Olaines panorāma
Olaines novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Inārai Brencei šogad amatā aprit apaļi 18

Olaines novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Inārai Brencei šogad amatā aprit apaļi 18

Olaines novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Inārai Brencei šogad amatā aprit apaļi 18

Ģimenes sākums

Jaunā pāra saderīgums ir redzams jau pirmajā brīdī, saka Ināra Brence, kura kopš 2001. gada novadījusi jau 1300 laulību ceremoniju.

Olaines novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Inārai Brencei šogad amatā aprit apaļi 18. Vēl ilgāks stāžs Inārai ir Olaines domes deputātes darbā, kur viņa jau kopš 1997. gada pārstāv “sociāldemokrātus”.

Ināras bērni jau nostiprinājušies paši savā dzīvē – dēls Aigars ar ģimeni dzīvo Īrijā un strādā ar hokeja pārraidēm saistītā TV kanālā, bet meita Līga ir Valsts augu aizsardzības dienesta Augu aizsardzības līdzekļu novērtēšanas daļas vadītāja.

Kā nonācāt Dzimtsarakstu nodaļā?

Par Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju strādāju kopš 2001. gada augusta. Mani uzaicināja tā laika Olaines pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Pavlovičs, jo mana priekšgājēja šajā amatā – Eleonora Keisele – devās pensijā. Domes vadītājs zināja, ka veselības stāvokļa dēļ man būs jāpārtrauc darbs “Olainfarm”, acīmredzot bija noskatījis mani šai vakancei.

Kāpēc bija jāmaina darbs?

Strādājot “Olainfarm” Centrālajā laboratorijā, man bija sākusies alerģija, tāpēc darbu nācās mainīt. Pavloviča kunga piedāvājums nāca īstajā brīdī, es piekritu ātri. Man bija tikai viens nosacījums – lai darba vietā būtu dators. Šodien tas varbūt skan savādi, bet gadsimtu mijā datori vēl tikai sāka ienākt mūsu dzīvē un darba vietās, taču bija skaidrs, ka tas uzlabos un atvieglos darbu. Tā kā datoru man apsolīja, tad bija vien jānāk (smejas).

Tad Jums nācās apgūt jaunu profesiju?

Jā, divas nedēļas gāju uz Zemgales ielu 24, kur tolaik atradās Dzimtsarakstu nodaļa, un Eleonora Keisele man laipni ierādīja, kas un kā darāms. Diezgan īsā termiņā, bet jāsaka, ka pie ļoti zinoša un pieredzējuša cilvēka visu var apgūt ātri. Varbūt ir tāds priekšstats, ka Dzimtsarakstu nodaļa ir vieta laulībām un viss, taču mūsu atbildībā ir dzimšanas un miršanas faktu reģistrācija, vārdu, uzvārdu un tautības ieraksta maiņa, dzīvesvietas deklarēšana, kā arī izmaiņu veikšana civilstāvokļa aktu reģistros. Plašs darba lauks.

Izglītība Jums ir ķīmijas jomā?

Esmu beigusi Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti. Pēc studijām mūs kā jaunos speciālistus nosūtīja uz “Olainfarm”, kur sāku strādāt 1980. gadā. Tā arī 21 gadu nostrādāju Centrālajā laboratorijā.

Ķīmija bija viena no manām interešu jomām. Tajā laikā – pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados – ķīmija piedzīvoja strauju augšupeju. Bija daudzsološa nozare. Turklāt man paveicās ar ķīmijas skolotāju. Es esmu no Salacgrīvas, tur arī pabeidzu vidusskolu.

Vai darba vietu varējāt izvēlēties?

Izvēlēties varēja tad, ja bija skaidrs, ka tevi kā jauno speciālistu ņem pretī un nodrošina dzīvesvietu. Olainē bija kopmītņu piedāvājums, kas arī lielā mērā visu izšķīra. Taču nekad neesmu nožēlojusi, ka nonācu šeit, jo jau pēc gada “Olainfarm” sastapu savu nākamo vīru. Iepazināmies visai interesantos apstākļos – blakus “Olainfarm” esošās kūdras fabrikas ēdnīcā. Abas rūpnīcas atdalīja pamatīgs žogs, taču tas netraucēja baltos halātos tērptajiem “Olainfarm” darbiniekiem nokļūt kūdras fabrikas ēdnīcā. Tur bija daudz garšīgāk. Tā nu mēs gandrīz katru dienu rāpāmies pāri žogam, lai nebūtu jāiet milzīgs līkums līdz vārtiem un atpakaļ. Tā arī sastapāmies – ēdnīcā, augsto žogu nupat pārvarējuši, laimīgi.

Vai nebija milzīgs kontrasts, no klusas laboratorijas nonākot Dzimtsarakstu nodaļā, kur darbs pamatā saistīts ar komunikāciju?

Manā gadījumā kontrasts nebija liels, jo es jau kopš 1997. gada esmu Olaines domes deputāte, biju arī “Olainfarm” Centrālās laboratorijas arodbiedrības šūniņas vadītāja. Tāpēc sabiedriska rakstura darbs un komunikācija ar cilvēkiem man jau bija labi zināmas lietas.

Vai atceraties savus pirmos laulājamos?

