Olaines Sv. Elizabetes evaņģēliski luteriskā baznīca - 270
Šī gada 25. jūlijā apritēs 270 gadi, kopš ir iesvētīta jaunuzceltā Olaines Sv. Elizabetes evaņģēliski luteriskā mūra baznīca. Šī ir novada vecākā celtne, kas nonākusi līdz mūsdienām. Tā ir saglabājusi neparastu pievilcību, mieru sevī.
Pirmā Olaines draudze tika dibināta 1635. gadā un dievkalpojumi tika noturēti zemnieka Skadiņa mājās, tāpēc šo draudzi dēvēja par Skadiņa draudzi. Olaines apkārtne bija Rīgas pilsētas īpašums, tādēļ 1638. gadā Olainītes upītes krastā ar Rīgas pilsētas finansējuma palīdzību tika uzcelta pirmā koka baznīca. Šis ir brīdis, kad draudzes nosaukums mainījās, jo baznīcas iesvētīšanas brīdī draudzes nosaukums tika dots par godu skandināvu svētajam patronam un aizstāvim – Olafam. No Olafa vārda tika atvasināts vārds Oleyn (tagadējais Olaines nosaukums).
Pirmās koka baznīcas kādreizējo atrašanās vieta bija mūsdienu Jaunolaines luterāņu kapsētas kalniņš, jo 17. gadsimtā izplatīta prakse bija apbedīt mirušos pie baznīcas. Arī kapsēta gadsimtu griežos mainījusies, tikusi postīta kara laikā, atjaunota un kļuvusi par Olaines pagasta vēstures liecinieci. Poļu - Zviedru kara laikā 1656. gadā baznīca tikusi stipri nopostīta, tikai 17. gadsimta nogalē ar Rīgas pilsētas finansējuma palīdzību baznīcai uzmūrēja stabilus pamatus un ieklāja jaunu grīdas segumu. Atjaunotā baznīca pastāvēja dažus gadus, kad Lielā Ziemeļu kara laikā tika izpostīta un baznīcas draudze izklīda bēgļu gaitās.
Pēc Lielā Ziemeļu kara Olaines draudze pamazām atsāka pulcēties koka dievnamā, kas bija stipri cietis kara gados. Daudzas seno olainiešu dzimtas bija izmirušas, un viņu mājās ienāca svešas ģimenes. 1724. gadā Olaines ciemā bija baku epidēmija. Nolaisto koka baznīcu 1747. gada 9. martā pēc mācītāja Johana Gešes ziņojumu atzina kā nedrošu. 1749. gada 28. jūlijā nojauca veco koka baznīcu, un jau 5. augustā klāt esot Rīgas rātes ierēdņiem tika ielikts mūra baznīcas pamatakmens. Baznīcu cēla Rīgas mūrnieku cunftes meistara Joahima Heinriha Giterboka celtnieku brigāde pēc viņa zīmētā projekta. Celtniecības beigu fāzē tika iesaistīti arī vietējie zemnieki. 1753. gada 25. jūlijā Rīgas superintendants Nikolaus Šulte iesvētīja jauno dievnamu, tai deva valdošās ķeizarienes Elizabetes vārdu. Skaistā baznīca pastāvēja līdz 1915. gada vasaras nogalei, kad krievu armijas artilēristi nogāza baznīcas torņa smaili, un pašā tornī ierīkoja novērošanas posteni. Pavisam drīz vācu armijas lielgabali baznīcu sašāva drupās. Pēc Pirmā Pasaules kara olainiešiem vairs nebija baznīcas, kur noturēt dievkalpojumus. 1920. gadā par draudzes mācītāju kļuva Kārlis Lapiņš. Tika nolemts baznīcu atjaunot. Šim nolūkam no valsts budžeta līdzekļiem tika piešķirts 20 000 latu, summu vēlāk papildināja ar 4000 latiem. Baznīcas projekta autors bija LU docents, arhitekts Augusts Raisters. Līdz 1926. gadam dievkalpojumi reizi mēnesī tika noturēti Mazpļavnieku mājās. 1926. gada 19. jūnijā tika iemūrēts pirmais pamatakmens, un jau 1927. gada 24. janvārī arhitekts Augusts Raisters ziņoja būvvaldei, ka būvdarbi ir pilnībā pabeigti. Olaines baznīca pēc pārbūves ir saglabājusi iepriekšējās baznīcas plānojumu.
Baznīca Otrā pasaules kara gados stipri cieta, bet netika sagrauta. 1949. gadā Olaines draudzes pārstāvji ar rakstisku iesniegumu Olaines baznīcu nodeva Izpildu komitejai. Bija problēmas ar mācītājiem, kas nemitīgi mainījās. Nebija arī ērģelnieka. Situācija mainījās 1958. gadā, kad par draudzes mācītāju kļuva Roberts Feldmanis. Izcila personība, kas ar sirdi un dvēseli nodevās baznīcas uzturēšanai. 1964. gadā dievnams tika vairākas reizes izdemolēts. Šāda demolēšana turpinājās līdz 1967. gadam. Pateicoties Roberta Feldmaņa darbībai, baznīcas interjers tika atjaunots un salabots.
1992. gadā no Zviedrijas tika atvestas ērģeles un uzstādītas Olaines baznīcā. 1993. gadā darbu uzsāka svētdienas skola. Nodarbības notika pagasta kluba telpās. 1995. gadā baznīca tika iekļauta valsts nozīmes aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.