Vismaz 15 minūtes dienā lasīšanai

Jaunolaines bibliotēkas vadītāja Ieva Punka par bibliotekāri kļuva pēc ilgstošas darba pieredzes bērnudārzā. Viņa ir bijusi aizrautīga lasītāja jau kopš skolas gadiem, daudz lasa arī tagad, tāpēc darbs bibliotēkā ir kļuvis par aicinājumu. Ieva Punka ir pārliecināta, ka pamats lasīšanas pieredzei tiek ielikts ģimenē, savukārt bibliotēka ir vieta ne tikai lasīšanai vai grāmatu saņemšanai, bet arī sarunām par grāmatām un vieta, kur sastapt grāmatu autorus.

 

Šodien tiekamies Jaunolaines bibliotēkā, kur bieži ciemiņi ir bērni, jo šajā ēkā atrodas arī sākumskola un bērni šeit iegriežas pēc stundām. Ko viņi galvenokārt lasa?

Ir bērni, kuri nāk ar skolotāju ieteiktiem lasāmo grāmatu sarakstiem, bet ir arī tādi, kuri nāk ar konkrētu interesi par kādu noteiktu grāmatu. Visai pieprasītas skolēnu vidū ir “Dogmena” sērijas grāmatiņas, komiksa tipa lasāmviela. Ne visi skolotāji to atzīst kā labu sākumu lasīšanas pieredzē. Man šķiet, ja bērnā tas raisa interesi, šī nebūt nav tā sliktākā grāmata, ar kuru sākt lasīt. Zinu, ka šī grāmatiņa raisa emocijas, bērni līdzpārdzīvo tās varoņiem, un tieši tas var radīt interesi par lasīšanu. Pirms kāda laika līdzīga aizraušanās bija ar “Grega dienasgrāmatu”.

Vai nav tā, ka pirmā grāmata mazākajiem lasītājiem kļūst aizvien vienkāršāka, kur ir mazāk teksta un vairāk attēlu? Pirms 20 gadiem tie bija Harija Potera biezie sējumi, tad “Gregs” – teksts ar zīmējumiem, un tagad “Dogmens”, kas pamatā ir zīmējumi ar tekstu.

Interese par Poteru kā tēlu ir jūtama aizvien, taču, kad pirmklasnieks paņem rokā to grāmatu, teksta apjoms viņu izbiedē. Tomēr ir daži mazāko klašu bērni, kuri lasa Poteru. Par “Gregu” interese ir noplakusi līdzīgi kā meitenēm interese par “Nikijas dienasgrāmatu”. Vispār puiši mēdz atkārtoti lasīt vienu un to pašu grāmatu, bet meitenēm interese ar laiku iet plašumā. Iespējams, tāpēc, ka puišiem piedāvājums ir salīdzinoši mazāks.

Vai ir tā, ka “Dogmens” vai līdzīga satura grāmata kļūst par pirmo pieredzi un tad rodas interese par lasīšanu?

Jā. Redzu, ka pēc tam bērni meklē un prasa kaut ko citu. Mēģinu ieteikt kaut ko mazliet sarežģītāku, taču ne uzreiz ļoti biezu grāmatu, kurā ir ļoti daudz teksta. Tas bērnus biedē visvairāk. Vajag arī bildes blakus tekstam.

Kas ir vissvarīgākais, lai bērns sāktu lasīt?

