Bērns, kurš grib lasīt – galvenais nosacījums ir vecāku iesaiste

Viens no lielākajiem bērna draugiem ir garlaicība. Tā motivē lasīt un meklēt nodarbes ārpus ekrāna

Ar būvinženieri Feliksu Ciunelu un viņa bērniem – Adriju (9) un Renāru (12) – tiekamies Olaines bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā. Bibliotekārei viņi ir labi pazīstami apmeklētāji – vieni no aktīvākajiem lasītājiem Olainē, kuri te viesojas regulāri. Arī šodien ir atnesuši krietnu grāmatu kaudzi nodošanai, un izraudzījušies jaunas līdzņemšanai. Mēs tiekamies vienu dienu pēc 2026. gada augusta postošās vētras, kad elektrība vēl visur nav atgriezusies, bet Ciunelu mājās gaisma jau spīd kopš vakardienas. “Viņi zināja, ka mums tas ir īpaši aktuāli, – bērniem taču vajadzēs lasīt!” saka Felikss, kura ģimenē lasīšana ir daļa no ikdienas.

Kāds ir “noslēpums” tam, ka Jūsu bērni labprāt lasa? Kā to panācāt?

Felikss: Viss sākās ar to, ka vakaros lasījām grāmatas bērniem, kad viņi vēl bija pavisam maziņi – aptuveni no gada vecuma. Sākumā īsu brīdi, kādas piecas minūtes, bet pakāpeniski palielinot šo laiku līdz 15, 20 minūtēm. Svarīgi, ka to dara katru vakaru, sistemātiski. Ar sievu izlēmām, ka gribam šādu īpašu laiku katru dienu, kuru veltām bērnam. Un tā tas ir palicis līdz šodienai, – lai arī abi lielākie bērni jau sen lasa paši, arī lasīšana priekšā ir saglabājusies.

Kāpēc tieši grāmatas? Vai abi ar sievu daudz lasāt?

Felikss: Nē, neesam paši aktīvāki lasītāji. Bērnībā daudz slimoju, tad sanāca lasīt diezgan daudz. Īpaši patika fantastika. Tagad vairāk klausos audiogrāmatas. Bet lasīšanas rituāls ģimenē sākās, jo gribējām kaut ko darīt kopā, un tā, lai laiks tiktu pavadīts vērtīgi. Grāmata šķita labākas variants, jo tas arī ieaudzina cilvēkā vēlmi lasīt.

Vai meklējāt grāmatas, kas piemērotas bērnu vecumam, jeb lasījāt visu, kas pašiem patika?

Felikss: Sākumā, kamēr bērni ir tik mazi, ka nevar pretoties, izvēlējāmies to, kas vairāk patika pašiem (smejas). Vēlāk, kad mazajam parādās raksturs, tu redzi, kas viņu aizrauj, un, kas ne pārāk. Tad jāpieskaņojas bērnam. Sākumā tās bija īsas grāmatiņas, bērnu dzejoļi, bet pamazām var pierast pie sarežģītākiem tekstiem.

Jums abiem ir līdzi savas šī brīža mīļākās grāmatas, bet, vai atceraties, kas jums patika agrāk?

Renārs: Pirms sāku mācīties skolā, sāku lasīt Hariju Poteru. Sērijas pirmā daļa man palikusi atmiņā visspilgtāk. Sākumā mamma un tētis lasīja priekšā, tad sāku lasīt pats. Vispirms ļoti lēnām, bet tad ātrāk, jo gribējās uzzināt, kas notiks tālāk.

Adrija: Kad biju maza, visvairāk man patika princešu grāmatas.

Felikss: Varu piebilst, ka mūsu ģimenē superhits bija dzejolis “Zinātkārais kaķēns” (bērnu dzejoļu grāmata, no poļu valodas tulkojusi Valija Sarkane, atdzejojusi Ieva Tarvida, Zvaigzne ABC). Tas ir tik daudz lasīts, ka aizvien atceros šo dzejoli no galvas.

Un šā brīža mīļākās grāmatas?

Renārs: Man tā ir grāmata “Artēmijs Fauls” – tā ir vienlaikus fantastika, taču viss notiek mūsdienās. Ļoti interesanta ir feju pasaule un arī aizraujošs ir galvenais tēls Artēmijs Fauls, kurš ir ļoti gudrs un apķērīgs. Un stāsts ir aizraujoši uzrakstīts.

Adrija: Mana mīļākā grāmata ir “Harijs Poters un Fēniksa ordenis”. Esmu izlasījusi visu sēriju, bet šī man patīk vislabāk, jo tā ir bieza un to var lasīt ilgāk.

Vai tagad arī lasāt katru dienu, jeb tad, kad sagribas?

Renārs: Es lasu diezgan daudz. Gandrīz katru dienu.

Adrija: Man arī iznāk gandrīz katru dienu.

Jūs katrs savā klasē droši vien esat lielākie lasītāji. Vai citi bērni par to nav pārsteigti?

Renārs: Neesmu vienīgais – ir vēl daži, kam patīk lasīt. Varbūt viņi nezina, ka esmu izlasījis tik daudz, bet nekā īpaši pārsteidzoša tur nav.

Kā jums pašiem šķiet, kā var ieinteresēt bērnus lasīt?

Renārs: Pirmā problēma ir grāmatu vāki – daudzi izvēlas grāmatu pēc tās krāšņā vāka, taču saturs citreiz nemaz nav tik aizraujošs. Ir ļoti gari ievadi, kuriem bērni netiek pāri, un grāmatu pamet. Vajadzētu, lai notikumi sākas ātrāk. Un grāmatu vāki, vai nosaukumi… dažreiz tie nav tik interesanti, lai šo grāmatu izvēlētos, tāpēc tā paliek neizlasīta. Lai arī varbūr ir laba.

