Olaine atceras

Trīsstāvu nams Zemgales un Zeiferta ielu krustojumā iepretim 1. vidusskolai olainiešiem galvenokārt saistās ar veikalu "Elvi" tā pirmajā stāvā, taču reti kurš zina, ka šī ir viena no pirmajām daudzdzīvokļu mājām mūsu pilsētā. Uzcelta dažus gadus pirms Olaine ieguva pilsētas tiesības, tā kļuva par celtnieka Roberta Stankeviča pirmo ēku. Viņa vadībā vēlāk tapusi teju puse no visiem Olaines dzīvojamajiem namiem, un tieši tāpēc interviju sēriju "Olaine atceras" sākam ar Robertu Stankeviču. Padomju laikos viņa darbs ticis augstu novērtēts – par Roberta vadīto celtnieku brigādi savulaik rakstījusi avīze "Cīņa", "Sovetskaja Latvija", "Darba Balss" un citi laikraksti, turklāt viņš saņēmis arī dažādus apbalvojumus.

Vairākas dienas pēc mūsu sarunas Roberts man zvana, jo atcerējies vēl kādu no saviem darba kolēģiem, kas rakstā noteikti jāpiemin. Spēja saprasties ar visdažādākajiem cilvēkiem daudzus gadus ir bijusi un vēl aizvien ir Roberta Stankeviča prasme, kas balstījusi viņu celtnieka profesijā.

Kad un kā nonācāt Olainē?

Tas bija 1964. gada maijs, man bija 25 gadi, un es biju nesen atgriezies no armijas Novosibirskā. Tur strādāju celtniecības bataljonā, ieguvu pamatīgu rūdījumu, kas vēlāk ļoti noderēja. Esmu dzimis Bauskas rajonā, kādu brīdi pēc armijas dzīvoju un strādāju Rīgā, bet, ņemot vērā to, ka no armijas līdzi atbrauca mana dzīvesbiedre, bija jāatrisina dzīvokļa jautājums. Uzzināju, ka šeit top ķīmijas rūpnīcas un notiek celtniecība, tāpēc braucu lūkot darbu.

Tolaik jau bijāt pieredzējis celtnieks?

Ne pārāk. Sāku kā strādnieks, bet pēc kāda laika mūsu brigadieri priekšniecība “nometa”, un brigāde izvēlējās mani par brigadieri, lai gan tobrīd biju pats jaunākais. Kaut kā spēju sastrādāties ar cilvēkiem, man uzticējās. Tā sāku vadīt mūrniekus, parasti brigādē bija aptuveni 15 cilvēki, bet reiz bija pat 27 cilvēku brigāde. Tagad stāstu – neviens netic, bet tā saucamo celtnieku māju, piecstāvu namu, uzmūrējām piecu mēnešu laikā. Darbs turpinājās visu diennakti, trijās maiņās – katra astoņas stundas. Līdzīgā tempā savulaik tapa Rīgas centrālā dzelzceļa stacija, kur es arī piedalījos kā mūrnieks, un pēc otrās maiņas, ap diviem naktī, mēs ar kājām devāmies uz mājām Āgenskalnā. Kopumā no 1955. līdz 1995. gadam strādāju celtniecībā, līdz aizgāju pensijā. Kopš tā laika līdz pat šim brīdim mūrēju krāsnis, kamīnus un skursteņus.

Kas te toreiz notika, kad ieradāties Olainē?

Veidojās industriālā zona, pie dzelzceļa bija kopmītnes un divas piecstāvu mājas. Nekā cita vēl nebija. Atceros, mazliet zeme līgojās zem kājām, tāda bija šī vieta. Tāpēc pamatu būvi es vienmēr īpaši pieskatīju. Reiz būvējām deviņstāvu māju, skatos, dzen pāļus, bet tie tādi aizdomīgi īsi izskatās. Lai pēc tam nebūtu nepatikšanas, izsaucām no projektu institūta speciālistu, kurš skaitīja, ar cik sitieniem iedzen pāli, līdz tas atduras. Tie bija sešus metrus gari pāļi, bet tā vieta bija mīksta, un es viņiem teicu, ka jāliek deviņi metri. Nekā, pāļus nenomainīja. Pēc mājas pabeigšanas man zvanīja tehniskais uzraugs, sak', nāc, skaties! Māja bija sākusi sēsties, bija jāstiprina pamati.

Tolaik būvniecību uzraudzīja stingrāk?

