Olaines novads - aktīvs, industriāls, zaļš!         Piesakies pašvaldības izdevuma "Olaines Domes Vēstis" saņemšanai Tavā pasta kastītē!     

2018. gada 14. decembris

         

Jaunumi

2018-12-04
Olaine atceras
Intervija ar "Olainfarm" arodorganizācijas vadītāju Rudīti Bērziņu.

Uzņēmuma “Olainfarm” arodorganizācijas vadītāja Rudīte Bērziņa ir viena no senākajām uzņēmuma darbiniecēm – darbu farmācijas ražotnē viņa uzsāka 1972. gada vasarā, vēl pirms “Olainfarm” bija sākta ražošana. Viņas bagātīgā pieredze ļauj labi izprast gan darbinieku vajadzības, gan uzņēmuma attīstības iespējas. Rudītes Bērziņas izaicinājums ir būt vidutājai starp šiem abiem, nereti visai pretrunīgajiem, procesiem. Un saglabāt trauslo balansu viņai izdodas – te palīdz gan pieredze Augstākās Padomes darbā, gan zināšanas par “Olainfarm” izaugsmi un grūtībām. Šis ir viens no retajiem lielajiem ražošanas uzņēmumiem, kas no plānveida ekonomikas ir spējis mainīties un tagad sekmīgi konkurē farmācijas tirgū visā pasaulē.

Saruna ar Rudīti Bērziņu noslēdz visa šī gada laikā ilgušo rubriku par atmodas laiku Olaines pilsētas un novada ļaužu atmiņās. Kopš 2016. gada pavasara ik mēnesi esam vēstījuši par mūsu novada vēsturi, tāpēc turpmāk priecēsim ar stāstiem par nākotni – cilvēkiem, kuri domā un būvē 21. gadsimta Olaini.

Sākšu ar jau ierastu jautājumu šajā rubrikā. Kāds ir bijis Jūsu ceļš uz Olaini?

Esmu dzimusi Mazsalacā, abi mani vecāki bija skolotāji. Agri zaudēju mammu, viņa gāja bojā autonegadījumā, ar tēti pārcēlāmies uz Limbažu pusi. Tur gāju vidusskolā. Man ļoti gribējās turpināt mācīties daiļdārzniecību vai ko līdzīgu. Stājos Bulduru Dārzkopības tehnikumā, eksāmenus jau biju nokārtojusi. Gaidot komisijas lēmumu, nejauši dzirdēju, ka pie viņiem pieiet kāds svešs kungs un vaicā, kāda ir atzīme vienai no pretendentēm. Tur atbild: “Trīs.” Svešinieks saka: “Jūs ko? Zināt taču, kas ir viņas vecāki, trīs viņai neder.” Ar šo epizodi man bija gana. Izņēmu dokumentus un aizgāju prom, tā arī mācības neuzsākusi. Mājās dabūju brāzienu no audžumammas, bet ko nu vairs. Otrs priekšmets, kas man patika, bija ķīmija, un tā arī es aizgāju pa šo ceļu. Pirms Olaines vēl gadu nostrādāju kā pionieru vadītāja Pāles skolā.

Esat starp pirmajiem “Olainfarm” darbiniekiem, kas strādā uzņēmumā kopš tā dibināšanas.

Jā. Gadu mācījos Olaines arodskolā un 1972. gadā sāku strādāt tikko uzbūvētajā Olaines Ķīmiski–farmaceitiskajā rūpnīcā. Atceros, pirmajos mēnešos mēs, jaunas meitenes tikko no skolas, palīdzējām iekārtot cehus, tīrījām, krāsojām, vācām gružus. Tas bija augusts, ražot sākām oktobrī. Nonācu sestajā cehā, kur 10. oktobrī tika uzsākta pirmā produkta “Furagīns” ražošana.