Tā viennozīmīgi ir ģimene – ja vecāki mudina lasīt un lasa paši, tad ir cerība, ka lasīs arī bērni. Ja tā nav, tad skolotāju un bibliotekāru centieni ieinteresēt bērnu var būt nesekmīgi. Lasīšanas pieredze sākas ar klausīšanos, ar vakara pasakām. Tā šī interese pamazām veidojas. Jo bērnos vispār ir dabiska interese par grāmatām – to es redzu, kad pie mums atnāk bērnudārza bērni. Tas, vai šī interese aprobežosies ar grāmatas vāku apskatīšanu, vai arī bērns ies šajā pasaulē tālāk un būs bibliotēkas apmeklētājs, lielā mērā ir atkarīgs no vecākiem un vecvecākiem. Gadās tā, ka bērni atved pie mums vecākus – viņi te ir ciemojušies, ir radusies interese, un mājās viņi prasa, lai vecāki atved uz bibliotēku atkal. Tā par mūsu lasītājiem kļūst arī bērnu vecāki. Ir kāda ģimene, kas sāka nākt uz bibliotēku tieši šādā veidā un nu jau ir kļuvuši par gada čaklākajiem lasītājiem.

Lasītāju tops?

Olaines novadā ir tāda tradīcija, ka ik gadu sveicam aktīvākos lasītājus. Visas novada bibliotēkas pēc sistēmas datiem nosaka, kuri tad ir izlasījuši visvairāk grāmatu, un svinīgā pasākumā notiek kopīga sveikšana.

Tātad aktīvi nācēji pie jums ir bērni, bet kā ar pieaugušajiem?

Otra aktīvākā auditorija ir seniori, kuriem vairāk interesē latviešu autoru darbi. Šobrīd, piemēram, pieprasīti ir Daces Judinas romāni, “Vakara romāna” sērija, grāmatas par aktieriem, arī periodika. Senioru grupā mums ir daži aktīvi lasītāji, kuri nāk uz bibliotēku regulāri, tostarp labprāt apmeklē mūsu rīkotās tikšanās ar rakstniekiem. Dažiem šķiet, ka uz tikšanos ar autoru nevar nākt, ja nav lasītas šī autora grāmatas. Tā nav – tieši šīs tikšanās laikā var uzdot jautājumus un secināt, vai konkrētā autora grāmatas varētu būt lasītājam interesantas.

Piekrītu. Jo šī ir iespēja abiem – rakstniekam satikt potenciālo lasītāju, bet lasītājam gūt priekšstatu par autoru.

Jā, pēc autoru vakariem cilvēki sāk interesēties par šī autora grāmatām, jo pēc sarunas tu jau lasi grāmatu ar citu, daudz personiskāku, skatu. Spilgts piemērs bija tikšanās ar rakstnieci Noru Ikstenu, jo pēc tās vairāki lasītāji ņēma tieši viņas romānus.

Pieminējām bērnus un seniorus, bet kā ar pārējiem lasītājiem?

Jaunolainē ir aktīvs neoficiālais lasītāju klubs – pamatā to veido bērnu deju kolektīva dalībnieku mammas. Mēs tiekamies, diskutējam par izlasītajām grāmatām, iesakām cita citai. Tie ir manas bibliotēkas un lasīšanas popularizēšanas neredzamie palīgi, kuri pievilina jaunus lasītājus. Dažas no mūsu dalībniecēm ir piesaistījušas arī savu vīru, lasīšana pamazām iet plašumā. Ja runā par vidējās paaudzes lasītājiem, te izteikti populārs ir kriminālromāns – Jū Nesbē, Jusi Adlers-Olsens un citi. Ja tos iesāk, tad iet cauri visiem viena autora darbiem.

Kā Jūs nonācāt darbā Jaunolaines bibliotēkā?