Līdz Zolitūdei uzraudzība bija niecīga, daudzi būvinženieri aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Tagad es mūrēju kamīnus un krāsnis un bieži redzu, kā notiek mājas celtniecība. Nu… Ko es varu pateikt? Redzu, ka nav nekādas saprašanas par to, ko dara. Manā laikā tomēr bija stingrāk, piemēram, bija tehniskais uzraugs, kurš klātienē pieskatīja visu būvniecības procesu un gatavoja aktus par darbiem, kurus vēlāk vairs nevar vizuāli pārbaudīt. Teiksim, armatūru saliekam, sametinām, bet betonu virsū gāzt nedrīkstam, kamēr darbs nav pieņemts un nav parakstīts akts par to, ka viss ir kārtībā.

Cik ilgi esat būvējis Olainē?

Trīsdesmit gadus esmu šeit strādājis, un aptuveni puse no Olaines dzīvojamajiem namiem ir manas brigādes celti. Arī trīs bērnudārzi un 2. vidusskola. Gandrīz visas ķieģeļu mājas atceros labi, paneļu mājas gan ir stipri līdzīgas, par tām man jāpiedomā. Centāmies uzbūvēt, cik nu labi varējām. Dažreiz jau tie projekti nebija pārdomāti. 602. sērija ir neizturīga, tur starp paneļiem ir gropes, kurās jāmontē iekšā speciāla gumija. Taču tās gropes nav ideālas, gumija nepieguļ, tāpēc veidojas spraugas. Piepildījām tās šuves ar tepi. Turklāt paneļiem darba gaitā mēdza notrūkt cilpas, tie krita zemē. Ceļamkrāna operatoram bija jābūt izcili veiklam, jo viens panelis sver sešas tonnas. Ja cilpas sāk trūkt, tad ir jāpaspēj pagriezt ceļamkrānu tā, lai krītot panelis nevienu neaizķertu. Kad šīs mājas cēlām, man tās pat sapņos rādījās, jo atbildība tomēr bija ļoti liela.

Vai materiālu bija gana? Ir tāds priekšstats, ka mūždien kaut kas pietrūka, par katru skrūvi bija jāplēšas.

Nu, es neko negaidīju, zvanīju uz rūpnīcām pats un teicu, kad un ko vajag. Bija pat tā, ka rūpnīcās neklausīja inženiera vai priekšnieka teikto, bet gaidīja manu zvanu, jo zināja, jā, tagad patiešām vajag. Mēdza jau pasūtīt uz priekšu, ar rezervi, lai tik visu ved, un ko tad ar šīm detaļām iesākt? Inženieris nāca pie manis nikns, es viņam pretī: "Zini, ko Suvorovs atbildēja caram? Kara laukā cars te esmu es!"

Kā to brigādi varējāt savaldīt? Cilvēkiem tomēr ir dažādi raksturi un uzskati.

Man bija izveidojies brigādes kodols – cilvēki, ar kuriem kopā nostrādāju 25 gadus. Tas ir liels spēks. Es gribētu pieminēt Nikolaju Cvetkovu, Broņislavu Romeli, Antonu Verpahovski, Leonīdu Šabuņko, Valdu Gredzenu, Zigrfīdu Girgensonu, Georgu Cvetkovu, pārvaldes priekšnieku Vladimiru Bondarevu, inženierus Rūdolfu Kermanu un Ļevu Kotleru. Brīnišķīgi cilvēki, lai gan zinu, ka daudzu no viņiem vairs nav.

Nāca jau arī klāt daudzi cilvēki, var teikt, no ielas nāca un lūdzās, lai es pieņemu, jo, ja labi strādāja, varēja tikt pie dzīvokļa. Tā daudzus arī paņēmu, cilvēki iemācījās strādāt un vēlāk bija pateicīgi. Tagad ar izbrīnu domāju – kā es ar to visu tiku galā? Katrs rasējuma punktiņš bija jāatrod dzīvē, un katrs cilvēks jānoliek savā vietā. Vakaros bija jāpārbauda, ko nu kurš ir izdarījis, jo pats pa dienu mūrēju. Atceros, ka vienreiz atnāca jauniņais, bija ziema, mēs betonējām pamatus, bet viņš sarāvies stāvēja un drebinājās. Saku: "Kusties, citādi nosalsi!" un uzsitu viņam uz pleca. Pēc tam viņš bieži atcerējās to dienu un teica citiem: "Nekas, pirmos desmit gadus būs grūti, bet pēc tam paliks vieglāk.”

Ko tagad darāt?