Vispirms dzīvojām kopmītnēs, namā, kur tagad atrodas Olaines dome. Šajā ēkā bijām kopā ar tā saucamajiem zekiem: otrajā stāvā mēs, piektajā – viņi. Durvis vienmēr bija jāpieslēdz, jo citādi istabā varēja ierasties nelūgti viesi. Pēc dažiem gadiem saņēmu ģimeņu kopmītni, kur divas ģimenes dzīvoja divistabu dzīvoklī – katrai sava istaba, pārējais kopīgs. Bija jau arī cilvēki, kas kādu laiku dzīvoja rūpnīcā, jo bija vajadzīgi strādnieki, ļoti strauji auga iedzīvotāju skaits, un visiem vienkārši nepaspēja uzbūvēt dzīvokļus. Mehāniķi priecājās, sak, ja kāds darbinieks saslimis, vienmēr var pamodināt kādu, kurš tepat guļ.

Ar ko tas laiks palicis atmiņā?

Man iespiedies atmiņā tā laika kultūras nams – garena vienstāva celtne, kas atradās tur, kur šobrīd strūklaka. Katru nedēļu tur notika ballītes – atceros, visi sanāca mēteļos, zābakos, kādā stūrī visu salika, un dejas varēja sākties. Vasarā ballējās parkā, kur bija uzslieta neliela koka estrādīte un dēļu podests dejotājiem.

Bijām arī aktīvā dzīvesveida cienītājas, tāpēc kopā ar pilsētas sporta metodistu Pustavalova kungu organizējām vērienīgus sporta svētkus kopā ar ģimenēm, tūrisma braucienus un citas aktivitātes. Cilvēkiem bija liela pašiniciatīva, interese un vēlme kopā kaut ko paveikt.

Ar kādu priekšstatu atnācāt uz savu nākamo darbavietu?

Kad mācījos, man bija tāds romantizēts priekšstats, ka farmācijas uzņēmums – tas ir darbs baltā halātā perfekti tīrā vidē, kur top sterilas tabletītes. Patiesība izrādījās pavisam atšķirīga. Kad nonācu rūpnīcā, man izsniedza tādu diezgan prasta auduma specapģērbu, cimdus līdz elkoņiem, gumijniekus… Ja vajadzēja ko notīrīt, bija šļūtene un birste. Tas, ko es biju tolaik iedomājusies, – aptuveni tā zāļu ražotnē izskatās šodien, mans priekšstats ir īstenojies.

Nebija doma tomēr iet atpakaļ uz dārzkopību?

Bija, es pat iestājos Lauksaimniecības akadēmijā uz agronomiem. Bet tad nāca ģimenes pieaugums un studēt vairs īsti nebija iespējams, tāpēc paliku vien pie ķīmijas. Galu galā tas man jau bija pazīstams.

Kā veidojās Jūsu karjera “Olainfarm”?

Ražošanas cehā kopumā nostrādāju 22 gadus. Kad reorganizācijas dēļ šo cehu likvidēja, man piedāvāja darbu uzņēmuma kancelejā. Tas bija traks laiks, deviņdesmito gadu sākums, kad notika lielas pārmaiņas un rūpnīcas liktenis vispār bija zem lielas jautājuma zīmes. Sākums bija grūts, jo cehā viss bija skaidrs, darbs grūts un fizisks, bet labi zināms. Te – darbs ar papīriem, turklāt tad jau vēl nebija tādu saziņas līdzekļu kā šodien. Piemēram, faksu nebija, pasūtījumi no ārvalstīm bija jāveic pa teletaipu – vajadzēja ievadīt tekstu kā telegrammu, kuru saņēmu lentītes veidā ar caurumiņiem, kas savukārt tālāk jānosūta uz NVS valstīm. Tas bija vienīgais ātrākais sazināšanās veids. Man visu to saimniecību dažās stundās ierādīja, un nākamajā dienā es jau bija viena pati. Pirmās nedēļas pat svaru zaudēju no satraukuma, kā spēšu visu izdarīt, bet bija vien jāsaņemas un jādara. Tā arī no 1994. gada sāku strādāt kancelejā, neilgā laikā kļuvu par vadītāju.