Šogad aprit trīs gadi, kopš strādāju kā bibliotekāre. Pirms tam 16 gadus nostrādāju pirmsskolā un vienubrīd jutu, ka savā darbā esmu izdegusi. Bet man ļoti patika bērniem lasīt priekšā un mācīt bērniem lasīt. Es pati jau kopš bērnības esmu bijusi kaislīga lasītāja – obligātā literatūra skolas laikā man nebija problēma, es izlasīju daudz vairāk. Grāmatu lasīšana man bija un ir vislabākā terapija. Kādam tas ir sports vai kāds aktīvās atpūtas vaļasprieks, man tā ir lasīšana. No katras grāmatas es cenšos paņemt sev ko līdzi – izrakstu spilgtus citātus, un šādi pieraksti jau sakrājušies vairākās kladēs. Paralēli darbam pirmsskolā es pieteicos bibliotekāru mācībām Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Un šīs mācības mani aizrāva, ievilka. Praksē sāku strādāt Gaismu bibliotēkā Olaines novada Stūnīšos, un šīs bibliotēkas vadītāja Guna Gabrāne man tur piedāvāja darbu. Pēc tam pārnācu uz Jaunolaini.

Cik svarīgi ir tas, ka bibliotēka atrodas citu institūciju un iestāžu “pudurī”? Jo Jaunolaines gadījumā jūs esat kultūras centrā, un tepat ir arī sākumskola.

Protams, tas veicina apmeklētāju plūsmu. Bērni ienāk pēc stundām, vecāki ienāk, kad ved bērnus uz pulciņiem, seniori ieplāno bibliotēkas apmeklējumu, nākot uz kādu pasākumu. Bibliotēkai tas ir svarīgi, jo daļa no šiem “nejaušajiem” apmeklētājiem vēlāk kļūst par mūsu lasītājiem. Tomēr bibliotēkas ir ļoti vajadzīgas arī tur, kur nav citu institūciju, jo tā, iespējams, kļūst par pēdējo kultūras “saliņu”, kur cilvēks var atnākt ārpus savām ikdienas gaitām. Bet mums, bibliotekāriem, ir ļoti jāstrādā pie savu bibliotēku popularizēšanas, jo daudzi nemaz nezina, ka netālu no viņu dzīvesvietas strādā bibliotēka. Tāpēc “Kopiena lasa” ir lieliska iniciatīva, kas pievērš uzmanību lasīšanai un arī bibliotēkām.

Kā Jums šķiet, ko cilvēkam dod tas, ka viņš lasa?

Grūti atbildams jautājums, te var daudz un dikti diskutēt. Lasīšana ir visam pamatu pamats. Vārdu krājuma paplašināšana, koncentrēšanās spēju uzlabošana, atmiņas trenēšana un vēl, un vēl. Mēs jau nevaram zināt, kādā dzīves situācijā, kādos apstākļos nonāksim, kur var noderēt kaut kas no izlasītā, no lasot saprastā. Daudzi saka, ka lasīšanai neatliek laika. Man šķiet, ka telefona “glaudīšana” vakarā paņem vairāk laika, nekā mums liekas. Katram vajadzētu atrast vismaz 15 minūtes dienā, lai palasītu.

Vai Jums ir kāda grāmata, kas iespiedusies atmiņā kopš skolas laika?

Jā, viena grāmata ir Silvijas Rannamā “Kadrija”. Diezgan skumjš stāsts, taču kaut kas tajā mani aizķēra. Ļoti aizrāva arī viens no bērnu literatūras klasikas darbiem – Lūsijas Modas Montgomerijas sēriju romāns “Anna no Zaļajiem jumtiem”.

 

Sarunu video formātā noskaties zemāk

 

Norišu ciklu “Kopiena lasa” īsteno Olaines Kultūras centrs, Olaines Vēstures un mākslas muzejs, Olaines novada izglītības iestādes, Olaines Pieaugušo izglītības centrs un Olaines novada pašvaldība.

 

Maijā ieteiktās grāmatas

• Sandra Kalniete, “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Šis ir stāsts, kas mums palīdz novērtēt to, kas mēs esam, kur esam, kā arī palīdz ieraudzīt visas bagātīgās iespējas, ko šodien varam piedzīvot un saņemt.
• Andra Neiburga, “Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas”. Lieliska liecība par 21. gadsimta sākuma Latviju, ikdienībām un kultūrnorisēm, kas veidoja mūs tādus, kādi esam šodien.