Grāmatu maratonistes

Laila un Rasa Siliņas Jaunolaines bibliotēku apmeklē katru nedēļu – viņas izlasa pārsimt grāmatu gadā un literatūrā ir atradušas gan izklaidi un atpūtu, gan arī sevis bagātināšanu.

Uztura speciāliste un ārste Laila Siliņa un viņas meita Rasa Danute ir Jaunolaines bibliotēkas čaklāko lasītāju topa augšgalā. Pērn Laila un Rasa saņēma Olaines novada aktīvāko lasītāju atzinību. Grāmatas ir viņām blakus katru dienu, un izlasīto grāmatu raža abām ir iespaidīga – šogad līdz Jāņiem Laila bija izlasījusi jau 129 grāmatas, bet Rasa – 105 grāmatas (tagad jau noteikti ir vairāk). Tomēr svarīgāka par milzīgo lasīšanas ātrumu ir Lailas un Rasas pieķeršanās literatūrai kā aizraujošai un bagātinošai nodarbei. “Seriālus vairs neskatos,” – savu lasīšanas pieredzi raksturo Laila.

Kā jums abām sākās attiecības ar grāmatām?

Laila. Manas attiecības ar grāmatām ir bijušas visai ciešas jau kopš bērnības. Atceros tās grāmatas, kas tika lasītas un daudzkārt pārlasītas, – “Pīters un Vendija”, “Pepija Garzeķe” un cita bērnu literatūras klasika. Vēlāk sāku apmeklēt Imantas bibliotēku, un sākās daiļliteratūras iepazīšana. Tad nāca studiju laiks ar ļoti garu pauzi literatūras lasīšanā, jo, studējot medicīnu un vēlāk uzturzinātni, bija jālasa daudz zinātniskās un profesionālās literatūras. Tā sagadījās, ka pagājušajā gadā atgriezos pie lasīšanas tieši šeit, Jaunolaines bibliotēkā.

Bet ar literatūras klasiku bērnībā saskaras jeb nesenā pagātnē vēl saskārās gandrīz ikviens bērns. Tomēr ne visi kļūst par tik aizrautīgiem lasītājiem. Kas ir bijis tas “āķis”, kas Jūs pievērsa lasīšanai?

Laila. Lasīšana ir viens no veidiem, kā var uzzināt daudz jauna. Man tas vienmēr ir paticis – mācīties un uzzināt ko jaunu. Literatūra – gan daiļliteratūra, gan profesionālā – ir pamats pasaules izzināšanā un saprašanā. Mani literatūra ir “aizķērusi”, tāpēc ļoti gribu, lai “aizķer” arī abus manus bērnus. Te viss sākas ar lasīšanu priekšā, ar to, ka grāmatas ir pieejamas, ka mēs kopā ejam uz bibliotēku vai uz grāmatveikalu.

Rasa, kāda ir tava pirmā pieredze ar grāmatām?

Rasa. Īpaši aktīvi un daudz es sāku lasīt pagājušajā gadā, trešajā klasē. Sāku ar “Hariju Poteru”. Tā bija mana pirmā biezā, nopietnā grāmata. Un tāpēc man ļoti iepatikās tieši fantāzijas žanra grāmatas, kuras es pamatā lasu arī tagad. Pirms tam, protams, skolā lasīju obligāto literatūru, kas man ne sevišķi patīk. Vairāk mani aizrauj grāmatas, kas vēsta par kādām citām pasaulēm, citām realitātēm.

“Poters” jau ir tik labi uzrakstīts, ka gribas ticēt, ka arī mūsu pasaulē tas viss būtu iespējams. Vai esi redzējusi arī filmas, un kas tev patīk labāk – teksts vai kino?

Rasa. Noteikti grāmatas, jo, tās lasot, es pati varu iztēloties varoņus un notikumus. Tā ir vienkāršāk.

“Poters” tavā lasītājas pieredzē jau ir vēsture, bet kas tevi aizrauj tagad?

