Lasīšana kā meditācija

Par Teodoru Zeifertu kā unikālu parādību Latvijas kultūrtelpā, lasīšanas pieredzi pēcatmodas laikā un tagad – saruna ar ilggadēju izglītības jomas darbinieci Mārīti Zaubi.

 

Mārīte Zaube ir Olaines novada iedzīvotāja jau sestajā paaudzē un novadā daudziem labi pazīstams cilvēks. Lielo pārmaiņu laikā – 80. un 90. gados – viņa bija literatūras skolotāja un direktora vietniece Olaines 1. vidusskolā, vadīja Olaines Pieaugušo izglītības centru, vēlāk bijusi Rīgas rajona Izglītības un kultūras pārvaldes vadītāja vietniece un strādājusi Olaines pašvaldībā. Ar Mārīti Zaubi tiekamies “Zeifertu” namā Jaunolainē, jo aprīlis ir pazīstamā skolotāja, literatūras vēsturnieka un kritiķa Teodora Zeiferta (1865–1929) dzimšanas dienas mēnesis, un Mārītei Zaubei pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir bijusi nozīmīga loma Zeiferta vārda atdzīvināšanā no piemirsto cilvēku loka.

 

 

1990. gadā “Zeifertu” nams tika pie piemiņas plāksnes Zeifertam. Jūs tolaik bijāt literatūras skolotāja, tātad – Zeiferta darba turpinātāja. Kāpēc Jums šķita nozīmīgi atgādināt cilvēkiem par Zeifertu?

Jā, 1990. gadā svinējām Zeiferta 125 gadu jubileju. Tā bija īpaša diena – vispirms Olaines 1. vidusskolā notika liels Zeifertam veltīts pasākums ar grāmatniecības vēsturnieka un Zeiferta pētnieka Ojāra Zandera dalību un emocionālu uzvedumu. Tas bija laiks, kad mēs varējām atkal runāt par Latvijai un latviešiem nozīmīgām personībām, par kurām pirms tam skolā nerunāja. Emocionāla pacēluma laiks. Pie dzeltenā koka nama Jaunolainē tika piestiprināta piemiņas plāksne, lai pieminētu faktu, ka šajā vietā Zeiferts strādāja kā pagasta skolotājs no 1891. līdz 1915. gadam. Viņa devums latviešu literatūrā ir bijis iespaidīgs, un mēs varam lepoties, ka viņš ir strādājis tieši šeit, Olainē. Zeiferta sastādītā “Latviešu rakstniecības vēsture” trīs sējumos jau vesela gadsimta garumā ir viens no nozīmīgākajiem darbiem šajā jomā, un tās aizsākumi ir tapuši viņa Olaines periodā. Zeiferts bija arī kritiķis un līdzīgi kā Rūdolfs Blaumanis – daudzu jauno autoru iedvesmotājs. Vēlāk, 2005. gadā, “Zeifertu” pagalmā tika uzstādīts tēlnieka Ģirta Burvja veidotais piemiņas akmens Zeifertam.

Jūs pieminējāt Blaumani, un te patiešām ir paralēles ar Zeifertu – viņi abi ir bijuši jauno atbalstītāji. Arī pie Zeiferta rakstnieki un dzejnieki brauca gluži kā svētceļojumos, lai saņemtu iedrošinājumu. Šo dimensiju gan ir krietni grūtāk novērtēt.

Jā, piemēram, Vilis Plūdons savu pirmo dzejas krājumu bija atsūtījis Zeifertam, kurš dzejniekam ilgi neatbildēja. Tad Plūdons saņēmās drosmi un Ziemassvētku laikā brauca uz Olaini pie Zeiferta. Drīz vien pēc tam Zeiferts palīdzēja izdot dzejoļu krājumu ar nosaukumu “Pirmie akordi”. Jāpiemin, ka jaunie autori tolaik varēja publicēties Zeiferta sastādītajā literārajā almanahā “Jaunā Raža”, kas iznāca vairāk nekā desmit gadu garumā.

Vai 80. un 90. gados, kad Jūs strādājāt par skolotāju, lasīšana bija kaut kā īpaši jāveicina, vai arī grāmatu lasīšana bija dabiska ikdienas daļa?

Visos laikos ir bijuši un ir cilvēki, kuriem patīk lasīt, un tādi, kuri skolā cenšas kaut kā “izšmaukt cauri”. Tomēr jāsaka, ka 90. gadu sākumā, atmodas laikā, latviešu literatūru mēs kopā ar skolēniem lielā mērā atklājām no jauna. Trimdas autorus – Alfrēdu Dziļumu, Jāni Veseli, Gunaru Janovski –, par kuriem līdz tam zinājām maz. Arī tādi iepriekš zināmi vārdi kā, piemēram, Anšlavs Eglītis tika iepazīti pilnvērtīgāk un dziļāk. Es strādāju ar vidusskolēniem, kuros interese par literatūru tolaik bija diezgan dzīvīga, tostarp bija liela atsaucība no skolēniem, iepazīstot Zeifertu, kurš tolaik kļuva par tādu kā jaunatklātu slavenību.

Kā Jūs pati nonācāt līdz Zeifertam?