Pēc dažiem gadiem “Olainfarm” gāja cauri saviem grūtākajiem laikiem – bija mēneši, kad nebija pat iespējams izmaksāt algas. Tā laika uzņēmuma vadītājs Antons Buls godīgi stājās priekšā darbinieku sapulcē un skaidroja, kāda ir situācija. Kopā lēmām, vai savelkam jostas un pērkam izejvielas cerībā, ka būs labāk, vai izņemam naudu algās un klapējam to bodi ciet.

Kas izšķīra “Olainfarm” likteni, ka tas ne tikai izdzīvoja, bet kļuva par tik veiksmīgu uzņēmumu?

Tas, ka 1997. gadā mūs privatizācijas ceļā pārņēma Valērijs Maligins. Uzskatu, ka tas bija viņa nopelns. Viņa personības un “biznesa ķēriena” nopelns.

Kā nonācāt arodbiedrības vadībā?

Tas notika pirms astoņiem gadiem. Iepriekšējais arodorganizācijas vadītājs aizgāja pelnītā atpūtā, es tajā laikā jau vairāku gadu garumā biju viņa vietniece, tāpēc tiku atstāta par pienākuma izpildītāju līdz nākamajām vēlēšanām, tad arī tiku ievēlēta par arodorganizācijas priekšsēdētāju. Mēs esam salīdzinoši liela arodorganizācija – kopumā tajā ir ap 620 uzņēmuma darbinieku. Lepojamies ar darba koplīgumu, kas ir viens no modernākajiem un labākajiem Latvijā. Jāsaka, ka spēcīgi pamati sadarbībai ar arodorganizāciju ar labām sociālajām garantijām tika ielikti nelaiķa Valērija Maligina laikā. Šodien varam novērtēt, ka arī pārmaiņu laikos ir iespējams justies salīdzinoši stabili. Starp citu, novembra sākumā mūsu uzņēmuma arodorganizāciju apbalvoja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība kā labāko arodorganizāciju savā nozarē.

Ir skaidrs, ka arodbiedrība ir ieguvums darbiniekam, bet ko tā dod uzņēmumam?

Tā dod skaidrus spēles noteikumus. Jo nav jau tā, ka tie uzņēmumi, kuros nav arodbiedrības, par saviem darbiniekiem nerūpējas. Taču šīs rūpes ne vienmēr ir sistemātiski sakārtotas, ne vienmēr darbinieki var paļauties uz to, ka vienā brīdī nenotiks kādi pavērsieni. Arodbiedrība dod drošības sajūtu darbiniekiem, stiprina darba kolektīva saliedētību, uzlabo mikroklimatu, tas nozīmē, ka darbinieks ir motivētāks, var teikt – patriotiskāks, kas kopsummā veicina visas rūpnīcas izaugsmi.

Atgriežoties pie vēstures, – kāda bija “Olainfarm” kolektīva reakcija uz atmodas procesiem 90. gadu sākumā?

Man jāsaka, ka izteiktu negāciju, pretestības kolektīvā nebija, Latvijas centienus labi izprata un novērtēja dažādu tautību cilvēki. Protams, bija izņēmumi. Man, piemēram, nav saprotams, kāpēc cilvēki, kuri dzīvo te ilgus gadus, latviešu valodu tā arī neiemācās. Atceros, kā jaunībā, atnākot uz Olaini no lauku skolām, daudziem bija grūtības ar krievu valodu. Ar vārdnīcu tulkojām tehnoloģiskās instrukcijas, ko mums izsniedza krievu valodā. Iztulkojām un sapratām. Darba ikdienā sarunvaloda bija krievu, jo pārsvarā cehos strādāja darbinieki no Krievijas. Gribot negribot mazākumam bija nepieciešamas krievu valodas zināšanas. 22 gadu laikā biju tā iemācījusies krievu valodu, ka latviski vairs raiti nepratu runāt.

Kas Jums visvairāk iespiedies atmiņā no tā laika?