Rasa. Šobrīd mana mīļākā grāmata ir “Bada spēles” [rakstnieces Sūzenas Kolinsas grāmatu sērija, aut.], bet ļoti patīk arī “Klanu kaķi” [rakstnieces Ērinas Hanteres grāmatu sērija, aut.]. Daudz varoņu, daudz piedzīvojumu, un tur gadās arī bēdīgas lietas. Tas man patīk.

Noteikti esi dzirdējusi par to, ka pieaugušie daudz lauza galvu par to, kā veicināt lasīšanu bērnu vidū. Ko tu teiktu par šo jautājumu?

Rasa. Lasīšanai ir jāsākas bērnībā, kad vecāki lasa bērnam priekšā. Tā rodas interese par grāmatām. Šobrīd piedāvājumā ir ļoti daudz grāmatu bērniem dažādos vecumos, un katrs noteikti var atrast savējo. Viena no grāmatu sērijām, ar ko varētu sākt lasīt, ir “Klanu kaķi” – stāsts pamatā ir par kaķiem un viņu piedzīvojumiem, tā ir ļoti emocionāla grāmata, un bērniem varētu patikt. Bet jau pieredzējušākiem lasītājiem iesaku Lī Bardugo grāmatu “Vārnu sešinieks” – piedzīvojumiem bagāta grāmata, kurā galvenie varoņi nemaz nav labi.

Laila. Ir arī daudz tā saucamo smieklīgo grāmatu, piemēram, Deivida Valjama “Gangestromīte”, “Vectētiņa lielā bēgšana” un citas. Tās ir gana apjomīgas – ja bērns tajās ielasās, tas var būt kā sākums arī citām. Bet, runājot par lasīšanu priekšā, var jau būt arī otrādi, ka bērni lasa priekšā vecākiem un saviem brāļiem vai māsām. Tā Rasa mūsu ģimenei lasīja priekšā visu “Potera” sēriju.

Vai tavā vecumā ir tāds meiteņu un puišu grāmatu dalījums?

Rasa. Nē. Ir gan tā, ka, piemēram, manā klasē lasītājas pamatā ir meitenes.

Laila, kā Jūs pēc studijām atgriezāties pie daiļliteratūras? Kā tas notika?

Laila. Var teikt, ka “pie vainas” bija Rasa. Skolas laikā viņa parasti ņem grāmatas skolas bibliotēkā, bet ko darīt vasaras brīvlaikā? Tā atklājām Jaunolaines bibliotēku, kur ir plašs grāmatu piedāvājums un kolosāla bibliotekāre – viņa prot grāmatas piedāvāt un ievilkt cilvēku lasīšanā. Tā nu es vadāju bērnus uz šejieni aptuveni divas reizes nedēļā un vienubrīd, jau pagājušās vasaras beigās, paņēmu arī pati sev grāmatu. Iesaistījāmies Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra organizētajā lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, un tā tas sākās.

Un Jūsu tuvākais žanrs literatūrā?

Laila. Detektīvs, trilleris, psiholoģiski romāni. Patīk skandināvu autori, kas detektīvu cienītājiem ir labi pazīstami, – Jū Nesbē, Lārss Keplers [Zviedrijā dzīvojošu rakstnieku pāra literārais pseidonīms, aut.], Jusi Adlers-Olsens un citi. Šiem autoriem ir grāmatu sērijas, tāpēc kādam laikam pietiek. Kad tas viss izlasīts, var meklēt tālāk, un vienubrīd izrādās, ka šī žanra ietvaros grāmatas nekad nebeidzas. Interesanti, ka autoriem izdodas šī žanra cienītājus aizvien no jauna pārsteigt. Lielu vilšanos man nav bijis, jo vienmēr var izlasīt atsauksmes no citiem lasītājiem, kuru šajā žanrā Latvijā un pasaulē ir ļoti daudz.

Kad piemin vārdu “literatūra”, cilvēku pirmā asociācija bieži vien ir grūts darbs, kas jāiegulda grāmatas lasīšanā. Bet, piemēram, laba krimiķa gadījumā tas ir ļoti izklaidējoši.

