Uzvarēs ieinteresētie

Par to, kādēļ ir jēga lasīt un kāpēc ziņkārība ir vērtīgāka par atmiņu, – saruna ar komunikācijas ekspertu Ivaru Svilānu.

 

Ivars Svilāns ir viens no Latvijā rūdītākajiem komunikācijas ekspertiem – bijis “Swedbank”, “Maxima Latvija”, Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Bankas komunikācijas vadībā, iepriekš strādājis Latvijas Radio ziņu dienestā. Šobrīd Ivars ir nacionālās ziņu aģentūras “Leta” datu pakalpojumu attīstības vadītājs. Ir bijis un aizvien ir aizrautīgs lasītājs, kurš grāmatu un lasīšanas priekšrocības saskata iespējā būt vērīgiem un kritiskiem par norisēm sabiedrībā un pasaulē un arī zinātkāriem – jebkurā vecumā.

Vai tev ir kāda grāmata vai cilvēks, kam vari pateikties par to, ka kļuvi par lasītāju?

Domāju, ka tā bija mana skola. Retrospektīvi atskatoties uz savām skolas gaitām, mēs parasti saprotam, ka skolotāju loma un nozīme ir bijusi daudz lielāka, nekā mēs iepriekš esam uzskatījuši. Daudzi olainieši noteikti minētu skolotāju Antoniju Baroniņu vai Regīnu Skujiņu, arī skolas direktoru Jāzepu Volānu, kurš bija manas klases audzinātājs. Mūsu skolotāji ir veidojuši mūs par tiem cilvēkiem, kas mēs tagad esam. Lēmumus, kurus esam pieņēmuši, un izvēles, kuras esam izdarījuši, varam novērtēt, tikai atskatoties atpakaļ. Skolā es saņēmu pirmo impulsu, ka varētu mēģināt rakstīt, kļūt par žurnālistu. Interesants fakts: mans pirmais raksts, tolaik vēl esot 11. klases skolēnam, laikrakstā “Darba Balss” bija veltīts izcilajam literatūrzinātniekam un pedagogam Teodoram Zeifertam – cilvēkam, ar kuru Olaine ļoti lepojas. Žurnālistos gan es netiku un aizgāju studēt latviešu valodu, literatūru un audzināšanas darba metodes krievu plūsmas skolās. Studiju laikā es saņēmu nākamo nozīmīgo impulsu literatūras lasīšanas un izprašanas virzienā. Katrs no skolotājiem, vēlāk – pasniedzējiem, atvēra kādas durvis uz grāmatu pasauli.

Vai tev ir palikusi atmiņā kāda īpaša pirmā grāmata?

Konkrēta grāmata nē, bet spilgti atceros Olaines bērnu bibliotēku Kūdras ielā, kurā varēja dabūt Žila Verna un citu tolaik populāru autoru darbus. Laukos pie vecmammas ķēros pie Viļa Lāča grāmatām, un jāsaka, ka tās visai viegli lasījās. Lai ieietu šajā pasaulē, ir jāsāk ar grāmatām, kas viegli lasās. Jaunākiem lasītājiem nebūtu jākautrējas no tā, ka patīk bildes grāmatā, komiksu tipa lasāmviela – jo pasauli aizvien vairāk uztveram caur vizuāliem tēliem.

Kā tev šķiet – obligātā vai ieteicamā literatūra palīdz jauniem cilvēkiem sākt lasīt vai traucē? No vienas puses, vārds “obligātā” automātiski rada pretreakciju, no otras – nav taču slikti, ja cilvēkam iedod kādus orientierus.

Man šķiet, problēma nereti ir skolotājos, kuri iedomājas, ka zina, kā ir labāk un pareizāk. Viņi zina, ka Andreja Upīša “Zaļā zeme” ir latviešu literatūras šedevrs, taču iebliež jaunajam lasītājam ar to tik pamatīgi, ka viņš vēlāk pat komiksus bez nelabuma nevar paņemt rokā. Ir jāatrod veids, kā cilvēku ieinteresēt, saprotot to, kas var norezonēt katrā vecuma grupā. Pēc tam var pamazām nonākt arī līdz Rainim un “Zaļajai zemei”. Nevajag pusaudžus apdullināt ar kaut ko tādu, kas tajā vecumā nav saprotams, nav aktuāls. Runājot plašāk, par mūsu izglītības sistēmu: tā joprojām ir vairāk piemērota klusai, paklausīgai meitenei ar labu atmiņu – iegaumēšana un paklausība tiek atalgota vairāk. Tādēļ ašiem, nepaklausīgiem un ziņkārīgiem zēniem skolā iet grūti. Tomēr tieši ziņkārība, vēlme uzzināt vairāk, nevis “iekalt” ir un būs aizvien lielāka vērtība.

Kā tu pats izvēlies savu lasāmvielu?

Nepārspīlēšu – nemaz tik liels lasītājs neesmu. Grāmatas lasu diezgan reti, bet ikdienā darba ietvaros, protams, lasu daudz. Lasīšana, attiecības ar tekstiem, ir mana ikdiena. Cilvēki vispār nenovērtē to, cik daudz ikdienā velta laiku lasīšanai un rakstīšanai. Kovida laikā un Krievijas uzsāktā kara sākumā es labprāt pārlasīju finansista un esejista Nasima Taleba (Nassim Nicholas Taleb) darbus – “Antifragile”, “Skin in the Game”, “Fooled by Randomness” un citas grāmatas –, viņš mums stāsta, kas un kāpēc ar mums notiek. Un atgādina – lietas, kuras mums šķiet unikālas, lielākoties ir agrāk jau pieredzētas. Starp citu, lai atsvaidzinātu atmiņā to, kas ar mums, eiropiešiem, ir noticis agrāk, varu ieteikt lielisko Normana Deivisa (Norman Richard Davies) “Eiropas vēsturi” – to var atšķirt jebkurā vietā un atrast ko aizraujošu. Vai Tonija Džada (Tony Judt) “Pēc kara” – šīs ir grāmatas, kuras lasot mēs saprotam, ka neesam pasaules centrs, un varam saskatīt plašākas kopsakarības, kas mūs aizvien vēl ietekmē. Un vēl viens lielisks darbs, kas palīdz uz lietām paskatīties no cita skatpunkta, piemēram, atgādinot par kara absurdumu, ir Hašeka “Šveiks”.

