Olaines panorāma
LDDK: par nabadzības risku mazināšanas iespējām jāvienojas NTSP

LDDK: par nabadzības risku mazināšanas iespējām jāvienojas NTSP

LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone: „Esam gandarīti, ka Finanšu ministrija ir ņēmusi vērā 2012.gada maijā NTSP rosinātos priekšlikumus prioritāri paaugstināt atvieglojumus par apgādībā esošajām personām un celt neapliekamā minimuma apjomu.  Šāds risinājums palielinātu ienākumus mājsaimniecībām ar augstu nabadzības risku, piemēram, ģimenēm ar bērniem.”

Nabadzības risku novēršana
Vērtējot nabadzības riskus pēc mājsaimniecības tipa LDDK ir konstatējusi, ka saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, augstākais nabadzības risks ir nepilnām ģimenēm ar bērniem, kā arī ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem. Vērtējot nabadzības riskus pa vecuma grupām, saskaņā ar CSP datiem augstākais nabadzības risks ir personām no dzimšanas līdz 17 gadu vecumam.

Ņemot vērā augšminēto, efektīvākais un piemērotākais nodokļu instruments nabadzības mazināšanai ir prioritāri paaugstināt atvieglojumus par apgādībā esošajām personām līdz brīdim, kad tas sasniedz Ls 165 līmeni (otrai lielajai sociāli mazaizsargātajai grupai – pensionāriem – noteiktais neapliekamā minimuma līmenis), bet pēc tam iespēju robežās paaugstināt neapliekamā minimuma. Finanšu ministrijas piedāvātie risinājums tiktu ieviests 2014.gadā, bet tā aprēķins tiktu veikts nevis 2013.gadā, bet 2014.gadasākumā. LDDK uzstāj, ka aprēķinam jābūt veiktam jau 2013.gadā.

Minimālā alga
Darbinieku atalgojums ir atkarīgs no kvalifikācijas, pieprasītā atbildības līmeņa, darba intensitātes, produktivitātes un citiem faktoriem. Ja darba ņēmēja algu noteicošie faktori neatbilst valsts minimālās algas noteiktajam līmenim, tad darba devējs vai nu ir spiest piemaksāt uz citu darbinieku darba rēķina vai viņš no šādas darba vietas piedāvājuma atsakās (likvidē) un meklē citus risinājuma variantus.

Minimālā alga ir sliekšņa alga pie vis zemākās kvalifikācijas un zemākās darba intensitātes. Minimālās algas lielums nav labklājības rādītājs. Par labklājības izaugsmi liecina vidējā alga valstī, jo pie ļoti līdzīga minimālās algas apjoma var būt ļoti atšķirīga vidējā alga, kuras straujākam pieaugumam ir nepieciešama konkurētspējīgāka nodokļu politika (zemāki darbaspēka nodokļi) un sakārtotāka uzņēmējdarbības vide, piemēram, mazāks administratīvai slogs.

Ja valdība paceltu minimālo algu, tad nedaudz uzlabotos to personu pirktspēja, kuras saņem minimālo algu, kas veicinātu nelielu pieaugumu kopbudžeta ieņēmumos no sociālās apdrošināšanas iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Tajā pašā laikā pastāv risks, ka bezdarbs reģionos pieaugs – samazinātos nodarbinātība zemas kvalifikācijas un zemas intensitātes darbos, kā arī pensionāru un studentu nodarbinātība.

Tāpat LDDK neatbalsta Finanšu ministrijas piedāvājumu - diferencēta neapliekamā minimuma ieviešanu, jo šāds modelis nerisina nabadzības problēmu, neveicina „aplokšņu algu” izskaušanu, kā arī paredz turpināt esošo sistēmu, kad valsts pakalpojumu apmaksu un pensionāru paaudzes nodrošināšanu uzlikt uz personām (gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem), kuras legāli maksā nodokļus no vidējām algām un algām, kas ir augstākas par vidējo algu valstī. Ieviešot diferencētu neapliekamo minimumu, tā administrēšanas izmaksas pieaugs.

Pieņemot izsvērtu lēmumu NTSP ietvaros, kur darba devēju un darba ņēmēju pārstāvji konsultē valdību par privātā sektora ekonomiskajām iespējām realizēt kādu no valdības piedāvātajām izmaiņām normatīvajos aktos tai skaitā nodokļu politikā, iespēja šos lēmumus efektīvi ieviest ir daudz augstāka.

Informāciju sagatavoja:

Agnese Alksne, LDDK korporatīvās sociālās atbildības un komunikāciju eksperte