Misija – būt patiesam

Mūziķis Chris Noah par saviem sasniegumiem mūzikā un popularitāti ir pateicīgs vecākiem, kuri viņu savulaik ir ievadījuši mūzikas pasaulē. Un arī latviešu valodai, kas ļauj dziesmās skart nopietnus, dziļus jautājumus.

 

Ar populāro mūziķi Chris Noah (Krists Indrišonoks) tiekamies Olaines jauniešu centrā “Popkorns” dažas dienas pirms grupas “Prāta vētra” lielkoncerta Mežaparkā, kurā Krists būs viens no īpašajiem viesiem. Krists aizvadītajos gados ir guvis milzīgu atzinību pašmāju un ārvalstu auditorijās – koncertējis lielākajos mūzikas festivālos, vairākkārt saņēmis “Zelta mikrofona” balvu, piedalījies Eirovīzijā kā dziesmu līdzautors Latvijas un Lietuvas māksliniekiem. Kopš 2022. gada Krists sadarbojas ar mūzikas izdevniecību “Sony Music Entertainment”. Šobrīd viņš jau domā par savu lielāko solokoncertu, kas nākamā gada jūnijā notiks Siguldas pilsdrupās. Papildus mūziķa karjerai Krists ir arī uzņēmējs – kopā ar Aleksandru Geržatoviču attīsta zeķu ražotni un zīmolu “KarmaSock”.

Nesen Siguldas pilsdrupās skanēja Nika Keiva mūzika, nākamvasar tur redzēsim tevi. Ko tu gatavo, ko mēs tur pieredzēsim?

Domāju, ka pieredzēsim labāko manis versiju. Esmu kādu laiku attīstījies – kā mūziķis un kā cilvēks –, gribu cerēt, ka uz labo pusi. Līdz jūnijam ir laiks radošam darbam, tāpēc koncertā redzēsim šo to jaunu. Tas nebūs mans pirmais solokoncerts, bet lielākais gan. Līdz šim esmu bijis iesildītājs gan Donam, gan “Prāta vētrai”, kas man ir bijusi lieliska pieredze, bet tagad gribas koncertu tieši manai auditorijai. Ir lieliski redzēt, kā cilvēki dzied līdzi dziesmām, ko esi rakstījis.

Šis ir zīmīgs laiks, jo paiet desmit gadi, kopš tu profesionāli darbojies mūzikas laukā. Šķiet, ka šajā laikā esi paspējis paveikt ļoti daudz – rakstot dziesmas pats sev, rakstot citiem mūziķiem, koncertējot, saņemot balvas, piedaloties Eirovīzijas kustībā. Kā tu to visu paspēj?

Ir notikušas daudzas skaistas lietas, tāds lielākais izrāviens ir saskatāms pēdējos trīs četros gados. Tas ir bijis sava veida maratons, kurā esmu profesionāli pilnveidojies un arī meklējis savu identitāti. Nonākot pie tā, kas es esmu, pie savām saknēm, pie latviešu valodas, esmu guvis lielāko atzinību un gandarījumu. Valoda te ir bijusi ļoti nozīmīga.

Pirmais tavas karjeras posms pagāja vairāk angļu valodas zīmē, pēdējos gados dziesmas top latviski. Kāpēc šāda pārmaiņa notika?

Divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, kovida laikā, līdzīgi kā citiem mūziķiem, arī man bija nopietnas pārdomas par to, vai šī man ir īstā profesija. Jaunāki nepaliekam, un zināmā brīdī gribas papildu stabilitāti, drošības sajūtu arī finansiāli. Viena no šīs sajūtas izpausmēm ir aktivitātes uzņēmējdarbībā, kur valoda ir nozīmīgs instruments auditorijas uzrunāšanai. Otrkārt, man bija mazliet apnicis dziedāt par mīlestību un attiecībām tādā mazliet virspusējā manierē, ko nosaka tas, ka angļu valoda nav mana dzimtā valoda. Lai cik labi valoda būtu izkopta, vienmēr pastāv zināmas robežas – tu nevari izteikties tik niansēti, kā gribētos. Mūzikā tas ir ļoti svarīgi. Jutu, ka gribu mūzikā pateikt ko vairāk un dziļāk, un latviešu valodā tas man izdodas organiskāk.