Bez darba man ir ļoti grūti, tāpēc es turpinu strādāt pie kamīniem, krāsnīm [Roberts rāda foto albumu, kurā iemūžināti desmiti viņa darbu, aut.]. Nu jau kādus četrdesmit gadus ar to nodarbojos. Agrāk jau brīvdienās iesāku mūrēt, man tas iepatikās, un tagad es esmu visu Latviju apbraukājis, tā mūrēdams. Bija arī sarežģījumi ar veselību, bet man ir īpaša rūdījuma metode jau no armijas laikiem – katru rītu zem aukstas dušas.

 

Īsi par Olaines vēsturi:

Olaines kā apdzīvotas vietas veidošanās aizsākās 1939. gadā līdz ar kūdras ieguves nozares attīstību – kūdras purvos un kūdras brikešu fabrikā strādājošie veidoja kūdras rūpnīcas ciemata iedzīvotāju lielāko daļu.

1956. gadā Olainē uzsāka jaunu rūpnīcu celtniecību, un 1959. gadā no Rīgas uz Olaini pārcēla līmes fabriku.

No 1962. līdz 1965. gadam Olainē tika celti jauni rūpniecības objekti, sākās dzīvojamo ēku būvniecība.

1963. gadā kūdras rūpnīcas strādnieku ciemats kļuva par Olaines pilsētciematu un saglabāja šo statusu līdz 1967. gada februārim, kad 332 hektāru lielā teritorija, kurā bija aptuveni septiņi tūkstoši iedzīvotāju, ieguva pilsētas tiesības.

Gaidām jūsu priekšlikumus stāstiem par Olaines tapšanu!

Ņemot vērā to, ka kopš februāra esam saņēmuši vairākus ieteikumus turpmākajām intervijām rubrikas "Olaine atceras" ietvaros, pagarinām ieteikumu iesniegšanas termiņu līdz 30. aprīlim.

Kā jau zināt, šogad sākam gatavoties nozīmīgiem svētkiem – piecdesmitajam Olaines dibināšanas gadam, ko kopīgi sagaidīsim 2017. gada februārī.

Viena no iecerēm ir uzrunāt tos cilvēkus, kuri ir piedalījušies Olaines pilsētas tapšanā tās pirmsākumos. Katrā "Olaines Domes Vēstis" numurā – no šī gada marta līdz nākamā gada janvārim – publicēsim sarunu ar vienu cilvēku, kurš varētu mums izstāstīt savu stāstu par Olaines dibināšanu un pirmajiem pilsētas dzīves gadiem. Kāda bija mūsu pilsētas ikdiena sešdesmitajos gados? Kā Olaine tika iecerēta un būvēta? Kur un kā ļaudis atpūtās? Šie un citi līdzīgi jautājumi – un olainiešu atmiņās ietvertās atbildes uz tiem – veidos kopīgu stāstu par to, kādas ir mūsu pilsētas saknes.

Aicinām ikvienu no jums, kurš pats var dalīties savā stāstā par Olaines pirmsākumiem vai arī var ieteikt kādu cilvēku, kura stāsts par to varētu būt interesants, iesūtīt mums pieteikumu! Tajā jānorāda cilvēka vārds, uzvārds un kontaktinformācija, kā arī īsa informācija par atmiņu vai notikumu, par kuru šis cilvēks varētu mums pastāstīt.

Sarunas ar interesantāko stāstu autoriem interviju formātā tiks publicētas izdevumā "Olaines Domes Vēstis" – katrā numurā viena intervija. Iesūtītos stāstus vērtēs pilsētas 50. gadadienas svētku koncepcijas izstrādes darba grupa.

Aicinām iesūtīt arī vēsturiskas fotogrāfijas (tās tiks ieskenētas, oriģinālus atdosim īpašniekiem) vai arī diapozitīvus, vai negatīvus (melnbaltus vai krāsainus), dokumentu kopijas, interesantus faktus vai notikumus, un citus materiālus, kas, jūsuprāt, būtu vērtīgs papildinājums pilsētas 50. jubilejā.

Ieteikumus par intervējamajiem cilvēkiem gaidīsim līdz šī gada 30. aprīlim uz e-pastu olainesdome@olaine.lv vai pa pastu – Olaines novada pašvaldība, Zemgales iela 33, Olaine, Olaines novads, LV-2114, ar norādi "Olaine atceras". Klātienē vēstules, fotogrāfijas, stāstus un citus materiālus var atstāt Apmeklētāju pieņemšanas un informācijas centrā, Zemgales ielā 33 (1. stāvā), Olainē.

Neviens no vērtīgajiem stāstiem neies zudumā, jo esam izveidojuši īpašu sadaļu pašvaldības portālā, kā arī svētku programmas ietvaros taps cita veida izdevumi, kur mums lieti noderēs jūsu līdzdalība.