Uz dzīves velosipēda – bibliotēkā

Pirms trim gadiem renovētā Olaines 1. vidusskolas bibliotēka ir paraugs – tam, ko var panākt savas nozares un pilsētas patriots un kā mainās piederības sajūta pilsētai, kurā veidojas mūsdienīga publiskā kultūras telpa.

“Ja nekustināsim pedāļus, dzīves velosipēds nekustēsies. Tāds ir manas dzīves moto,” – Latvijas Bibliotekāru biedrības tīmekļvietnē saka biedrības Bērnu un skolu bibliotēku sekcijas vadītāja, Olaines 1. vidusskolas bibliotekāre Aija Jankava. Rakstā viņa dalās iespaidos par pasaules bibliotekārus vienojošu ikgadēju pasākumu – “Cycling for Libraries”. Bibliotekāri tā ietvaros ik gadu tiekas kādā no valstīm, kur ar velosipēdiem apbraukā desmitiem bibliotēku – klausās pieredzes stāstos, apspriežas, “tīklojas” un tā veido katrs savu ideālo bibliotēku. Vispirms jau domās un iecerēs, kuras vēlāk cenšas realizēt katrs savā valstī un pilsētā. Olainei nudien ir paveicies – Aija Jankava ir viena no šiem, ar bibliotēku būšanu apsēstajiem, un viņas daudzie iespaidi ir iemiesoti izcili mūsdienīgā bibliotēkā 1. vidusskolas trešajā stāvā.

Vai uz šo bibliotēku var nākt jebkurš apmeklētājs?

Jā, šī ir publiski pieejama bibliotēka. Vienīgi jāņem vērā, ka starpbrīžos te mēdz būt troksnis, jo bibliotēka jauniešiem ir ļoti iecienīta vieta, kur pavadīt brīvo laiku. Pēcpusdienās ir klusāk, tad mēs regulāri rīkojam pasākumus, kas nav tieši saistīti ar skolu.

Kā vispār nonācāt līdz bibliotēku pasaulei?

Sākums droši vien meklējams bērnībā, aizrautīgā grāmatu lasīšanā. Es biju no tiem, kuri lasa visu pēc kārtas. Pirmā ciešā saskarsme ar bibliotēku bija pusaudža gados, kad klases audzinātāja mūs, tādu bariņu meiteņu, aizveda uz pilsētas bibliotēku, tagadējo Olaines bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļu. Tur es iepazinu ilggadējo bibliotēkas vadītāju Natāliju Gēreni – cilvēku, kas atstāja uz mani lielu iespaidu. Viņu no sirds interesēja grāmatas, viņa par tām runāja, dalījās, runāja arī par daudzām citām lietām. Tajos gados tas bija gana neparasti un aizraujoši. Mēs sākām iet uz bibliotēku regulāri, palīdzējām kārtot grāmatas, vēlāk pat sākām apkalpot lasītājus, savus vienaudžus. 1984. gada laikrakstā “Darba Balss” bija pat publicēts raksts par Olaines jaunajām bibliotekārēm. Tiesa, tajā laikā nedomāju, ka reiz varētu strādāt par bibliotekāri. Priekšstats par šo profesiju nekāds vilinošais nebija: īgna tantiņa ar acenēm raga ietvarā, kas dienas aizvada, tamborējot un pa retam izsniedzot kādu sējumu. Šis greizais stereotips ir mainījies, taču pavisam izskausts vēl nav.

Kāds ir mūsdienīgs bibliotekārs?

Ņemot vērā, ka esmu Bibliotekāru biedrības Bērnu un skolu bibliotēku sekcijas vadītāja, es diezgan daudz braucu un vēroju, kā mainās bibliotēkas. Un tās nudien mainās – kļūst pieejamākas, cilvēkam draudzīgākas, “dzīvākas”. Bet labs bibliotekārs ir aktīvs, atvērts un noteikti arī cilvēks ar iniciatīvu. Kultūras darbinieks, daudzviet, iespējams, vienīgais.

Mani interesē šis jautājums arī plašākā kontekstā, saistībā ar telpu arhitektūru un dizainu. Jautājums, kā cilvēks jūtas bibliotēkā, muzejā, jebkur. Tas tiek zinātniski pētīts, un šo informāciju visā pasaulē liek lietā, projektējot publisko telpu. Videi taču ir milzīga nozīme, tā mūs ietekmē katru dienu, ik brīdi. Reiz man bija iespēja piedalīties šim jautājumam veltītās mācībās Portugālē, kur britu muzeju kurators, profesors un inovators Deivids Povels mūs iepazīstināja ar Lisabonas muzejiem. Ar vienu mērķi – mēģināt definēt to īpašo sajūtu, kas padara muzeju interesantu, “lietojamu”, dzīvu. To es esmu centusies ielikt šeit, manas skolas bibliotēkā.

Šī ir arī Jūsu skola?

Jā, esmu 1989. gada absolvente, un tagadējais skolas direktors Jāzeps Volāns bija manas klases audzinātājs vidusskolā. Te nu mēs atkal satiekamies. Direktora uzticēšanās, ambīcijas un izcilība ir mans profesionālais balsts. Skolas bibliotēkā sāku strādāt 2002. gadā, kad atsaucos uz darba sludinājumu “Dienā”. Atceros, kā te ienācu, un sajūta bija – kādu es šo bibliotēku redzēju savos skolas gados, tāda tā arī palikusi. Viena liela telpa ar plauktiem, durvīm priekšā galds, pie kura izsniedz grāmatas.