Vai vārdi tavā mūzikā ir tevis paša sacerēti, vai arī tur ir latviešu dzejnieku darbi?

99% ir manis paša. Pirmajās dziesmās, kad vēl nejutos par sevi pārliecināts, aicināju talkā cilvēkus, kuri raksta tekstus mūzikai. No viņu puses bija nelieli labojumi, tāpēc ir šis 1% kā citu autoru ieguldījums. Līdz šim problēmu ar teksta sarakstīšanu man nav bijis, jo vissvarīgākais ir iekšēji nodefinēt, par ko būs mana dziesma. Kad tas ir skaidrs, tekstu uzrakstīt ir krietni vieglāk. Protams, mūzikas karaliene ir melodija, tā ir dziesmas pirmkustinātāja, kam seko stāsta ideja un vārdi tekstam.

Domājot par savām dziesmām, tu droši vien lasi dzeju. Vai tev ir kāds īpašs autors, ko gribētu pieminēt?

Rakstot savu albumu, es lasīju vairāku latviešu autoru darbus, bet visvairāk mani “aizķēra” Ingas Pizānes dzejas krājums “Siena, ko nosiltināt”. Izlasīju šo krājumu vairākas reizes, un tas mani patiešām uzrunāja, radīja sajūtu, ka Inga ir izjutusi ko līdzīgu kā es. Līdzīgi ir arī ar Ingas krājumu “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” – arī tajā es saskatu daudz ko radniecīgu sev, un šīs grāmatas ir viens no maniem iedvesmas avotiem.

Varbūt kāds no Ingas dzejoļiem būs dzirdams tavā mūzikā?

Jā, tas ir pavisam reāli – esmu ar viņu par to jau runājis, nākotnē šāda sadarbība ir iespējama.

Vai esi bijis vai tagad esi aktīvs lasītājs?

Nu, mani būtu grūti nosaukt par entuziastisku lasītāju – mācoties Olaines 1. vidusskolā, es izlasīju to, kas bija prasīts, ne vairāk. Šobrīd lasu vairāk, jo valodas bagātināšana man ir profesionāli nepieciešama. Lai izjustu valodu pēc iespējas niansētāk, kā arī saskatītu stāstus, kas varētu mani iedvesmot. Pusaudža gados es nevarēju sevi iztēloties ar dzejas krājumu rokās, bet šobrīd manas attiecības ar grāmatām ir krietni uzlabojušās. Tas man palīdz kā autoram un kā cilvēkam.

Vai ir kāda īpaša grāmata, kuru tu gribētu pieminēt?

Šobrīd lasu amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas romānu “Ciglītis” (“The Goldfinch”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice). Aizraujoša un ļoti populāra grāmata visā pasaulē, saņēmusi Pulicera balvu. Tā ir sagadījies, ka pēdējos gados esmu lasījis vairākas interesantas autobiogrāfijas – grāmatu par Bobu Dilanu, par “Oasis” kungiem un citas. Lieliska lasāmviela, kas ļauj iepazīt citu mūziķu dzīves gājumu, pieredzi mūzikas laukā, radošo procesu attīstību.

Tev ir bijusi cieša saikne ar sportu – esi nopietni nodarbojies ar hokeju. Kāpēc tas beidzās?