Es no 1980. gada divos sasaukumos biju Augstākās Padomes (AP) deputāte, ievēlēta no Olaines. Otrais sasaukums bija jau pašā astoņdesmito gadu nogalē – pārmaiņu laiks, kad sākas Tautas frontes kustība. Sasaukumā no 1985. gada papildus vēl biju AP priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova vietniece, bija nācies vadīt arī sēdi, kad priekšsēdētājs bija saslimis. Jāsaka, ka 4. maija deklarācija lielā mērā jau tapa šajā laikā, un nākamais AP sasaukums to pieņēma. Emocionāli šis laiks bija… neatkārtojami pacilājošs un piesātināts. Piedalījos tautas manifestācijās un mītiņos, bija liels lepnums par to, ka esi latvietis. Kad uz Mežaparku atbrauca “Čikāgas piecīši”, koncerts izsauca prieka asaras un dziļas dvēseliskas sajūtas, man šķiet, līdz rītam tur sēdējām, dziedājām. Neaizmirstami!

Protams, atmiņā ir palicis barikāžu laiks, kad devāmies uz Vecrīgu ar tādu sajūtu, ka… kas zina, varam arī neatgriezties. Ap roku likām papīra aproces, kur norādīti personas dati, adrese un asinsgrupa. No vienas puses, bērni paliek mājās, taču neiet arī nebija iespējams, jo bija izteikti tāda sajūta, ka piedalāmies ļoti svarīgā lietā.

Vai kā AP deputātei bija iespēja kaut kur aizbraukt?

1987. gadā no AP mani deleģēja kā Latvijas pārstāvi lielā PSRS delegācijā, kas apmeklēja ASV. Bijām pirmā lielā grupa, kas brauca šādā oficiālā vizītē. Katru braucēju pārbaudīja krustu šķērsu, un arī brauciena laikā mūs uzmanīja ik uz soļa. Bija stingri reglamentēts, kur un ko drīkst, ko nedrīkst, lai tikai padomju pilsonis netaptu samaitāts. Taču tas jau tāpat notika. Ieraugot veikala automātiskās durvis, citrusaugļus, kas katrs ietīti atsevišķā papīrā, ieraugot pārbagātību veikala gaļas stendā, bija skaidrs, ka pie mums kaut kas nav kārtībā.

Ņemot vērā to, cik būtiski pēdējās desmitgadēs ir mainījusies Olaine, – kā vērtējat pilsētas attīstību?

Ļoti patīk, pilsētas attīstība ir jūtama, redzama ik uz soļa. Var uzskaitīt daudzus dažādus objektus, kas tapuši pilsētnieku ērtībām, – peldbaseins, divi stadioni sporta aktivitātēm, Mežaparks, gājēju un velosipēdistu celiņi, mācību iestādes un citi. Pašlaik tiek rekonstruēts mūsu meitas uzņēmums “OlainMed”. Dzīvojamo namu attīstība varētu būt viens no lielajiem mērķiem, par ko jādomā nākotnē, bet no salīdzinoši mazākām lietām – būtu pilnveidojama estrāde, jo nav atsevišķas telpas māksliniekiem, kaut mums ir milzīgi liels pasākumu klāsts olainiešiem, un par to jāpateicas novada pašvaldībai un kultūras centra darbiniekiem. Savam uzņēmumam es novēlu piepildīt tās idejas un attīstības virzienus, ko bija iecerējis, bet nepaspēja paveikt Valērijs Maligins.

Informāciju sagatavoja:

Olaines novada pašvaldības

Sabiedrisko attiecību speciālists

Drukāt

Olaines novads

Olaines novada pašvaldība
Tālrunis: 67964333
Mob.tālr.: 20178620
e-pasts: olainesdome@olaine.lv

Olaines pagasta pārvalde
Tālrunis: 67962442
Mob.tālr.: 29510971
e-pasts: pagasts@olaine.lv

Datu aizsardzības speciālists
Tālrunis: 26658265, 27753113
e-pasts: 
datu.specialists@olaine.lv
 

 
 

Vārda dienas svin:
Auseklis, Gaisma
Jaunumi e-pastā
Decembris, 2018
P
O
T
C
Pk
S
Sv
12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31