Pirms tam biju padomju laikos slavenās Mākslas bibliotēkas darbiniece, kur nonācu teju vai nejauši. Mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā par režisori, un diplomdarbs man bija rakstnieka Jāņa Liepiņa autorvakara sarīkošana. Tas notika Mākslas darbinieku namā, kur tolaik atradās arī Mākslas bibliotēka. Un sagadījās tā, ka man piedāvāja bibliotēkā darbu. Bibliotēkas ilggadējā vadītāja Ilze Kalniņa, arī olainiete, savulaik Olaines pilsētas bibliotēkas pirmā vadītāja, bija izcila darbaudzinātāja. Sāku strādāt pilnīgā juku laikā – 1991. gada augustā, kad visa pasaule ar aizturētu elpu sekoja līdzi notikumiem Maskavā, valsts apvērsumam jeb pučam, kas beidzās ar PSRS sabrukumu gada nogalē.

Kā nonācāt līdz vīzijai par bibliotēku, kādu mēs to redzam šodien?

Kopā ar kolēģi Indaru Šabovicu atrotījām piedurknes un ķērāmies pie pirmajām pārmaiņām, vispirms jau izveidojot brīvpieejas krājumu. Atbalsts attīstībai un pārmaiņām mums bija gan skolas, gan pilsētas vadības līmenī, jo gandrīz visi, ar ko runājam, taču ir šīs skolas absolventi. Tā nav viena no abstraktām mācību iestādēm lielpilsētā, tā ir mūsu skola. Un šis piederības tīkls – savējie – plašākā kontekstā ir ļoti motivējošs apstāklis, lai attīstītu to vai citu jomu. Otrkārt, Pierīgas pašvaldībās ir bijis un ir jūtams zināms sacensības gars, un kāpēc gan mums nepamēģināt būt labākajiem, izveidojot izcilu skolas bibliotēku? Tā nu pamazām nonācām līdz projektam, kas paredzēja faktiski jaunas bibliotēkas izveidi divos līmeņos – pirmajā ir agrākās bibliotēkas stāvs, otrajā kādreiz bija militārais kabinets un šautuve.

Jā, tas nenotika uzreiz, vienā vai divos gados, un labi vien ir. Jo, kad es sāku piedalīties pasaules bibliotekāru kustībā “Cycling for Libraries” un ik gadu kopīgā velobraucienā apmeklēju desmitiem bibliotēku dažādās pasaules malās, manī nostiprinājās vīzija un pārliecība, kādai ir jābūt bibliotēkai. Šī Somijā aizsāktā bibliotekāru kustība, kurā es piedalos jau septiņus gadus, ir bagātinoša, dzīva pieredze, kurā uzzini daudz jauna un veido profesionālo kontaktu tīklu. Tāds dzīvs feisbuks uz riteņiem.

Kāda bija galvenā atziņa pēc daudzo bibliotēku apmeklēšanas?

Galvenā atziņa – bibliotēka, muzejs vai kultūras centrs ir tās “bākas”, kas piesaista cilvēkus pilsētām un rada pievienoto vērtību. Tāpēc ir jātiecas uz izcilību it visā. Piemēram, vienā no šiem velobraucieniem mēs viesojāmies nelielā Francijas pilsētā, kuras mērs pilsētas bibliotēku bija aicinājis projektēt vienu no pasaulē slavenākajām arhitektēm – Zahu Hadidu. Šāda pieredze maina priekšstatu un domāšanu. Veidoju šīs bibliotēkas koncepciju jau ar gluži jaunu skatu un esmu laimīga, ka bibliotēkas pārbūves projekts nenotika pirms šiem braucieniem.

Kā vērtējat Olaines attīstību, ko novēlat savam novadam?

Esmu Olaines patriote – šajā novadā dzīvoju, te esmu dzimusi. Tāpēc no sirds priecājos par katru sakopto ēku, parku vai citu publiskās vides objektu. Tas ir mūsu rokās, un lielā mērā tas ir attieksmes jautājums – vai nu mēs atjaunojam, uzbūvējam “ķeksīša pēc”, lai varētu teikt, ka skolā ir bibliotēka, vai arī pacenšamies to izdarīt izcili. Labāk nekā kaimiņu pilsētā vai pat kaimiņvalstī. Mans vēlējums un cerība ir izcilas Olaines pilsētas publiskās bibliotēkas izveide radošā kvartāla ietvaros, kur tiktu apvienotas dažādas kultūras institūcijas. Esmu pārliecināta, ka šādas lietas maina piederības sajūtu pilsētai, padara to par “savējo” arī tiem, kuri te nav dzimuši un dzīvo salīdzinoši nesen. Tas prasa pozitīvu proaktivitāti un ieinteresētību tajā, ko esi uzņēmies darīt.

Olaines 1. vidusskolas bibliotēka

• Aktīvo lietotāju skaits, 2018. g.: 1118
• Fizisko apmeklējumu kopskaits, 2018. g.: 33 540
• Izsniegumu kopskaits, 2018. g. (grāmatas un periodika): 14 922
• Būvniecības gada balvas nominācija 2016. gadā (kategorijā “Pārbūve”)