Kad pusaudža vecumā spēlēju hokeju, man nebija šaubu, ka būšu profesionāls sportists. Sākumā trenējos Olainē, vēlāk Jelgavā. Tomēr kādā brīdī sapratu, ka līdz profesionālajam hokejam varu netikt, jo vienkārši esmu to iesācis darīt mazliet par vēlu. Paralēli sportam sāka parādīties interese par mūziku, taču tolaik – 16 gadu vecumā – es noteikti vēl nedomāju par nopietnu darbošanos mūzikā. Domāju, ka šī interese radās, pateicoties videi, kurā augu, jo mans tēvs ir profesionāls mūziķis [Valdis Indrišonoks, aut.]. Un arī pateicoties tam, ka vecāki mudināja mani mācīties Olaines Mūzikas skolā. Pamazām dzīve mainījās, es nemanot tuvojos mūzikai.

Vai tēvs mūziķis tavā mūziķa karjerā ir veicinošs vai traucējošs faktors?

Noteikti veicinošs! Vide ir ļoti nozīmīga, piemēram, man bija iespēja pamēģināt, kā tas ir – ierakstīt dziesmu studijā. Tas deva izpratni, ko nozīmē radīt mūziku, kā arī deva pirmo pārliecību. Pēc mūzikas skolas absolvēšanas 11 gadu vecumā es pateicu vecākiem: “Tas nav man. Vairs nekādas mūzikas!” Tomēr izrādījās, ka šie savulaik ieliktie pamati atgriezās jaunā kvalitātē. Svarīga ir bijusi arī mūzikas klausīšanās pieredze, ko es savulaik saņēmu no vecākiem. Mākslinieki taču reproducē to, ko uzsūkuši, tāpēc šī sākotnējā mūzikas, literatūras vai citu jomu pieredze ir izšķiroši nozīmīga vēlāk.

Kādā intervijā esi teicis, ka, kļūstot vecākam, tev kā mūziķim un dziesmu autoram gribas būt pašam sev. Ko tas tev nozīmē – būt pašam sev?

Agrāk man šķita, ka ir kādas formulas, kuras precīzi izpildot tu vari nonākt pie klausītājiem, koncertēt, gūt atzinību un kļūt pazīstamam. Ar laiku sapratu, ka tādu formulu nav. Vienīgā īstā “formula” ir būt sev pašam. Radošajā ziņā, komunikācijā ar citiem – būt patiesam pret sevi un cilvēkiem. Ja visu laiku ir jābūt kādā “lomā” uz skatuves vai studijā, tas prasa lielas pūles un sniedz mazu gandarījumu. Mans albums “Atvadas nav skumjas, ja zinām, ka drīz tiksimies”, kas ieguva piecus “Zelta mikrofonus” un vēl citas balvas, – tā tapšanā es absolūti nedomāju par to, ka rakstu mūziku, lai tā gūtu atzinību, patiktu kritiķiem. Rakstīju to, kas man bija un ir būtiski, un rakstīju tādu mūziku, ko es pats labprāt klausītos. Man patīk un iedvesmo mūziķi, kas ir daudzpusīgi un spēj iedziļināties nozīmīgos jautājumos, piemēram, runā par paaudžu attiecībām. Par to, cik atšķirīgi dažādu paaudžu cilvēki uztver pasauli. Tā ir minētā albuma virstēma.

Paldies par sarunu. “Būt pašam sev” ir labs vadmotīvs arī lasīšanas veicināšanas kontekstā, jo lasīšanas pieredze, kas padara mūsu saprašanu par pasauli un cilvēkiem krietni plašāku, galu galā taču palīdz mums saglabāt pašiem sevi.

 

Augustā ieteiktās grāmatas

Krists iesaka: Inga Pizāne, “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” (J. Rozes apgāds, 2022).

Osvalds iesaka: Rainis, “Uguns un nakts” (“Zinātne”, 1980). Luga, kuru ik pa laikam vajadzētu pārlasīt, lai atgādinātu sev – ir tādas pamatvērtības, kas mūs veido un maina. Tās ir jāapzinās, lai neapmaldītos.