Filoloģijas students jau nemaz nevarēja nolikt literatūras vēstures eksāmenu, ja nebija lasīta Zeiferta sastādītā “Latviešu rakstniecības vēsture”. Vēlāk par viņu ieinteresējos vairāk, tāpēc ka viņš bija strādājis Olainē. Lasot arhīvā materiālus, atklājās daudzas interesantas lietas par viņu kā par cilvēku, tā laika nozīmīgu literatūras kritiķi, aktīvu publicistu. 2000. gadā Olaines Vēstures un mākslas muzejs izdeva grāmatu par Zeifertu, kuras tekstu autore ir Valda Vilīte. Tur ir daudz interesantu faktu, piemēram, par to, kā Zeiferts kļuva par skolotāju Olaines draudzes skolā – 1889. gadā viņš rakstīja Fricim Brīvzemniekam, ka vēlētos strādāt kādā skolā tuvāk Rīgai, un turpmākos divus gadus gaidīja atbildi. Kad skolotāja vieta atbrīvojās, izrādījās, ka uz to ir konkurss un izveidojās pat situācija, kurā pagasta zemnieki atbalstīja Zeiferta konkurentu, bet mācītājs – Zeifertu. Vēlāk gan viņš visiem bija pa prātam kā lielisks runātājs un labs skolotājs. Varam secināt, cik liels prestižs tolaik bija skolotāja profesijai.

Atgriežoties pie grāmatām un lasīšanas – kāda tipa lasītāja Jūs esat? Vai grāmatas izvēlaties haotiski, vai arī Jums ir kāda īpaša sistēma?

Kā lasītāja esmu mainījusies – pusaudža gados lasīju visu, ko vien varēju dabūt. Studiju laikā bija ļoti daudz jālasa mācību dēļ. Bijām aprēķinājuši, ka, lai izlasītu visu uzdoto, ik dienu vajadzētu izlasīt vismaz 300 lappuses. Protams, tas nebija iespējams, tāpēc iemācījāmies lasīt ātri, “pa diagonāli”. Kad strādāju skolā, papildus jaunajām grāmatām katru gadu pārlasīju Raini, Aspaziju, Blaumani. Man nepatika skolēniem uzdot vienus un tos pašus jautājumus, tāpēc meklēju ko jaunu it kā jau labi iepazītos, zināmos tekstos. Vēlākajos gados sāku lasīt ar izlasi. Kādi ir kritēriji, to nudien grūti noformulēt, bet uzskatu, ka lasīšana ir prāta un iztēles ceļojums, kas rada emocijas. Ja grāmata ar mani rezonē un rada šīs emocijas, tad tā ir mana grāmata, mans autors. Tagad es esmu grāmatu baudītāja, man patīk izjust to, kā rakstnieks veido tēlus un to attiecības, kā ved mani sev līdzi stāstījumā. Bet, runājot plašāk par lasīšanu, ir svarīgi, lai cilvēks saprastu, kas īsti viņam patīk, kas interesē. Vai tas būtu detektīvs, vēsturiskais romāns vai uzziņu literatūra – ir jāturas pie tā, kas interesē. Galvenais, lai cilvēki vispār lasītu.

Kuri ir Jūsu autori?

Tie ir ne tikai šodienas latviešu autori, bet arī klasiķi. Blaumanis, Jaunsudrabiņš, Rainis, Čaks, Ādamsons, tie ir manējie. Ja atceros savu kā skolotājas pieredzi, man ļoti patika stāstīt par trimdas literatūru, jo tā mums visiem bija lielā mērā jaunatklāta pasaule. No mūsu kaimiņiem kā ļoti spēcīgu mūsdienu autori gribētu izcelt Kristinu Sabaļauskaiti.

Kā var panākt, lai jauns cilvēks iemīlētu lasīšanu?

Man šķiet, ka iepriekšējā paaudze bija atvērtāka lasīšanai, jo grāmata prasa piepūli un laiku. Mūsu ikdiena ir ļoti piesātināta un strauja – informāciju iegūstam citādi, mēs gribam atpūsties, un piedāvājums atpūtai ir plašs. Ceļojumi, sports, kulinārija, kino un vēl daudz kas cits. Grāmatai ir grūti konkurēt ar to visu, lai gan zinātniski ir pierādīts, ka sešu minūšu lasīšana stresu samazina par 60%. Tā ka lasīšana nav novērtēta arī kā relaksējoša nodarbe. Turklāt grāmata sniedz lielisku iespēju iepazīt cilvēkus, lasītājs tā attīsta empātiju pret citiem un pamatīgāk iepazīst pats sevi.

 

Norišu ciklu “Kopiena lasa” īsteno Olaines Kultūras centrs, Olaines Vēstures un mākslas muzejs, Olaines novada izglītības iestādes, Olaines Pieaugušo izglītības centrs un Olaines novada pašvaldība.

 

Aprīlī ieteiktās grāmatas

• Kristina Sabaļauskaite, “Silva rerum”. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Romāns vēsta par Žemaitijas bajāru Norvaišu ģimenes gaitām 17. gs. otrajā pusē un 18. gs. Uzzinām ļoti daudz par to laiku, par cilvēku attiecībām un cilvēku vispār. Baroka laikmeta liecība literatūrā.
• Joahims Mierhofs, “Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”. No vācu valodas tulkojis Gundars Āboliņš. Slavas dziesma vecvecākiem – reizē komiska un skumja, autors ir lielisks cilvēku raksturotājs. Aizkustinošs teksts, kurā jūtama liela mīlestība.
• Džordžs Orvels, “1984”. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. Pravietisks skats mūsdienu pasaulē, kas tapis pirms teju 80 gadiem un ar pārsteidzošu precizitāti apraksta to, kurp sabiedrību var novest autoritārisms un t. s. “stingrās rokas” politika.