizācijā un mēģināsim iekustināt mūsu zemes atbrīvošanas procesu. Bijām pat apliecības jau uztaisījuši ar numerāciju līdz 100 tūkstošiem. Tātad vēl 30 gadus pirms lielās atmodas mums bija sava atmodas kustība, kurai gan diemžēl nebija lemts izaugt par kaut ko lielāku. Mūs nodeva, un nodevējs bija latvietis, tiesa, ne organizācijas dalībnieks, bet tāds, kurš bija par mums padzirdējis.

Kurš bija organizācijas iniciators?

To izdomāja viens vecāka gadagājuma armijas biedrs uzvārdā Didžus, drosmīgs un krietns cilvēks. Žēl – viņu notiesāja un nosūtīja uz lēģeri Mordovijā, kādu laiku sarakstījāmies, tad saziņa pēkšņi pārtrūka, un vairāk par viņu neko neesmu dzirdējis.

Bet Jums pašam jau arī sods negāja secen.

Jā, bija kara tribunāls, un saņēmu sodu – divus gadus nosacīti. Aizturēšana notika tā: es biju norīkots pavadīt vienu majoru uz Lietuvu, un šī komandējuma laikā pēkšņi parādījās informācija, ka pie Didžus esot atrasti kaut kādi nepareizi papīri. Mani paņēma ciet Minskā, aizveda uz čeku, ielika šaurā būcenī, kur noturēja vairākas dienas. Bija pratināšanas, un pēc tam nosūtīja uz citu armijas daļu, kur kādu laiku turēja, un tad palaida mājās. Pirms dienesta biju iestājies medniekos, tikko jaunu bisi nopircis, un, kolīdz es 1963. gada nogalē atgriezos Latvijā, vietējais milicis bija klāt, lai es atdodot plinti. Nu, viens labs cilvēks mani bija brīdinājis, tāpēc es paspēju to bisi pārdot un milicim varēju uzrādīt kvīti. Ar to tā lieta bija cauri. Bet čekas interesi par sevi es vēl kādu laiku jutu gan. Tolaik dzīvoju Berģos un viens tips visu laiku vazājās man līdzi, praktiski ne soli neatkāpās. Vienreiz es viņam piegāju klāt un teicu: "Paklau, ja es tevi vēl reizi pamanīšu, iešu pie tavas priekšniecības un teikšu, ka tu esi galīgi švaks sava amata meistars." No tā laika viņš pazuda, iespējams, man piekomandēja kādu prasmīgāku.

Tad Jums jau tajā laikā – sešdesmito gadu sākumā – bija sajūta, ka Latvija var kļūt brīva?

Jā, mums par to bija pilnīga pārliecība. Mēs, latvieši, kas dienējām kopā, par to runājām ēdnīcā, stadionā un citur. Apkārt tikai krievi un ukraiņi, neviens jau neko nesaprata. Kas to zina, kā viss varēja pagriezties, ja nebijis šī nodevēja. Jo apņemšanās bija liela, mēs diezgan sīki bijām sākuši plānot savu rīcību. Pat studējām Ļeņina darbus par to, kā viņš organizēja revolūciju Krievijā.

Ar ko Jums palicis atmiņā laiks, kad sākās atmoda? Kādās aktivitātēs bijāt iesaistīts?

Vispirms jau es no Lāčplēša ielas Rīgā vedu šurp laikrakstus "Atmoda". Par laimi, mans priekšnieks tajā laikā bija sovhoza galvenais veterinārārsts Pēteris Auzāns, ļoti saprotošs, labs cilvēks. Barikāžu laikā, kad naktīs braucu uz dežūrām pie televīzijas, pa dienu vismaz varēju pagulēt. Direktors jau nu gan bija tāds, kurš dzīvoja ar cerībām par veco laiku atgriešanos, bija viņam pacēlums puča laikā, bet pēc tam atkal nekā. Nebija jau daudz te to "Atmodas" lasītāju, jo pilsēta bija ļoti krieviska. Tad sākās mītiņi un demonstrācijas – atceros, kad pirmo reizi ieraudzīju tautas tūkstošus Daugavmalā, sarkanbaltie karogi visapkārt… skaists laiks. Vēlāk iestājos Zemessardzē, darbu sovhozā atstāju, jo bija jau sajūta, ka tur viss iet uz leju. Un sāku strādāt apsardzes uzņēmumā "Rosme". Viens no pirmajiem maniem objektiem, ko vajadzēja apsargāt, bija Rīgas pils. Tas bija deviņdesmito gadu pats sākums, vēl pirms amatā stājās Guntis Ulmanis. Viņš jau ieradās ar savu svītu, tad mums tur vairs nebija ko darīt. Vēlāk sāku apsargāt kādreizējo VDK objektu "Andrejbaudās", kur čekai bija izveidots noklausīšanās punkts.

Vai pils apsargāšanas laikā bija kādi starpgadījumi?

Piedzīvojumi jau bija visādi. Pils mūrī kādreiz bija durvis, kas veda uz iecienītu kafejnīcu. Pēc kafejnīcas likvidēšanas jaunieši turpināja nākt, šī bija, kā saka, sen iemīta taciņa. Mēs durvis bijām noslēguši, taču daudzi mēģināja rāpties pāri mūrim, dauzījās pie durvīm un tamlīdzīgi. Man bija ierocis, nekādu bažu vai problēmu nebija, tikām galā ar visām situācijām.

Kā gāja barikāžu laikā?

Mans postenis bija pļavā starp TV torni un televīzijas ēku. Kopā ar savu grupu turp devāmies naktīs. Kad dažkārt manu auto uz tilta apdzina smagās mašīnas, kas brauca uz barikāžu vietām, – tā bija neaprakstāma sajūta. Lepnums, sajūsma, pārliecība, ka varam paveikt gandrīz visu. Visskaistākie gadi! Paši domājām, ko un kā darīsim, kā aizstāvēsimies, nekādu baiļu nebija. Atceros, reiz ar manu "bobiku" izsekojām krievu bruņumašīnu, lai noskaidrotu, kur ir viņu bāze, kādas aktivitātes tur notiek, cik liela ir spēku koncentrācija. Izsekojām, noskaidrojām, ka nekāda lielā aktivitāte nav novērojama, un gandarīti braucām atpakaļ.

Un kādas ir sajūtas par vēlākajiem gadiem?

No visiem mūsu prezidentiem es izceltu Vairu Vīķi-Freibergu, kas bija gan uzticama Latvijai, gan spējīga. Par valdībām, parlamentiem neko daudz negribas sacīt – no vienas puses, ir jūtama zināma attīstība, bet daudzas lietas tomēr ir gājušas greizi. Tik daudz dzird runājam par blēdībām un zagļiem, bet kāpēc viņus nevar likt cietumā – to es nespēju saprast.

Informāciju sagatavoja:

Olaines novada pašvaldības

Sabiedrisko attiecību speciālists

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: 
datu.specialists@olaine.lv
 

 
 

Vārda dienas svin:
Leopolds, Undīne, Unda
Jaunumi e-pastā
Novembris, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930