Ārstē arī vārds, ne tikai tabletes

Ģimenes ārstes Jekaterina Grigorjeva (no labās) un Nelli Šohina

Kā sākās jūsu gaitas medicīnā, kā sākāt strādāt Olainē?

Nelli Šohina. Mamma bija mediķe, sekoju viņas pēdās. Mēs dzīvojām Krievijas pilsētā Engelsā, tā ir pilsēta Saratovas apgabalā, atrodas Volgas upes kreisajā krastā, tieši pretī Saratovai. Medicīnu sāku studēt Saratovas institūtā, patstāvīgas darba gaitas uzsāku jau Latvijā, jo kopā ar ģimeni pārcēlos uz šejieni. Vīrs bija armijnieks, periodiski tika komandēts uz dažādām pilsētām, bet pēc dienesta beigām viņš iekārtojās darbā uzņēmumā “Biolar”. Tā nonācām Olainē. Tās bija 1965. gada pašas beigas, decembrī sāku strādāt Olaines ambulancē. Poliklīnika tad vēl nemaz nebija izveidota, to uzbūvēja tikai divus gadus vēlāk. Olainē kā ārste esmu nostrādājusi kopumā 53 gadus. Pirms tam Jelgavā, vēl agrāk kādu laiku strādāju arī Krievijā.

Jekaterina Grigorjeva. Es arī esmu no Krievijas, saskarsme ar medicīnu sākās Belgorodā, kur pabeidzu feldšeru skolu. Tā bija Krievijas dzelzceļa sistēmā ietilpstoša skola. Daļu no tās audzēkņiem nosūtīja uz dažādām pilsētām, kur atradās ar dzelzceļa sistēmu saistītas medicīnas iestādes. Es 1957. gadā tā nonācu Daugavpilī un četrus gadus nostrādāju kā feldšere ātrajā palīdzībā. Man bija tikai 17, tas bija diezgan pamatīgs pārbaudījums, bet arī gana vērtīga pieredze vēlākajiem gadiem. Paralēli darbam pabeidzu vakarskolu, tad iestājos Rīgas Medicīnas institūtā un papildus vēl esmu mācījusies par pediatri. Bet Olainē nonācu, var teikt, gadījuma pēc – te ļoti trūka pediatru, kursabiedrene man ieteica šo vietu, un tā arī 1976. gadā sāku strādāt Olaines poliklīnikā.

Kādi tolaik – sešdesmitajos, septiņdesmitajos – bija darba apstākļi, ja salīdzina ar šodienu?

Nelli Šohina. Strādāt bija daudz grūtāk, jo uz visu Olaines apkārtni sākumā es biju vienīgā pediatre [sešdesmito gadu otrajā pusē]. Kopā ar medmāsu braukājām pa rajonu, sākām apzināt un reģistrēt pacientus, nekādu reģistru vēl nebija. Pirms tam vispār te bija tikai viens ārsts, kurš apkalpoja pilnīgi visus un jebkādos gadījumos. Es sāku strādāt kā pediatre un ilgus gadus – līdz šī gadsimta sākumam – arī nostrādāju kā bērnu ārste. Pēc tam, kad Latvijā tika ieviesta ģimenes ārstu disciplīna, kopā ar daudziem citiem ārstiem mācījos vēlreiz – nu jau par ģimenes ārsti.

Jekaterina Grigorjeva. Septiņdesmitajos, kad es sāku strādāt, bija liela braukāšana, manā pārziņā bija ap diviem tūkstošiem bērnu, taču ne jau tikai pilsētā, bet visā novadā. Katru gadu bija vairāk nekā 120 jaundzimušo. Jā, arī es 21. gadsimta sākumā pārmācījos par ģimenes ārsti.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē Olaine taču pamatā bija jaunu cilvēku pilsēta un jaunie taču neslimo…

Nelli Šohina. Ko jūs! Un kā vēl slimoja! Cilvēki taču strādāja rūpnīcās un, tiklīdz parādījās iesnas, ņēma slimības lapu. Dienā pieņēmām ap 40 pacientu un vēl mājas vizītēs gājām. Mašīna ne vienmēr bija pieejama, jo to izmantoja vairāki ārsti rindas kārtībā. Pacientu ļoti daudz – bija pat līdz pieciem tūkstošiem cilvēku vienam ārstam. Tie bija grūti laiki, salīdzinoši – tagad strādāt ir vieglāk.

Vai jūs abas jau sen esat pazīstamas?