Atceros gan – tās bija laulības vecajā mūsu nodaļas adresē Zemgales ielā 24. Pāris bija no Olaines atklātā cietuma. Satraukuma dēļ šo to piemirsu, bet kopumā viss gāja diezgan gludi. Biju pamatīgi gatavojusies, jo jaunajā darbā biju nostrādājusi tikai nedēļu.

Šobrīd nebrīvē esošie tiek laulāti cietumos, kur es regulāri dodos uz izbraukuma laulībām. Jāsaka, cilvēki tur pamatīgi gatavojas šim notikumam – līgavas rūpīgi pārdomā apģērbu, cietums līgavainim parasti palīdz sagādāt ziedus, atbilstoši apģērbties.

Kā Jūs izvēlaties sakāmo laulību brīdī?

Ir obligātā daļa, kas jāpasaka visiem vienādi. Pārējais ir atkarīgs no jaunā pāra. Ir cilvēki, kuri paši izdomājuši, ko vēlas pateikt laulību brīdī, un īsais “jā” tiek aizstāts ar garāku solījuma runu. Ir arī, kas vēlas noklausīties tikai juridisko tekstu un neko vairāk. Lielāka sagatavošanās un improvizācija parasti notiek izbraukuma laulībās.

Vai ir kādas kāzas, kas palikušas atmiņā ar kaut ko īpašu?

Reiz ceremonija notika mežā – starp priedēm, mellenājos, bija nolikti balti krēsli un skaisti dekorēts galds. Tēvs veda līgavu pie nākamā vīra pa saules apspīdētu meža ceļu. Turpat ielejā viesiem bija klāti galdi, skanēja mūzika un arī putnu dziesmas. Gandrīz vai jāsaka – perfektas kāzas. Nezinu, kā būtu bijis, ja lītu lietus vai uzkluptu dunduri, kā gadījās citā līdzīgā ceremonijā pie Melnā ezera purva. Arī – viss pārdomāts un gaumīgi izveidots, bet odu un dunduru bari radīja diezgan lielu blakusefektu.

Vai ir gadījušies arī tādi, kas aizmirst gredzenus vai pieprasa kaut ko dīvainu?

Ir gadījies, ka atnāk stundu vēlāk, jo kāzu rītā pēkšņi kaut ko nav varējuši atrast. Bet bez gredzeniem pagaidām nav nākuši. Tādas izteikti dīvainas, neizpildāmas vēlmes es neatceros, bet viens gadījums gan palicis prātā. Laulājamie pilnīgi visu vēlējās rozā krāsā – no apģērba līdz ziediem Dzimtsarakstu nodaļas zālē.

Cik pārus vienā dienā var salaulāt?

Lielākais skaits ir bijis zīmīgajos datumos, piemēram, 07.07.2007. vai 08.08.2008., – tad laulājām no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, ik pa stundai. Bet tie ir izņēmumi, parasti tie ir trīs četri pāri dienā.

Esat salaulājusi ap 1300 pāru. Saderību droši vien varat noteikt jau pēc pirmās sarunas?

To redz jau pirmajā mirklī. Pēc tā, kā viņi ienāk, kā izturas viens pret otru, kā sarunājas. Vai jaunais vīrs palaiž topošo sievu pa priekšu vai slāj iekšā, it kā viņas nemaz nebūtu. Tādi “sīkumi” liecina par cilvēku savstarpējo sapratni un atbilstību.

Gadās arī ļoti īsas laulības, kad nodzīvo kopā vien dažas nedēļas. Manā praksē bija tā, ka sieviete apprecējās tikai tāpēc, lai iespītētu savai īstajai mīlestībai. Protams, tur nekas stabils nevar sanākt.

Vai ir kaut kas, ko Jūs gribētu savā darbā izmainīt, uzlabot?

Man patīk izbraukuma laulības, tāpēc es labprāt gribētu laulāt visā Latvijā. Šobrīd likums man ļauj to darīt Olaines novadā, taču ir bijuši daudzi piedāvājumi laulāt, piemēram, Rundāles pilī, jūras krastā un citās skaistās vietās. Mums tomēr jūrmalas nav, taču, ja cilvēki šo skaisto mirkli ir iedomājušies pie jūras, man diemžēl nākas atteikt.

Kāds bija Jūsu ceļš politikā?

“Olainfarm” Arodkomiteja savulaik cieši sadarbojās ar Zviedrijas arodbiedrībām, kur bija daudz sociāldemokrātu. Tā šī ievirze par cilvēka interesēm kā prioritāti pāri visam citam pārliecināja arī mani. Kad mani uzaicināja startēt vēlēšanās, bija skaidrs, ka šo virzienu politikā es varu pārstāvēt.

Turklāt ar Zviedriju man ir īpaša saikne, jo mammas vecāku uzvārds – Švēde – apliecina, ka zviedru laikos senči ir ienākuši no turienes. To pierāda arī dzimtas koks. Esmu mācījusies zviedru valodu. Domāju, ka Latvijai kopumā ir daudz ko mācīties no šīs zemes un Ziemeļvalstīm kopumā, jo domāšanā un pasaules uztverē esam diezgan tuvu, bet dzīves līmenis atšķiras būtiski.


Olaines novadā laulātie, jaundzimušie un mirušie, 2018. g.

Olaines novadā dzimuši: 220

Olaines novadā miruši: 229

Noslēgtas laulības: 92

13 pāri svinēja zelta kāzas (50 gadi laulībā)

3 pāri svinēja dimanta kāzas (60 gadi laulībā)