Kāda mūsdienās ir jēga lasīt? Ja informāciju var iegūt vienkāršāk, ātrāk.

Svarīgākais jautājums ir – kādēļ lasīt? Viens virziens ir lasīšana kā hobijs un izklaide, kas ar laiku droši vien kļūs par kaut ko visai ekskluzīvu. Līdzīgi kā līdz 20. gadsimta vidum zirgs bija galvenais pārvietošanās veids un auto bija kaut kas ekskluzīvs, tagad ir otrādi – turēt zirgu var atļauties tikai turīgi cilvēki. Vizuāli informācijas apguves veidi ir nesalīdzināmi ātrāki, nekā būtu nodot šādu informāciju teksta veidā. Labs piemērs ir sociālie tīkli, kas kļūst aizvien vizuālāki un tajos ir mazāk teksta. Bet ir vēl otrs virziens lasīšanā – valodas krājuma veidošana. Tā ir sociāla prasme – panākt sev vajadzīgo rezultātu ar valodas palīdzību, nevis ar spēku. Bērni, kuri šo prasmi labāk apgūst, vēlāk ir lieli ieguvēji. Tas nenotiek tāpat vien – visticamāk, nostrādā tas, ka vecāki lasa priekšā bērniem, un tieši tā ir vērtība, kuru gribu īpaši uzsvērt. Lasot priekšā, attīstās vārdu krājums, un šie bērni sociālajā cīņā savus vienaudžus vienubrīd apsteidz. Un ir lieliskas grāmatas latviešu valodā, kas spēj aizraut bērnu uzmanību. Piemēram, Māra Putniņa “Mežonīgie pīrāgi” vai Māra Runguļa “Lapsu kalniņa mīklas” – mani bērni bija sajūsmā!

Vai nav tā, ka, lasot un bagātinot valodas pasauli, gluži vienkārši ir interesantāk dzīvot?

Arī tas, un ir vēl viens būtisks aspekts – lasīšana un mācīšanās. Lasīšana piespiež mums apšaubīt to, ko mēs zinām. Tas ir zinātnes un mācīšanās pamats. Savukārt spēja mācīties kļūst aizvien svarīgāka jebkurā vecumā. Tātad lasīšana kļūst par veidu, kas paver jaunas iespējas. Un sevis apšaubīšana palīdz arī piezemēt augstprātību, būt atvērtam jaunām lietām.

Kā būtu pareizi iesaistīt lasīšanā jauniešus, pusaudžus? Kā neaizbiedēt viņus no grāmatām?

Jaunieši lasīs to, kas ir par viņiem. Neviens nav atcēlis šo pavisam vienkāršo likumsakarību – cilvēki dara to, kas viņus interesē, aizrauj. Pedagogi daudzkārt izmanto savas varas pozīciju, jo viņi “zina”, kas ir labi, un viņiem gribas, lai viss notiek kā agrāk. Tomēr, redz, tiktoks ir foršāks... Pasaule ir mainījusies, un bērni bieži vien intuitīvi jūt, kas un kā viņiem ir labāk. Jāatrod veids, kas var aizķert uzmanību un ieinteresēt. Jā, visai sarežģīts uzdevums, apzinoties, ka šodienas bērni un pusaudži sagaida ļoti ātru gandarījuma sajūtu – visu vajag tagad un uzreiz. Turklāt viņiem ir grūti savaldīt uzmanību kaut kādam ilgstošākam procesam, kas prasa iedziļināšanos.

Atliek cerēt uz tiem jauniešiem, kuri grib būt atšķirīgi. Lasīšana taču varētu būt šāda atšķirīguma pazīme.

Agrāk izteikta bija saikne starp tekstu un varu. Lasīšana saistījās ar informācijas iegūšanu, kas deva lielāku pārsvaru pār citiem, jo lasošs cilvēks vienkārši zināja vairāk. Tagad tas varētu būt atšķirīgums, taču domāju, ka plašāka valodas pasaule un vēlme mācīties, kustināt prātu aizvien dos priekšrocības arī tehnoloģiju piesātinātā pasaulē.

 

Norišu ciklu “Kopiena lasa” īsteno Olaines Kultūras centrs, Olaines Vēstures un mākslas muzejs, Olaines novada izglītības iestādes, Olaines Pieaugušo izglītības centrs un Olaines novada pašvaldība.

 

Septembrī ieteiktās grāmatas

• Ivars iesaka: “Pēc kara”, Tonijs Džads (“Dienas grāmata”), no angļu valodas tulkojis Mārtiņš Pomahs; “Mežonīgie pīrāgi”, Māris Putniņš (“Valters un Rapa”); “Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture”, Juvāls Noass Harari (“Zoldnera izdevniecība”), no angļu valodas tulkojis Māris Garbers.
• Osvalds iesaka: “Forsaitu teika”, Džons Golsvertijs, no angļu valodas tulkojusi Vanda Vikane.