Nelli Šohina. Jā, kopā par ģimenes ārstēm mācījāmies un šajā prakses vietā ilgus gadus esam kopā nostrādājušas. Varu teikt, ka manā kā ārstes pārraudzībā Olainē ir uzaugušas trīs cilvēku paaudzes. Par katru ģimeni un daudziem cilvēkiem bija zināms priekšstats, kas un kā ir bijis.

Abas esat labi pazīstamas ar pacientiem, jo strādājat ļoti sen. Jaunajām kolēģēm nebūs grūti pārņemt pacientus?

Nelli Šohina. Nekas, pakāpeniski pārņems. Tas nāks ar laiku, ātri nav paveicams. Man ir ļoti labs iespaids par jaunajām kolēģēm – viņas ir mūsdienīgas un ieinteresētas. Tas ir svarīgi.

Jekaterina Grigorjeva. Jā, interese par jaunajām ārstēm ir, man cilvēki prasa, kas un kā. Es atbildu – neuztraucieties, viss būs labi. Jaunajām kolēģēm novēlu pacietību un izturību. Kādu gadu vai divus jau vajadzēs, lai cilvēkus tā kārtīgi iepazītu.

Kādam šodien jābūt labam ģimenes ārstam?

Nelli Šohina. Daudz jāzina, un šīm zināšanām jābūt diezgan universālām, daudzpusīgām. Tāpēc ir nemitīgi jāturpina mācīties. Otra lieta, ģimenes ārstam ir jābūt ļoti labam psihologam, lai katram cilvēkam spētu atrast pareizo pieeju. Un vēl bērni! Tur taču arī jānodibina kontakts, jāiekaro uzticība.

Jekaterina Grigorjeva. Manuprāt, papildus zināšanām ir jābūt spējai un interesei ar pacientu aprunāties. Tā bieži pietrūkst, jo tehnoloģijas ir laba lieta, bet parunāties ļoti vajag. Tā ir daļa no mūsu darba – šis cilvēciskais kontakts. Vārds arī ārstē, ne tikai tabletes, – tā mūs savulaik mācīja.

Kāda šobrīd ir sajūta, kad pēc tik ilgiem gadiem varat nesteigties uz darbu?

Nelli Šohina. Jūtos kopumā labi, bet par saviem pacientiem gan aizvien atceros, piedomāju. To jau nevar vienā dienā aizmirst.

Jekaterina Grigorjeva. Darba ikdienas pietrūkst, brīžiem nav īsti ko darīt… Vīrs jau saka: steidzami meklē sev kādu nodarbošanos.

Ko vajadzētu mainīt, uzlabot jūsu bijušajā prakses vietā?

Nelli Šohina. Es novēlētu mazliet plašākas telpas, lai uzgaidāmajā istabā nebūtu visiem kopā jāsēž. Būtu labi, ja bērni būtu atsevišķi no pieaugušajiem, jo cilvēki ir dažādi. Ir tā, ka atnāk ar bērniņu smagā stāvokli, viņš niķojas, bet cilvēks ir pēc pieraksta un palaist priekšā negrib. Kas tik pēc tam nav jādzird, ja paņem kādu ārpus rindas! Noderētu arī papildu aparatūra un ierīces, piemēram, lai bērniem inhalācijas varētu taisīt uz vietas.

Jekaterina Grigorjeva. Būtu labi, ja cilvēki te periodiski varētu sastapt atsevišķu jomu speciālistus. Piemēram, alergologu, jo dažādas alerģijas ir liela problēma. Vajadzētu tādu vienu kabinetu iekārtot.

Ko Jūs kā pieredzējusi pediatre ieteiktu jaunajām ģimenēm, lai mazie slimotu mazāk?

Jekaterina Grigorjeva. Pirmkārt, krūts barošana, otrkārt, bērna norūdīšana. Nevajag pārmērīgi tuntulēt, obligāti jābūt svaigā gaisā, peldēšana un ūdens procedūras ir ļoti vēlamas. Vīrusu laikā nevajag vest bērnu uz vietām, kur ir daudz citu bērnu.

Pieaugušajiem es gribu vērst uzmanību uz uztura kvalitāti, jo pēdējos gados ļoti uzskatāmi parādās liekā svara problēma. Tā ir gan neveselīga ēšana, gan mazkustīgums, un abas šīs lietas var vērst par labu, ja vien pašam ir gribēšana. Visiem pacientiem izsaku lielu pateicību par pacietību, par savstarpēju sapratni un visiem novēlu veselību un veiksmi!

Informāciju sagatavoja:

Olaines novada pašvaldības

Sabiedrisko attiecību speciālists