Laila. Jā, man galvenais pat nav izklaide, bet atslodze. Grāmata ļauj pilnībā atslēgt galvu no ikdienas, darba dzīves. Es grāmatā iegrimstu pilnībā, un tā ir ekskluzīva iespēja atpūsties, nedomāt. Ar seriālu skatīšanos ir mazliet citādi, jo tur cilvēki mēdz visādas lietas darīt paralēli – gatavot, čatot telefonā un tamlīdzīgi. Ar grāmatu tā nav, tur ir pavisam cits piesaistes līmenis stāstam, kuru lasi.

Jums abām ir izteikts mīļākais literatūras žanrs – Rasai fantāzija un fantastika, Lailai detektīvs. Bet kā jūs izvēlaties autorus, grāmatas?

Rasa. Dažreiz kāds iesaka, bet es skatos arī atsauksmes lietotnē “Goodreads”. Piemēram, ja man patīk “Bada spēles”, es varu meklēt, ko citi lasītāji iesaka kā līdzīgu literatūru.

Laila. Arī man ļoti palīdz “Goodreads” atsauksmes. Ja pasaulē grāmatu ir izlasījis miljons lasītāju un tai ir četras zvaigznes no piecām, visdrīzāk arī es nebūšu vīlusies. Arī bibliotekāres ieteikumi ir gana vērtīgi, kā arī tās rekomendācijas, ko sniedz Latvijas grāmatu blogeri.

Esmu dzirdējis, ka Jaunolainei ir paveicies ar bibliotekāri, bet ko bibliotekārs var paveikt lasīšanas veicināšanā?

Laila. Vispirms jau cilvēkam ir jānonāk līdz bibliotēkai. Tad sākas bibliotekāra misija, kas ir ļoti nozīmīga, – agrākos laikos tā pamatā bija grāmatu reģistrēšana, tagad tie ir ieteikumi un lasošu cilvēku kopienas veidošana. Svarīgi ir, ka tu bibliotēkā esi starp savējiem – līdzīgi domājošiem, lasošiem cilvēkiem, ar kuriem var aprunāties par grāmatām, ieteikt, saņemt ieteikumu. Ļoti gribētu, lai Jaunolainē būtu lasītava, lai varētu veidoties kas līdzīgs grāmatu klubam ar grāmatu vakariem, iespaidu apmaiņu. Tas veicinātu lasīšanu un ievilktu arī jaunus lasītājus.

 

Norišu ciklu “Kopiena lasa” īsteno Olaines Kultūras centrs, Olaines Vēstures un mākslas muzejs, Olaines novada izglītības iestādes, Olaines Pieaugušo izglītības centrs un Olaines novada pašvaldība.

 

Jūnijā ieteiktās grāmatas

• Rasa iesaka: Sūzena Kolinsa, “Bada spēles” un “Izlozes rītausma”, tulkojusi Ieva Elsberga. “Izlozes rītausma” ir jaunākā tulkotā grāmata, kas paskaidro daudzas lietas, par ko varam lasīt “Bada spēļu” triloģijā. Veronika Rota, “Citādie”, tulkojusi Laura Dreiže. Aizraujoša fantāzija par pasaules sadalīšanu piecās daļās un cilvēku spēju tajās izdzīvot.
• Laila iesaka: Karīne Žibēla, “Nevainīgo šķīstītava”, tulkojusi Dina Kārkliņa. Ļoti emocionāla grāmata, tā mani patīkami pārsteidza un ir domāta pieredzējušam lasītājam – dziļa grāmata par ļaunumu un tā gradācijām.
• Osvalds iesaka: Oksana Zabužko, “Pamesto noslēpumu muzejs”, tulkojusi Māra Poļakova. Neticams ceļojums valodas pasaulē: Ukrainas 20. gadsimta vēsture un šodiena un pāri visam – aizraujošs mīlasstāsts.