Adrija: Es bieži izlasu īso tekstu par grāmatu tās aizmugurē. Ja tas mani ieinteresē, tad es izvēlos šo grāmatu.

Vai vari minēt kādu piemēru?

Adrija: Mani ļoti aizrāva “Komisārs Caps” (bērnu detektīvgrāmatu sērija, autori Katja Reidere un Dirks Hennigs, no vācu valodas tulkojusi Ilona Burka, Zvaigzne ABC) un “Lases un Majas detektīvaģentūra” (bērnu detektīvgrāmatu sērija, autori Martins Vīdmarks un Helēna Villisa, no zviedru valodas tulkojušas Daina Grūbe un Inga Grezmane, Zvaigzne ABC).

Felikss: Par to, kas pievērš bērnus lasīšanai. Pirmkārt, jau pieminētā lasīšana priekšā. Otrkārt, kopš piedzima bērni, mums mājās vairs nav televizora. Jūtamies bez tā ļoti labi. Protams, mēs kopā skatāmies multenes, bet tie ir īpaši vakari, kad ieslēdzam projektoru un skatāmies multenes visi kopā. Trešā lieta, – ekrāna laika ierobežojumi, kas mūsu gadījumā ir diezgan strikts nosacījums. Mēs ar sievu uzskatām, ka viens no lielākajiem bērna draugiem ir garlaicība. Jo garlaikojoties, tu esi spiests izdomāt, kā sevi nodarbināt. Vai nu tā ir grāmata, vai kāda nodarbe ārā, – garlaicība motivē kaut ko darīt un piedzīvot.

Ko cilvēkam dod tas, ka viņš vai viņa lasa?

Felikss: Bērnam – veidojas un tiek trenēta iztēle. Pieaugušajam grāmata ļauj atslēgties no ikdienas, atpūsties.

Adrija: Man tas ir tā, ka izlasot vienu grāmatu, es gribu nākamo. Un tas ļauj labāk iepazīt pasauli.

Renārs: Var nokļūt vietās, kur nav iespējams pabūt dzīvē. Var piedzīvot visu ko. Ja iejūties tekstā, tas var būt ļoti interesanti. Laiks paiet ātri.

Vai jums ir kādi labi piemēri no latviešu autoru sarakstītām grāmatām?

Adrija: Jā, piemēram, Viestura Ķerus “Korras pasaules” (Liels un mazs).

Renārs: Man patīk Dzintara Tilaka grāmatas, tikai žēl, ka viņu ir tik maz. Esmu izlasījis visas, kas pieejamas bibliotēkā.

Jums ar skolā uzdoto vasaras lasīšanu droši vien nav nekādu problēmu?

Renārs: Mums ir jālasa grāmatas, kas iekļautas Bērnu žūrijā, bet es tās jau biju izlasījis… pirms vasaras.

Adrija: Mums ieteica izlasīt trīs grāmatas, bet es būšu izlasījusi vairākus desmitus.

Ko jūs ieteiktu tiem bērniem, kuri līdz šim nav lasījuši, betr gribētu pamēģināt?

Adrija: Lielākā problēma ir laika pavadīšana telefonos, un tāpēc lasīšana vairs nešķiet interesanta. Varbūt ekrāna laika limits var palīdzēt. Ja iesāk lasīt aizraujošu grāmatu, tad jau būs interese paņemt arī nākamo. Un izrādās, ka lasīšana nav nemaz tik grūta, bet ir diezgan interesanta.

Renārs: Vajadzētu sākt ar plānākām, vienkāršākām grāmatām. Un jāsaprot, kas cilvēku interesē? Vēl es ieteiktu sākt ar Hariju Poteru – tas ir stāsts, kas ievelk un pēc pirmās daļas izlasīšanas daudzi grib ķerties pie nākamās. Lasīšana ar laiku kļūst raitāka, pamazām tas kļūst aizraujoši.

Felikss: Ja runā par konkrētām grāmatām, ieteiktu sākt ar mazā pūķa Kokosrieksta sēriju (vācu autora Ingo Zīgnera bērnu grāmatu sērija, latviski izdevis J. Rozes apgāds). Šo sēriju gan pirkām, gan ņēmām bibliotēkā. Arī bibliotēkas apmeklējums ir svarīgs posms lasīšanā, jo grāmatas ir dārgas, ne visas var nopirkt. Bet galvenais nosacījums ir vecāku iesaiste. Līdzīgi kā ar puķēm dārzā – tās ir jālaista un jāapčubina, un arī bērns prasa vecāku uzmanību. Ja vecāki iesaistīsies, tad viss būs labi.

Video saruna redzama šeit (pašvaldības Youtube kanālā).

Norišu ciklu “Kopiena lasa” kopš 2025. gada sākuma īsteno Olaines Kultūras centrs, Olaines Vēstures un mākslas muzejs, Olaines novada izglītības iestādes, Olaines Pieaugušo izglītības centrs un Olaines novada pašvaldība.

Augustā ieteiktās grāmatas

Adrija iesaka:

“Harijs Poters un Fēniksa ordenis”, Džoanna K. Roulinga. No angļu valodas tulkojuši Ingus Josts, Ieva Kolmane, Sabīne Ozola, Māra Poļakova (Zvaigzne ABC).

Renārs iesaka:

“Artēmijs Fauls”, Oīns Kolfers. No angļu valodas tulkojusi Ieva Kolmane (Jumava).

Felikss iesaka:

“The Expanse”, James S. A. Corey (Daniel Abraham, Ty Frank). Romānu sērija, līdz šim sērijā iznākuši deviņi romāni.

Osvalds iesaka:

“Sapņi pilnos teikumos”, stāstu krājums, Ilze Jansone (Dienas Grāmata).